Izbaudot Eņģeļu klātbūtni ...

    Izbaudot Eņģeļu klātbūtni ...

    Jau vairākus mēnešus nevarēju atrast īsto brīdi, lai saņemtos un uzrakstītu savas sajūtas, vēlmē padalīties ar emocijām saistībā ar grūtniecību. Māmiņdiena klāt! Laikam šis ir tas brīdis, kad manu īpašo stāvokli - bēbīša gaidīšanu - vairs nenoslēpt, kad par to ir informēti arī attālāki cilvēki un, kad klačas ir aplidojušas visus manus un Ģirta radus, draugus un paziņas.

     Šobrīd rit 6. mēnesis jeb manam bēbīšpuncim ir pilnas 25 nedēļas. Šī ir mana trešā grūtniecība/trešais bērniņš. Ir divas lielas meitas - 14 un 9 gadus vecas no pirmās laulības. Trešais bērniņš ir apzināts lēmums, esot kopā ar citu vīrieti. Kad tad vēl, ja ne tagad?:) Dzīve ir pārāk īsa, lai gaidītu, plānotu un bērnu ''taisīšanu'' ierakstītu nākamās desmitgades plānā. Priecājos, ka Dieviņš mani savedis kopā ar manu mīļoto vīrieti, lai radītu ģimeni un mazu Minimausi:)

    Pirms gadiem septiņiem biju aizbraukusi pie vēdiskās astroloģes un viņa precīzi nolasīja manu astro karti par pagātni, kā arī paraudzījās nākotnes prognozēs. Mani ļoti izbrīnīja tas, cik precīzi astroloģe, mani nepazīstos, spēja saskatīt manu raksturu, manus svarīgākos dzīves notikumus, manu bērnu raksturus un attiecību paradigmu ar manām meitām. Uz jautājumu, vai man vēl būs bērni, astroloģe atbildēja, ka redz mani kopā ar vīrieti, bet tikai pēc 35 gadu vecuma (līdz tam man būs "putni'' galvā un nopietnas attiecības neuzsākšu) un mums būs bērniņš. Vaicāju par dzimumu, minot, ka gan jau trešā arī būs meita, uz ko astroloģe vēlreiz iemeta aci kartē un atbildēja, ka nekādā ziņā neredz vēl vienu meiteni - tas 100% būs puika. Pasmaidīju, - man un puika? - es neprotu audzināt puikas, jo esmu meiteņu mamma, nodomāju.... Šo es stāstu, jo man vienmēr ir piemitusi ļoti augsts intuīcijas līmenis un spēja sajust jeb saskatīt ar iekšējām sajūtām un pat, ja nekad nebūtu šo astroloģi satikusi un nekad nebūtu uzdevusi šādu jautājumu, es jau kopš paša sākuma - kopš dienas, kad vēl pat nebiju veikusi grūtniecības testu - zināju, ka gaidu puiku. To apstiprināja arī sonogrāfija pirms pāris nedēļām.

    Dienā, kad uztaisīju grūtniecības testu, es JAU zināju, ka esmu stāvoklī. Ir ļoti grūti paskaidrot šīs sajūtas, šo apziņu un pārliecību, kad intuīcija un iekšējās balss galvā kliedz, ka IR, pat, ja 6.00 no rīta tests rāda tikai vienu svītriņu un mani pārņem dusmas par to, ka tas nevar būt, jo es zinu, ka es esmu stāvoklī.... Ap 6.30, kad paņemu testu, lai to izmestu, vēlreiz uzmetu skatienu nelietīgajai VIENAI svītriņai un pamanu tai blakus blāvu, blāvu OTRU. Atceros, ka tobrīd pavisam skaļi teicu: "Es taču zināju!" Tai pašā dienā nodevu analīzes un jau pēcpusdienā saņēmu vēlreiz apstiprinājumu tam, ka esmu ''noķērusi'' pašu grūtniecības sākumu.

   

Pirmie 3 mēneši galīgi nebija tādi kādus biju gaidījusi.... abas iepriekšējās reizes līdz pat kādam 4. mēnesim man nebija ne mazākās sajūtas, ka esmu stāvoklī (ja neskaita to, ka klāt nāca liekie kilogrami kosmiskā ātrumā), bet šoreiz viss kā pēc grāmatas - slikta dūša (bez vemšanas), paranormāls nogurums 24h diennaktī (varēju aizmigt stāvus, traukus mazgādama, pa ceļam no darba bija bail, ka mašīnā ''izslēgšos''), slikta dūša un reibonis automašīnā (jau no domas vien, ka man atkal kaut kur jābrauc, šķērmi metās), muguras sāpes, vēdera vilkšana, raudulīgums, piepampušas un nenormāli sāpīgas krūtis, vēlme ēst kilogramiem banānus. Vārdu sakot, viss kā pēc grūtniecības ābeces.

    Jāpiebilst, ka tobrīd par bēbīti zināja tikai pāris cilvēki: Ģirts, manas meitas un pāris atsevišķie un kopējie draugi. Cilvēki, kuriem uzticējāmies un zinājām, ka bez mūsu atļaujas tālāk neizpļāpāsies. Man bija iekšēja sajūta, ka vēlos šo LIELO un svarīgo lietu saglabāt kā noslēpumu pēc iespējas ilgāk - izbaudīt to vienatnē tikai ar savējiem, priecāties kopā ar tiem ar kuriem esmu 100% pārliecināta, ka viņi par to priecāsies un pēc iespējas ilgāk dzīvot pozitīvā aurā, jo nojautu, ka diemžēl ne visi par to būs sajūsmā un nāks nosodījums, nāks daudzu cilvēku ''gudrās pārdomas'' par tēmu - vai Tev to vajadzēja? Vai tu neesi pārāk veca? Vai Tu spēsi par vēl vienu bērnu parūpēties? Vai nevajadzēja nogaidīt utt.? 4. mēneša beigās/5.mēneša sākumā, kad saņēmos jaunumus paziņot radiem un draugiem, jo noslēpt to vairs nevarēja, biju gatava ne tikai apsveikumiem, bet arī negācijām. Lai gan biju tam jau noskaņojusies, sākumā sāpēja ļoti - it sevišķi tas, ja uzzinu, ka cilvēki, kurus satieku labi, ja 1x gadā, pat labāk par mani pārzina manu veselības stāvokli, maciņa saturu un ko es spēju vai nespēju. Tiku aprunāta un izdīrāta pa vīlītēm. Izjutu to ar katru ķermeņa šūnu pat no attāluma. Tāda laikam cilvēku daba - jaukties ar saviem viedokļiem citu cilvēku dzīvē, izlikt savas negācijas un atstāt savu netīro ķepu nospiedumus tur, kur netiek aicināti. Bet netrūka un joprojām netrūkst draugu, kuri ar mums dala mūsu prieku, un šī sajūta, ka kāds kopā ar tevi priecājās, spēj atsvērt visu pārējo. Tāpēc arī es pirms pāris mēnešiem, lai gan pārdzīvoju, zaudējot pat ēstgribu un 2kg dzīvsvara, savācos, palūdzu saviem eņģeļiem apklāt pār mums savu aizsargvalnīti un uzliku "mīksto'' visām runām, klačām un pārgudrībām. Man šobrīd ir dziļi pie kājas, KO par mani kāds domā! Es izvēlos negatīvos cilvēkus izslēgt no savas dzīves un turpmāk komunicēt ar draugiem, kuri ir mīļi un tuvi. Es izvēlos dzīvesprieku, pozitīvismu un mācos būt laimīga!:) 

    Beidzoties pirmajam grūtniecības trimestrim, viss nostājās vecajās sliedēs - enerģija katru dienu augtin auga, kā ar rokas vēzienu pazuda visas nelabās dūšas un nogurumi. Šobrīd ir pilnas 25 nedēļas, bēbītis sver apmēram 700g un es jūtu un arī redzu kad viņš spārdās. Jūtos fantastiski labi, nekur nekas nesāp un nespiež, vēders ir daudz mazāks izmēros, nekā abās iepriekšējās reizēs un, lai arī cik dīvaini tas nešķistu, klāt nav nācis neviens pats kilograms. Kopš stājos uzskaitē, esmu zaudējusi 2kg un joprojām tie nav atgriezušies.

 

Ar katru grūtniecību arvien vieglāk uztveru procesu un to, kas mani sagaida. Ja pirmajā reizē es nespēju izbaudīt ne savu stāvokli, ne saprast, kas no manis tiek prasīts un sagaidīts bēbja kopšanas laikā, tad otrajā reizē es pilnībā spēju nodoties 9 mēnešu izbaudīšanai gan fiziski, gan garīgi. Un šoreiz cenšos vēl vairāk ieklausīties savās sajūtās, izjust punčbēbi jau tagad kā personību ar kuru spēju komunicēt caur mūsu eņģeļiem un ir 100% pārliecība, ka 

jau augustā mūsu tikšanās būs mīlestība no pirmā acu skatiena un pirmā elpas vilciena.

"Tavu sirdspukstu dziesma''

Jans Filips Zenders "Tavu sirdspukstu dziesma''

    Viena no romantiskākajām un savā žanrā skaistākajām grāmatām, ko esmu pēdējā laikā lasījusi. Nekad neesmu bijusi mīlas romānu, romantikas un saldo gabaliņu fane, bet šo sāku lasīt, jo meklēju ko vieglu, skaistu un baudāmu, un cilvēkam, kas to ieteica ar vārdiem "romāns par mīlestību, bet ne salkans'', ticēju uz vārda.

     Kāds populārs un ļoti veiksmīgs Ņujorkas advokāts pamet savu ģimeni un pazūd, neatstājot ne atvadu vēstuli, ne norādes, kur to var atrast. Visas pēdas ved uz Birmu jeb Mjanmu - advokāta sieva un meita atrod tēva vēstules kādai mistiskai sievietei vārdā Mi Mi. Meita ir apņēmusies uzzināt, kas ir šī sieviete un uz kurieni devies tēvs. Tā nu Džūlija dodas uz Birmu, sperot soļus pa takām, kur kādreiz dzīvojis viņas tēvs, uzzinot, kas ir Mi Mi. Gleznaini Austrumu zemes dabasskatu apraksti un neiedomājamas mīlestības stāsts. Aklais puisēns ar neparastām maņām un spēju saklausīt un sajust prātam neaptveramas skaņas, un skaistā meitene Mi Mi, kura dēļ kāju deformācijas pati nespēj pārvietoties. Stāsts par to kā tie viens otru atrod un sajūt, kā nespēj vairs viens bez otra dzīvot ne dienu, ne stundu, jo ikdienā ir viens otra papildinājums - aklais Tins Vins ir Mi Mi ''kājas'', jo nēsā to uz muguras, bet Mi Mi ir Tina Vina ''acis'', jo sēžot tam mugurā, dod norādes un spēj izskaidrot aklajam puisim katra vēl neiepazītā skaņas avota iemeslu - vai tas būtu zem zemes esošs tārpiņš, kas čabinās un rok savu eju, vai tālumā lidojošs tauriņš, kura spārnu vēdas Tinam Vinam šķiet skanam kā zvaniņi.

     Vai Tu tici mīlestībai? Tīrai, baltai, skaistai un pārpasaulīgai? Mīlestībai, kas spēj eksistēt vairāk kā pusi gadsimta, pāri okeānam, beznosacījuma mīlestībai, kura ar katru dienu paliek arvien stiprāka un stiprāka? Autors elpu aizraujošā veidā atklāj lasītājam brīnišķīgu mīlas stāstu, parādot, ka mīlestība ir sadarbība, viens otra papildināšana, līdzīgi kā putnam, lai tas lidotu, ir nepieciešami divi spārni.... arī cilvēkam, lai tas spētu mīlēt, nepieciešams otrs cilvēks.

     Grāmata aizrauj un ir tik viegli lasāma, ka brīžam, klausoties fonā meditatīvu mūziku, es tajā ieniru tik dziļi, ka šķita, ka spēju aizvērt acis un turpināt lasīt ar prātu, sadzirdēt katru sīkāko skaņu, ko dzirdēja Tins Vins, sagaršot katru ēdienu, ko tas dalīja ar Mi Mi, ar pēdām izbaudīt kalnu akmeņu saulē sasilušo virsmu, zāles stiebru pieskārienus potītēm, un sadzirdēt sirdspukstu dziesmas - kādas jaunas meitenes dzidros sirdspukstus, kas smiedamās skrēja pāri mājas pagalmam, veca vīra sirdspukstus, kas skanēja lēni un noguruši, un Tina Vina mīļotās Mi Mi sirdpukstus, kurus viņš nekļūdīgi spēja atšķirt, atrodoties pat cilvēku pārpildītā tirgus laukumā.

     Paldies cilvēkam, kas man šo grāmatu ieteica. Romāns tiešām nav salkans - tas ir izjusts, maigs, romantisks, priecīgs un skumjš tai pat laikā, un intriga tiek saglabāta līdz pašai grāmatas pēdējai lapaspusei. Pēc grāmatas izlasīšanas izjutu vēlmi ko vairāk uzzināt par autoru, kas man par lielu pārsteigumu, ir Berlīnē dzimis un dzīvojošs korespondents nedēļas izdevumā Stern un šis ir viņa pirmais romāns. Vīrietis un romantika = labs savienojums pirmajam romānam, kas izdevies elpu aizraujošs un no sirds baudāms!

     Citāti:
 

     ''Savas īpašības, gan labās, gan ļaunās, mēs projicējam uz otru cilvēku. Un atzīstam mīlestību tikai tādos veidos, kuri atbilst mūsu priekšstatiem. Gribam, lai mūs mīlētu tā, kā mēs mīlētu paši. Jebkurš  cits mīlestības veids mūs mulsina, izraisa šaubas un aizdomas. Citāda mīlestības valoda mums ir sveša. Un tad mēs otram cilvēkam pārmetam. Apgalvojam, ka viņš mūs nemīl. Taču viņš mūs varbūt mīl kādā citā, neparastākā veidā, ko mēs nespējam saprast."

    "Kā es iztieku bez Tina Vina, viņa gribēja zināt. Jau vairāk kā mēnesi viņš ir projām! Gribēju mātei paskaidrot, ka mēs neesam šķirti, Tu augām dienām esi pie manis - no brīža, kad rītā pamostos, līdz brīdim, kad vakarā mani pārņem miegs. Vēja pieskārienus es jūtu kā Tavus glāstus un klusumā sadzirdu Tavu balsi. Aizvērusi acis, es ieraugu Tevi, un tas esi Tu, kas mani smīdina, kad neviena nav tuvumā, un tas esi Tu, kuram dziedu. Taču mātes acīs es izlasīju žēlumu, tāpēc neko neteicu. Ir tāda nesapratne, kurai vārdi neko nevar līdzēt.''

    "Mīlestība padara cilvēku skaistu. Vai tu pazīsti kādu cilvēku, kas mīl un tiek mīlēts - mīlēts ar visiem viņa trūkumiem - un kas tomēr tev šķiet neglīts? Šo jautājumu nemaz nav vērts apspriest. Tāda cilvēka nav.''

    "Vai cilvēkam katrā ziņā jāredz visa pasaule? Tepat, šajā ciemā, katrā mājā un būdiņā jau var atrast visu cilvēku emociju gammu - mīlestību un naidu, bailes, greizsirdību, skaudību un prieku...Tas viss nemaz nav kaut kur tālu jāmeklē.''

Izdevniecība: ZvaigzneABC

Spirdzinošas un krāsainas sulu un salātu receptes

Sāra Lūisa "Sulu bārs'' un ''Salātu bārs''

       Ar šīm divām grāmatām pietiek, lai sastādītu ēdienkarti katrai vasaras dienai - 85 veselīgi dzērieni un 80 svaigi un dabīgi salāti. Savu ideālo salātu recepti grāmatā atradīs gan veģetārietis, gan gaļēdājs, savukārt tie, kuri plāno, ka tieši šī vasara varētu būt sākums sulu kūrēm un svaigēšanai - rekomendēju grāmatu ''Sulu bārs'', jo pirmais, kas mani uzrunāja - dzīvīgās, krāsainās un košās fotogrāfijas un pārskatāmais katra dzēriena sastāvs. 

      Jebko no tā var iegādāties LV un lielākā daļa jau pavisam drīz būs nopērkama tirdziņos un izaudzējama pašmāju dārzos - citrusaugļi un no citām valstīm ievestie augļi un dārzeņi dzērienu receptēs mijās ar Latvijā iemīļotām ogām un zaļumiem. Pie katras receptes ir skaidrojums par sastāvu - vai receptē esošie dārzeņi/augļi/zaļumi dos enerģiju vai tieši pretēji - nomierinās, ir padomi kā izspiest sulu no selerijām, zaļajām lapām, brokoļiem, garšaugiem. Katras receptes nosaukums liek pasmaidīt - Zaļais milzis, Krampīgās kazenes, Sarkanais signāls, Spirgts kā gurķītis utt. Grāmata varētu patikt arī bērniem, kuri palūgs, lai mamma uztaisa ''to superīgo oranžo dzērienu'' - veselīgus burkānus ar persikiem, saldo kartupeli, garšvielām, ingveru un ledu. Bērns būs sajūsmā un mamma priecīga, jo rīta miegainums pirms skolas būs kā ar rokas mājienu pazudis un bērniem rīta vitamīnu deva garantēta. 

   ''Salātu bārs'' sastāv no 5 nodaļām - katrs var izvēlēties sev tīkamāko un esošajā situācijā nepieciešamāko recepti - enerģijai, slaidumam, attīrīšanai, veselībai vai svaigumam. Līdzīgi kā sulu grāmatā, arī šeit pie katras receptes ir padomi ar kādu mērcīti katrus salātus vislabāk baudīt, kādas ir sastāvdaļu labās īpašības, kādi vitamīni un citi apslēpti labumi slēpjas tajos. Krāšņas fotogrāfijas un receptes, kuras atmodinās pat tradicionāla kartupeļu un karbonādes ēdāja garšas kārpiņas un neatstās vienaldzīgu nevienu, kuram ir svarīga veselība, vēlme labi un sātīgi paēst un gūt baudījumu ar acīm no ēdiena izskata.

   Abas grāmatas noteikti šovasar ieņems svarīgu vietu manā virtuvē un ģimenes ēdienkartes veidošanā.

    Izdevniecība: Jāņa Rozes apgāds

Vadims Zēlands "Realitātes transsērfings''

     

 Pats savas dzīves saimnieks....

     Vadima Zēlanda "Dzīvais transsērfings'' ir viena no tām retajām grāmatām, kura pēc izlasīšanas netiek nolikta manā grāmatu plauktā uz ilgu laiku, jo brīžos, kad šķiet, ka viss ir slikti un zūd motivācija, tieši transsērfings ir tas, kas palīdz atjaunot enerģiju.

     Transsērfings ir realitātes vadīšana. Spēt būt pašam par sava likteņa un dzīves saimnieku ir mūsu katra spēkos, bet ikdienā cilvēks tik bieži piemirst par to, ka darbojas ''tu esi tas ko tu domā'' princips. Un ar tevi notiks tas, ko tu domā.

      Pirmo Zēlanda transsērfinga grāmatu (kopā tās ir piecas un šī ir visu šo grāmatu apkopojums) izlasīju jau pirms daudziem gadiem un sapratu, ka tas darbojas. Transsērfings darbojas. Katrs to var saukt kā vien vēlās - domu materializēšanās, ticība brīnumiem, ticība eņģeļu palīdzībai utt. Galvenais, ka TAS darbojas un tas ir pierādījies gan manā dzīvē un ikdienā, gan pāris manu labāko un tuvāko cilvēku dzīvēs. Iekustinam pozitīvo domu, vizualizējam vēlmes, sapņojam, fantazējam un tiecamies pēc savas labsajūtas, neskatoties uz visu un visiem, kuri centīsies izjaukt iekšējo harmoniju un radīt disbalansu.

       Grāmata ir par mūsu dzīvi, par ikdienu  - ēšanu, sportu, seksu, bērniem. Par visu, jo viss kopā tas rada pamatu dzīvei. Lasīju to pa kripatiņai, vakaros, pirms miega, šādā veidā vizualizējot/meditējot ap saviem nākotnes mērķiem. 

        Autors grāmatā izmanto ne tikai savu, bet arī savu lasītāju pieredzi, piedāvā dažādus zinātniskus pētījumus un teorijas.

      Ļoti, ļoti pozitīva un starojoša grāmata. Grāmatas beigās atsevišķa nodaļa ar pāris autora ieteiktām receptēm cilvēka iekšējās sistēmas uzlabošanai un mazs apskats par augļiem un dārzeņiem, liekot uzsvaru to to pozitīvajām īpašībām un ietekmi uz mūsu organismu. 

       Transsērfingu pielietoju arī, uzsākot projektu gadsbezalko.lv - http://gadsbezalko.lv/?p=203

      ''Dabā pūšanas procesā baktērija nesmird. Grūti noticēt? Mežā neviens nenogrābj lapas, neviens neaprok mirušos dzīvniekus; viss guļ zem klajām debesīm. Putnu un dzīvnieku izkārnījumi paliek tur, kur tie nokrituši. Lūdzu, atbildiet uz manu jautājumu: vai mežš slikti smakoja, kad jūs tur pēdējo reizi bijāt? Garantēju, ka atbildēsiet: nē. Gluži pretēji, kad esam mežā, mēs dziļi ievelkam gaisu un saucam: " Cik patīkams gaiss!'' Ja jau dabā baktērija, sadalot organiskos materiālus, nesmird, tad kāpēc mums pūšana asociējas ar smaku? Kāpēc civilizētā pasaulē baktērijas tik pretīgi smird? Tas ir tādēļ, ka tām ļoti grūti pārstrādāt to, ko mēs esam radījuši. Lai to pārbaudītu, veiciet eksperimentu. Ielieciet termiski neapstrādātus augļus un dārzeņus komposta kaudzē, un jūs redzēsiet, kā tie pūst un sadalās bez sliktās smakas. Pēctam iemetiet šajā pašā kaudzē kādu vārītu ēdienu, piemēram, makaronus, vistas zupu vai kartupeļu biezputru. Pēc dažām dienām jūs sajutīsiet smaku - smirdēs tik pretīgi, ka jūs to nevarēsiet paciest un jums nāksies komposta kaudzi apbērt ar zemi. Smaka nāk no baktērijām, kas cenšas pārstrādāt vārīto ēdienu.''

      ''Ja cilvēks izlēmis atteikties no kaitīgā ieraduma, viņam tas izdosies. Taču, ka viņš cenšas ''tikt no tā vaļā'', sākas bezgalīga atmešana un īslaicīga atturība. Tas var ilgt gadiem, tāpēc, ka smēķētājs, piemēram, domā, ka pilda svētu misiju: "Smēķēt ir kaitīgi gan man, gan apkārtējiem. Es izglābšu sevi un sabiedrību no šī nāvējošā ieraduma!'' Bet patiesībā smēķēt gribas. ''Nu tad es vēl vienu, pēdējo, un viss - ar to būs pārtraukts." Bet, ja smēķētājs kādu brīdi izdara uz sevi spiedienu, tad citā reizē viņš sevi pažēlos vai padosies vājumam. Vai nojaušat kāds mehānisms te darbojas? Tie ir spēki, kas cenšas likvidēt nodeldēto potenciālu, - spiediens līdzsvarojas ar atslābumu."

Izdevniecība: ZvaigzneABC

"Burtu pasakas''

''Burtu pasakas''

 Guntis Linkevičs, Ruta Svaža

     Kam domātas pasakas? Bērniem vai pieaugušajiem? Visjautrāk tās ir lasīt kopā, bet, ja pa rokai nav bērnu, dažreiz der palasīt arī vienam pašam - pieaugušajam, klusi ķiķinot bārdā.

   "Burtu pasakas'' ir fantastisks latviešu mākslinieka Gunta Linkeviča un burtu pavēlnieces Rutas Svažas kopdarbs.

     Sen neesmu lasījusi pasakas, jo meita jau liela un priekšā jālasīt vairs nelūdz. Pie grāmatas ķēros ar domu - gan jau tās visas būs vienādas un garlaicīgas, bet liels bija mans pārsteigums, kad jau pie pirmās lapaspuses sapratu, ka grāmata ir galīgi ''ku-kū'' (man labpatīkas lietot vārdu ''psihs'', ja man kaut kas ļooooti patīk, bet par pasakām apzīmējumā laikam nemēdz lietot šo vārdu, tāpēc aprobežošos ar ''ku-kū'') - labā nozīmē! Katram zīmētaja burtam atbilst savs stāstiņš un netapa skaidrs, kas mani pārsteidza vairāk - pasaku negaidītās beigas, negaidītais vidus vai negaidītais sākums... Mazi mini ''ku-kū'' gabaliņi ar ''ku-kū'' sākumu, vidu un beigām!

     Ilustrācijas ideāli saskan ar tekstu, mākslinieks bildītēs ir radījis tēlus, kas it kā galīgi nesader kopā, bet tekstu un burtu pavēlniecei ir izdevies šo neloģismu sadiegt ar smalku pavedienu.

Pirms es sāku lasīt katra burta stāstiņu, kādu brīdi kārtīgi izpētīju tā ilustrāciju, mēģinot saskatīt un atrast visus pasakas tēlus, cenšoties izdomāt kā tie varētu pasakā atdzīvoties. Ilustrācijas tik tiešām rosina iztēli, bet pašas pasakas liek skaļi smieties un apbrīnot autores izdomu.

     Lasāms kā lieliem, tā maziem... vai vislabāk - visiem kopā, lai jautrā!

    Starpcitu, līdz 20. aprīlim kafejnīcā ''Mierā'' ir iespēja apskatīt grāmatā iekļauto burtu izstādi  -  http://www.tvnet.lv/izklaide/gramatas/553411-burtu_izstade_alfabets_mazajiem_lasitajiem

     Izdevniecība: Whitebook

Nīls Geimens "Okeāns ielas galā''

     Nīls Geimens "Okeāns ielas galā''

     Man vienmēr ir patikušas mazliet psihas grāmatas, kurām realitāte un fantāzija nav atdalāmi jēdzieni. Nīla Geimena "Okeāns ielas galā'' - stāsts par kādu pusmūža vīrieti, kurš, ieradies savā bērnības pilsētā uz bērēm, nonāk pie mājas ielas galā, kas bērnībā viņu vienmēr vilinājusi. Tur viņš, septiņus gadus vecs puika, sastapa savādu meiteni Letiju un viņas omīti. Tad nu vīrietis apsēdās pie dīķa un sāka atcerēties dīvainos notikumus, kas ar viņu notika bērnībā.

     Vairāku pasauļu eksistence vienā, divas realitātes vienā? Geimena grāmatās tas iespējams. Stāsts par mazo puisēnu lasītāju ierauj tik dziļi neapjaušamā un neizprotamā mistikā, ka brīžam šķiet, ka sāk trūkt elpa, lasot to, kas īsti nespēj pa gabaliņiem salikties kopā vienā lielā puzles bildē.

     Vai tas, ko redzēja un piedzīvoja mazais puisītis bērnībā, bija tikai māņi un viņa iekšējās bailes? Vai puisēnam patiešām bija tik labi attīstīta fantāzija, lai spētu sadomāt tik neticami ticamas un sirreālas lietas kā dīķis, kurš tiek saukts par Okeānu, posmaina tārpa vilkšanu ārā no pēdas ar pinceti, tēva mīļākās pārvēršanos par visļaunāko pasaules raganu - vējā un negaisā plandošu briesmoni, elpošanu ūdenī, pēkšņu visas pasaules kārtības saprašanu un sarunāšanos ar milzu bada putniem? 

    Bet varbūt tās ir mazā puisēna bailes no lielās dzīves, bailes no tēva, kurš it kā cenšās viņu nogalināt, pirmais pašnāvības mēģinājums, bēgšana no mājām un vēlme noslēpties no visas pasaules, pazust no citu acīm?

" - Jūs, Hempstokas, taču neesat cilvēki, - iesāku.
- Esam gan.
Purināju galvu.
 - Varu saderēt, ka pat ārēji ne, - es turpināju, - līdz galam ne.
Letija paraustīja plecus.
 - Kurš tad no ārpuses izskatās tāds kā iekšienē? Tu ne. Es ne. Cilvēks ir daudz sarežģītāka būtne. Un tas attiecas uz visiem. "

"Pateikšu tev kaut ko svarīgu. Pieaugušie sirdī nemaz nav pieauguši. Ārēji lieli, nedomājoši, vienmēr zina, ko darīt, bet iekšēji tādi, kā vienmēr bijuši. Tādi paši kā tu tagad. Īstenībā jau pieaugušo nemaz nav. Itin neviena visā plašajā pasaulē."

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Paulu Koelju "Sānsolis''

     Paulu Koelju ''Sānsolis''

    Mazliet netipisks romāniņš, jo standartā lauž stereotipu par vīriešu un sieviešu hierarhiju un vajadzībām pēc seksuāla un emocionāla apmierinājuma. Citā situacijā galvenais varonis būtu vīrietis, kuram laba un saticīga ģimene, ideāls darbs, skaista un gudra sieva, burvīgi bērni, liela un glauna māja, bet joprojām nav īsti apmierināts ar dzīvi un ārpus mājām meklē apdzisušo attiecību sajūtu reinkarnēšanu, kaisli un adrenalīnu. Bet šajā romānā situācija nav tradicionāla, tā ir pretēja - izrādās arī sievietes var būt tās, kurām pilnai laimei trūkst kripatiņa nodevības, krāpšanas, fiziskas cita vīrieša iekārošanas un tā dzīves pabojāšanas. 

    Daudziem no mums reiz dzīvē pienāk brīdis, kad sēžot savā omulīgajā dīvānā, dzerot kafiju no ierastās krūzes, rodas tāds pats jautājums kā romāna galvenajai varonei: "Vai tas ir viss?". Un, kad šis jautājums galvā izskanējis, miers vairs nebūs. Pastāvēs divas iespējas  - sadzīvot ar jautājumu un turpināt savu ierasto ikdienu neko nemainot, vai arī pārstāt ignorēt savu samierināšanos ar mietpilsonismu un mainīt dzīvi, pat, ja tas nozīmētu tās nolīdzināšanu līdz ar zemi, lai uzbūvētu uz jauniem pamatiem.

    Stāsts bezgala klišejisks, bet savā ziņā aizraujošs.
    Par Paulu Koelju es biju sajūsmā pirms gadiem desmit un joprojām rekomendēju šī autora darbus vidusskolniekiem, studentiem un jauniešiem. Viegla, ātri lasāma literatūra ar gūzmu izrakstāmām un bloknotā piefiksējamām atziņām.

    Citāti:

    "Rudens ir vispiemērotākais gadalaiks, īstais brīdis, lai izmestu no galvas visu, kas traucē dzīvot. Ļaut tam visam nokrist kā nokaltušām lapām, un pašiem ļauties dejai. Izmantot katru mazumiņu vēl karstās saules staru un vēl reizi sasildīt miesu un garu, pirms saule dodas ziemas guļā un pārvēršas par auksti mirdzošu gaismekli debesīs."

    "Mana mīlestība pieder man, un man ir tiesības to piedāvāt cilvēkam, ar kuru es labi saprotos. Kaut arī viņš neatbild ar pretmīlu."

    ''Visi, kuri sapņo savus pūliņus veltīt cilvēces labā, lūdzu, neaizmirstiet šo patiesību - kaut arī jūsu miesas taptu sadedzinātas Dieva vārdā, bet, ja jūs nebūsiet pazinuši mīlestību, nekas nebūs līdzēts. Nekas! ''

   "Kad esi iemīlējies, jābūt gatavam uz visu. Mīlestība ir kā kaleidoskops, ar kuru rotaļājāmies bērnībā. Mīlestība visu laiku atrodas kustībā un neatkārto nevienu soli. Kas to nesaprot, tam visu cilvēku laimes avots, mīlestība, sagādās vienīgi ciešanas.''

Izdevniecība: Jāņa Rozes apgāds

Grāmatas apskats. Ceļvedis. "Maroka"

Īsi pirms mēs ar meitu devāmies uz Maroku, tiku pie kādas lieliskas izdevniecības ‘’Zvaigzne ABC’’ grāmatas, proti, Ceļvedis - "Maroka’’. 

Pirmo reizi man ir grāmata par Maroku latviešu valodā un pirmo reizi tā ir bilžu grāmata, drukāta uz kvalitatīva un bieza papīra, ar krāsainām fotogrāfijām, kartēm un ilustrācijām. 

Bieza, gandrīz 400lpp smaga, bet tai pat laikā ērti ievietojama mugursomā. Grāmata, kuru paņemot rokās un atšķirot, ir sajūta, ka ausīs sāk skanēt Marokas hipnotiskās mūzikas ritmi un ir izdevies ieelpot Marokas saldmi. 

Šajā braucienā šī bija vienīgā grāmata, ko ņēmām līdzi. Lai gan par Maroku ļoti daudz zinu, ar prieku un interesi ik mīļu brīdi pāršķirstīju grāmatu un vienmēr atradu ko noderīgu. Sākot ar Marokas vēsturi, vietējās virtuves aprakstiem, restorānu un apmešanās vietu sarakstu un beidzot ar praktisku informāciju par naudu, viesmīlību, transportu un pārvietošanās iespējām. 

Grāmatā ļoti patīk ilustrācijas ar medresu (Korāna skolu), mošeju un kasbahu (cietokšņu) detalizētiem plānojumiem. Ļoti daudzās medresēs un mošejās tūristi un citi konfesiju pārstāvji iekšā netiek, tad nu, ir interesanti tās izpētīt kaut uz papīra. 

Grāmata ir aizraujoša, jo pilnīgi atbilst aizmugurējā vāka uzrakstam – “Šajā ceļvedī redzams tas, par ko citos tikai stāstīts’’. 

Meita (8. gadi) grāmatu ik pa laikam pāršķirstīja un visu ceļojuma laiku, redzēju viņu lasām un pētām informāciju par vietu uz kuru dodamies. Teksts bez tik daudz krāšņām bildēm noteikti nebūtu tik atmiņā paliekošs.

Šī grāmata man stāv goda vietā – blakus pārējām Marokas grāmatām, lepni piesūkusies ar Marokas smaržu. 

Izdevniecība ZVAIGZNE ABC

Par mūsu braucienu var izlasīt pirmo daļu TE un otro daļu ŠEIT

Ļaujoties čukstam. Maroka. 2. daļa.

Apraksta pirmo daļu var izlasīt TE 

turpinājums.... 

Atgriežamies riādā, nogurušas, paēdušas, pulkstenis jau tuvojas pusnaktij.... veram durvis, raušamies pa akmens kāpnēm uz otro stāvu un tur es palieku kā zemē iemieta, žoklis atkaras, acis ieplešas tik lielas kā apakštasītes – pret otrā stāva balkona margu, atspiedies stāv mans labākais Marokas draugs, izpalīgs un "'Visuproblēmuvienmēratrisinātājs", cilvēks, kuram, pēc maniem aprēķiniem, vajadzēja šobrīd atrasties Agadirā, laisties miegā, lai rīt apmācītu jaunu baru ar sērfot gribētājiem. Stāv, smaidošs kā maija saulīte, iepletis rokas un saka: “Tu savu labāko draugu nemaz neapskausi?”

Atbraucis speciāli ar pēdējo autobusu mūs sagaidīt un jau nākamajā rītā dosies prom. Trīs gadus neesam tikušies un ir par ko papļāpāt, jo skaips tomēr nav tas – dzīvajā ir daudz jaukāk - puse nakts paiet smieklos un sarunās. 

Nākamās divas dienas ar Sofiju no rītiem izguļamies kā susļiki, lai varam visu dienu slinki slaistīties pa pilsētu, smaidīt, nedarīt neko un čilot. 

Satiekam kādu citu draugu, visu dienu pavadam trijatā, izrāda mums pirms tam ne reizi nestaigātās Marakešas ieliņas, izrāda vietējās kafejnīcas un bodītes, fiksi saprotu, ka, lai gan esošā riāda mums ir sarunāta pa lēto, naudas taupīšanas nolūkos, pārvāksimies pie šī drauga, kurš couchsurfing darbojas arī kā hosts un piedāvā nakšņošanu bez maksas. Mājas gan ir 20 min no centra, braucot ar mašīnu, bet tas nekas. Esam pāris dienas pa Marakešas centru dzīvojušās, tagad laiks piepilsētas burvībai. Otrs iemesls tam – pabūt iekš marokāņu ģimenes, redzēt iekšpusi, nevis vienām dirnēt pilsētā. Viņš dzīvo ar vecākiem, māsu, māsas vīru un viņu bērniem tradicionālā vairāku stāvu celtnē. 

Ģimene ir diezgan trūcīgi, bet pa visiem kopā izdodas. Mums ar Sofiju tiek ierādīta atsevišķa jumta istabiņa – tīra un gaumīgi iekārtota minimālisma stilā. Pa dienu ir tik karsts, ka nekur negribam doties ne mēs, ne mūsu pavadonis. Dienu pavadam uz jumta, dzerot piparmētru tēju, pļāpājot par marokāņu ikdienu un spēlējoties ar radu bērniem. Pēcpusdienā mums piedāvā mazu ekskursiju uz ‘’fermu’’ – vietu, kur šie katru dienu dodas pakaļ pienam, olām un citiem naturālās saimniecības labumiem. Mums, protams, acis lielas un esam PAR. Liels bija mūsu pārsteigums, kad sapratām, ka ‘’ferma’’ ir dzīvnieku kūts garāžu tipa rajoniņā, turpat pilsētā, 10 min no mājām. Gotiņas šiem pāris, tās izlaiž paganīties turpat ceļa malā, saulē apdegušā zālītē, kas, kā jau Marokā pierasts, pilna piemēslota ar papīriem, tukšām pudelēm un citiem atkritumiem. Kūtī bez govīm dzīvo arī kazas, cūkas, vistas un suns. 

Mūsu pavadonis, saprotot, ka mēs neesam dziļā sajūsmā atrasties kūtī, kur pie viena sāna govs, pie otra cūka un no aizmugures uz mums rej suns, saka, ka tēvocis mūs aizvedīs uz centru. Atviegloti noelšos un neviļus iedomājos, ka ne par ko negribētu precēt nevienu no šī rajona, lai gan man aizdoma, ka šamais draugs man uzlicis jau aci. 

Ir vakars, laiks paēst un pabaudīt Marakešas nakts dzīvi, kura tur kā vienmēr krāšņa, smaržīga, trokšņaina un burzmīga. Turu Sofiju stingri pie rokas, jo katrs pretimnācējs grib iepazīties, parunāt vai vismaz pieskarties. Mūsu draugs saka, ka tagad gan pietiek un paņem Sofiju pie otras rokas, sakot, ka tagad visi liks mieru, jo domās, ka mēs esam ģimene. Man par lielu pārsteigumu, apkārtējo interese par mums kā ar rokas mājienu, pazūd. Varam brīvi staigāt pa pilsētu, vērot tuvumā čūsku dīdīšanas pasākumus un atrasties vietējiem tik tuvu (bez maksas), cik neviens tūrists, nesamaksājot netiek. Interesanti, jauna pieredze. 

Arī nākamo dienu pavadam pie hosta un ar kājām izstaigājam visu lielo Menara parku. Vakarā draugam uzliekam ‘’mīksto’’ un atsakam kaut kur vēl doties, jo Sofija vairs neturās kājās un rīt mūs jau no paša rīta sagaida 3h brauciens ar autobusu uz Agadiru. Mūsu nakts māju devējs ir ļoti pieklājīgs, izglītots un saprotošs cilvēks un, kad trešo reizi saņem atteikumu uz mēģinājumu mani pierunāt kopā ar viņu pie marokāņu mūzikas padejot (turpat uz jumta), saskābst un aiziet gulēt. 

 

Agadira

No rīta dodamies uz autoostu, esmu jau vakar iepirkusi biļetes (100Dh par biļeti. Tas ir apmēram 10 eiro vienam cilvēkam). Ieņemam ar Sofiju katra savu vietu, smaržīgā, komfortablā autobusā un konduktors mums 3x pārbauda biļetes, neticīgi, ka bērnam tiešām ir nopirkta atsevišķa sēdvieta, jo parasti bērnus turot klēpī. Es izvalbu acis – 8 gadīgu bērnu 3h turēt klēpī? Paldies! 

Kad pirms trīs gadiem veicu šo pašu maršrutu, tas viss bija daudz ilgāk, pa kalnu serpentīnu, līdz vēmienam jautrs pasākums pusi dienas garumā, ar stāšanos katrā mazākajā miestiņā. Tagad, man par lielu pārsteigumu, starp pilsētām ir izbūvēta ātrgaitas maksas štrāse – 7 eiro no mašīnas un brauc bez bēdu. Pa vidu nav neviena miesta, neviena ciema, tikai viens pats benzīntanks nekurienes vidū, kur visus izlaiž pačurāt un paēst. 

3h paiet ātri un esam jau Agadiras autoostā. Mūsu labākais draugs, sauksim viņu par Pozitīvo, ir atradis un sarunājis mums lētu viesnīcu gandrīz pašā centrā. Ķeram taksi, uzrādam taksistam adresi un sakam, lai ved, bet nemēģina piečakarēt mūs ar naudām, jo citādi būs darīšana ar Pozitīvo, kurš deva norādes, lai saku šitiem naudas izspiedējiem, kāsējiem un visiem, kas klāt cērtas, ka esmu precējusies ar marokāni, tad visi liks mieru. Tā arī ir. 

Iekārtojamies viesnīcā (200Dh par nakti numuriņš = 20 eiro) un ejam ārā izpētīt apkārtni. Esam gabaliņu nost no paša centra, attiecīgi, cenas mazliet draudzīgākas gan blakus esošajās kafejnīcās, gan tirgū, kur pārrēķinot, par pāris eiro esam piepirkušas pilnu maisu ar augļiem – zemenes, svaigi un saldi mini banāniņi un āboli. 

Vakarā, pilnīgā nespēkā graužam zemenes, piezvana Pozitīvais un saka, ka 21.00 iebrauks man pakaļ un brauksim ciemos. Sofija saka, ka ies gulēt, nododu instrukcijas šai, ka, ja kas, lai iet pie viesnīcas administrācijas, kuriem es atstāju savu telefona numuru. Sofija tik pasmaida un saka:”Mammu, es esmu liela jau. Un vispār man nāk miegs!’’ Pozitīvais mani izvadā pa naksnīgo Agadiru un pastāsta, ka vietējiem diennakts tumšajā laikā ir aizliegts savā mašīnā pārvadāt ‘’balto’’ sievieti – par to varot piespriest naudas sodu, ja pieķer un vēl uz diennakti aiz restēm ielikt. Visam nepieciešamas atļaujas utt., ja tas saistīts ar tūrismu. Es gan bilstu, ka šaubos, ka tik strikti tas viss, bet pārbaudīt to neriskējam un no policijas reidu punktiem izvairamies. Pozitīvā draugs dzīvo jauno māju projektā, pilsētas nomalē  - dzīvoklis ar super eiropeisku remontu, mēbelēm, tehniku, pie katras kāpņu telpas čupa ar dārgām automašīnām. Ļoti krasi redzams tas, ka šajā dzīvojamā kvartālā nav ne smakas no marokāniskā – eiropeiskas daudzstāvenes ar tipveida dzīvokļiem. 

Ap 2 naktī esmu nogādāta atpakaļ viesnīcā, administrators smaida un saka, ka no manas istabas ir totāls klusums. Jā, Sofija saldi krāc un gatavojas rītdienas garajai pastaigai.

Agadiras ikdiena

Mūsu Pozitīvais draugs ir devies savos biznesa darbos, es saskaitu finanses un skaidrs, ka neklaiņosim pa svešām pilsētām, bet nobāzēsimies rajonā un te paliksim. 

Kad Sofija pamostas, sapakojam mugursomu un dodamies mūsu šodienas lielajā notikumā  - Agadiras pludmales iekarošanā. Lēnām noejam 10 km pa pludmali, basām kājām, pa okeāna krastu, saulei karsējot tik svelmaini, ka sāk šķist, ka dzīvas viesnīcā atpakaļ nenonāksim. Ejot gar pludmali prom no centra, pēc kādiem 5km paveras ‘’tuksnesis’’. Es šo vietu jau zināju, jo biju tur pabijusi pirms trīs gadiem. Tākā ar Sofiju uz īsto tuksnesi šoreiz nedosimies, tad nolēmu šai parādīt mazās kāpas.... Ieturējām īstenu tuksneša maltīti, sēžot smiltīs lotosa pozā un ēdot līdzi paņemtās maizītes un augļus. 

Vakarā viesnīcā abas ievēlāmies katra savā gultā un kādu brīdi palikām guļot, aizvērtām acīm. Mana seja bija nodegusi sarkana, bet Sofija bija saķērusi karstuma dūrienu ar 38 grādiem.

Dziļš miegs ārstē visu. 

Nākamajā dienā Pozitīvais mums ir sarunājis naktsmītni mazā ciematiņā Awrir, hipiju un sērferu mājā pie paša okeāna, kur arī pavadam 2 burvīgas dienas, sēžot pie šalkojoša okeāna, apkārt nevienas dzīvas būtnes, peldoties, vērojot saulrietu, pārtiekot no augļiem, gardumgardās piparmētru tējas un dabas skata, kas mūs veldzē. Divas dienas mūsu meditācijai ir gana un Pozitīvajam sakām, ka dosimies atpakaļ uz pilsētu, jo gribam cilvēkus. Šis mazliet apvainojas, jo mums laikam nepatīkot viņa piedāvātā mītne. Marokāņu vīrieši ir dīvaina tauta. Ar viņiem vienmēr ir kā ar bitēm – nekad neko nevar zināt, vienubrīd smaida, citubrīd jau apvainojas kā tādas jaunuves. Paskaidroju, ka pēc pāris dienām mums jādodas atpakaļ uz Marakešu no kuras uz mājām, tāpēc pēdējās dienas vēlamies pavadīt aktīvi – pastaigājoties pa centru. Kā jau bija sagaidāms, Pozitīvais uzmet lūpu, bet pats mūs nogādā Agadirā, sakot, ka vairs mūs laikam nesatiks, jo dodas prom komandējumā. 

Atvadamies un nākamās divas dienas ar Sofiju izbaudam Agadiras burvību – pastaigas, saldumu veikalu apmeklējumi, smiekli, tradicionālā un gardumgardā tažīna ēšana vakariņās, vietējā kafejnīcā, kuras saimnieks mūs jau sagaida ar smaidu, jo šeit ēdam 3x dienā. 

Kad iegādājamies autobusa biļeti atpakaļ uz Marakešu, skaudri apzināmies, ka jau pēc pāris dienām mūs sagaida lidmašīna uz auksto Eiropu. Jā, auksto... no mājām saņemam ziņu, ka Latvijā atkal uzsnidzis sniegs un visi šķūrē, šķūrē un šķūrē.... Sofija bilzt, ka grib palikt Marokā un labprāt apmeklētu viņu skolu, rāda man kā šai padodās rakstīt arābiski (kopē reklāmu un veikalu uzrakstus). Kā man teica kāds paziņa no Latvijas – Laura, tak kur problēma, atrodi kādu Marokā dzīvojošu pensionētu francūzi, kuram pieder dārgas riādas, apprecies un dzīvo cepuri kuldama siltā kontinentā. Haha!

Marakešā atgriežamies dienu pirms izlidošanas, šoreiz laicīgi interneta kafejnīcā pārbaudu vai ar reisiem viss kārtībā un vai tie nav atcelti (kā tas gadījās pirms 3 gadiem). 

Brokastis uz jumta, tai pašā riādā, kur pirmajā dienā mums pārsteigumu sagādāja mans labākais Marokas draugs. Sofija bēdīga, es arī. Bet mēs atgriezīsimies. Hippie happy peace!:) 

Nobeigums

Saskaitot visus izdevumus, nonāku pie secinājuma, ka esmu 100% iekļāvusies budžetā, ir pat palicis mazliet pāri. 

Secinājums: Par spīti visiem skeptiķiem, varu teikt, ka mans plāns, ceļojot divatā ar bērnu, iekļauties maksimums 300 eiro, dzīvojot un izbaudot pusmēnesi Marokā, ir izdevies 100% . Šis nebija mans lētākais brauciens uz Maroku, bet, ņemot vērā, ka mērķis bija pildīt solījumu pret meitu un beidzot parādīt valsti, kas ir sirdī manas ‘’otrās mājas’’, viss ir izdevies uz urrā!

Šobrīd, kad šo rakstu, ir pagājis gads kopš mūsu brauciena. Un abām šķiet, ka tas bija TIKAI vakar, kad spiegdamas izkāpām no lidmašīnas un griezāmies kā dulnas dejā.