otrdiena, 2012. gada 28. februāris

Jipiiii jeiii! DreamStore paplašinās:)


Ja gribi redzēt lielāku bildīti, spied tai virsū:)


Nāciet ciemos :)

Pareizs uzturs – japāņu piedāvājums ilgdzīvošanai




Noteikti visi ir dzirdējuši, ka japāņus dēvē par ilgdzīvotājiem. Kāds ir tā iemesls? Viens no iemesliem – uzturs. Japāņu vidējais dzīves ilgums ir 81–84 gadi. Ēšana Japānā ir svarīgs, sarežģīts un obligāts rituāls. Ja seko visām tradīcijām, tad ēdot sēž uz celīšiem pie galdiņa, pirms ēšanas ar baltu karstu dvielīti noslauka rokas un tikai tad ņem rokās irbulīšus, lai sāktu ēst. Japānā nazi un dakšiņu cenšas izmantot tikai tad, ja ēd eiropiešu ēdienus. Galvenais ēšanā izmantotais instruments ir irbulīši –
hasi. Hasi irbulīšus dāvina kāzās un svētkos, jo uzskata, ka tie nes veiksmi. Ēdiena satveršana ar irbulīšiem attīsta plaukstas muskulatūru un koncentrēšanās spēju, tātad „iekustina” smadzeņu darbību. Ēdot ar irbulīšiem, nav iespējams ēst lieliem kumosiem, tātad mēs ēdam lēnām, pārdomājot, maziem kumosiņiem, un ātrāk rodas sāta sajūta.

Galvenie produkti, kurus japāņi lieto ikdienas uzturā, ir rīsi, zivis un nori (ūdenszāles). Japānas tradīcija paredz katrā ēšanas reizē lietot pēc iespējas daudzveidīgākus produktus. Piemēram, pusdienās var pasniegt līdz pat 30 dažādus ēdienus (parasti gan tie ir 5–6). Svarīgākais ir nepārēsties, tieši tāpēc katrs ēdiens tiek pasniegts pavisam mazos, krāsainos trauciņos un baudīts lēnītēm un nesteidzoties. Japānā ēdiens sniedz ne tikai fizisku, bet arī estētisku baudījumu, tāpēc itin bieži var dzirdēt teicienu, ka japāņi „ēd ar acīm”.

Teksts:Laura Krampe
Turpinājums iekš www.cetrassezonas.lv :) SPIED TE

sestdiena, 2012. gada 25. februāris

No krekliņa top kleitiņa!

Vakardien beidzot atradu internetā savai Elma šujmašīnai manuāli, kuru biju meklējusi pasen jau. Tad nu iegrimu mašīnas izpētē un, protams, nācās jaunās gudrības izmantot praksē. Sēdēju, pētīju vienu strīpainu krekliņu un nevarēju saprast - uzšūt no tā ķeseli veikala pirkumiem vai kaut ko Sofijai. Zili strīpainais krāsojums pārliecināja mani par labu Sofijas kleitai:)


Bildē smuki zilo krāsu gan nevar redzēt, jo fočēju ar telefonu, bet doma skaidra - atdalām krekliņa augšdaļu (zem padusēm griežam, griežam, griežam.. šņik) no apakšdaļas....


Skatījos, ka augšdaļa tāpat būtu pa platu, tad nu samazināju uz visām pusēm..... Gan lencītes augšā nogriezu, gan sānus.... Lai gala beigās tā smuki sanāktu arī garumā, atradu atgriezumus no rozā trikotāžas auduma, no kura kādreiz meitai harēmbikses dejošanai šuvu - ideāli, lai iestrādātu kā joslu pa vidu un pie rociņām:)
Tad nu rekur arī gala variants:) Ar uzplecīšiem un iestrādāto viduci. Lūdzu bargi nevērtēt, jo kļūdu bija daudz un es šuvu uz intuīciju, uz tausti un sajūtām. Atgādinu, ka savā mūžā šī ir ceturtā reize, kad kaut ko šuju ar šujmašīnu.

Iepozējiens.........Rozā puķīte piespraudīte uztaisīta no pēdējiem rozā auduma atlikumiem un pērlītēm:)
Kā tad nu bez mammas kurpju piemērīšanas!!!!?????:) :)
Vakar vēl tapa matu stīpiņa no audumu atlikumiem:)

ceturtdiena, 2012. gada 23. februāris

Siers, kas pakļaujas katra garšai. Tofu


Vēsture

Kas gan ir šis mistiskais tofu siers, par kura eksistenci tik daudzi cilvēki nemaz nenojauš? Tofu siers ir veģetārs produkts, ko cilvēki bija iemīļojuši jau pirms mūsu ēras. Pirmo reizi tofu sieru pagatavoja Ķīnā, bet arī tur neviens nespēs atbildēt uz jautājumu „kurš tad bija tofu siera pats pirmais izgudrotājs”. Ap tofu siera rašanos ir apvītas vairākas leģendas. Viena šāda leģenda vēsta, ka kāda galma pavārs pagatavojis putru no sojas pupiņām un ļoti vēlējies ēdienam iešķirt aromātu. Viņš putrai pievienojis „nigari” (kalcija sulfāts, speciāls koagulants), un putra kļuvusi graudaina un pārvērtusies par kaut ko līdzīgu biezpienam. Ķīniešiem šis ēdiens paticis, un viņi tam devuši nosaukumu – tofu.

Japānā tofu ieveduši budistu mūki. Iesākumā tas bija rituāls ēdiens, bet ar laiku to sāka uzturā lietot arī parastie cilvēki.

Senatnes tofu pagatavošana mazliet atšķiras no mūsdienu tofu siera gatavošanas. Toreiz sojas pupiņas mērcēja aukstā ūdenī un, kad tās uzbrieda, tās samala, tā iegūstot sojas pienu. Pienu vārīja un tam pievienoja jūras sāli un ģipsi. Sojas olbaltumvielas pārtapa par biezpienu, ko pēc tam lika zem sloga. Mūsdienās pagatavošana ir līdzīga, vien sojas pupiņu vietā izmanto sojas pulveri un „nigari” vietā lieto etiķi vai citrona sulu.

Pārējo raksta daļu lasiet iekš Četrām Sezonām (spied uz linka)

ceturtdiena, 2012. gada 9. februāris

Pumpiņrassā pidrallā legingi;)

Un dzīvoja reiz kāds pumpains Tkrekls, kuram sava Tkrekla dzīve bija gaužām apnikusi, jo neviens viņu nenēsāja. Pienāca takš beidzot tā diena, kad Tkrekls atdzima! Atdzima pavisam citai dzīvei! Dzīvei, lai izdaiļotu Sofijas kājiņas:)



sestdiena, 2012. gada 4. februāris

Es iekš "JOY" un "what is JOY of my life"?:)


Ir tāds mazs un foršs žurnāliņš:) JOY:)
Un tajā nonāca arī daļiņa manis.... februāra numurs, nopērkams veikalos un visur citur, kur vien atrodams:) SPIED UZ BILDES, lai palielinātu:)

And what ir JOY of MY LIFE?:) Viens no JOY ir - ēdiens un foto:)

Pie reizes nopublicēšu mazliet garāku info par ŠO PRIEKU:) Par citiem priekiem citreiz:)

-----------------------------------------------------------------------------------

Dzīve ir pārāk īsa, lai satrauktos par sīkumiem, lai stresotu jau no paša rīta, tikko kā atvērtas acis. Es esmu sapņotāja un sapņoju gan naktīs, gan nomodā. Naktī redzu brīnumaini krāšņus sapņus, kuros krāsu palete nav vārdos aprakstāma, kur mūzika skan tik apbrīnojama, ka nav skaļi izdziedama, kur notikumi ir tik fantastiski, ka nav atstāstāmi. Tā ir tā otrā pasaule.. pasaule, kurā es smeļos idejas, enerģiju jaunai dienai.... Pamostoties uzvāru piparmētru tēju, nesteidzīgi to izdzeru un noskaņojos jaunai, ideālai dienai! Dienai, kura nesīs brīnumus!


Uz jautājumu ko tieši es daru, atbildēt ir diezgan grūti, jo es daru visu ko. No visa pa mazumiņam. Pats svarīgākais faktors tam, lai es vispār kaut ko darītu – tā ir patikšana šo lietu darīt un iedvesma to darīt! Es gatavoju ēst, es fotogrāfēju, es rakstu rakstiņus, es ceļoju, es lielu daļu sava laiku pavadu internetā, es pārdodu mazām meitenēm princešu svārciņus, es daru, daru, daru..... es esmu mamma un mana jaunākā meitiņa Sofija ir mana vislabākā fotomodele, bērnu fotosesijās asistente un ēdienu fotogrāfēšanas procesos kritiska ēdienu degustātore. Es daru tikai to, kas man rada prieku un laimes sajūtu!

Es dievinu garšīgi paēst un garšīgi gatavot un es dievinu ēdienus skaisti fotogrāfēt. Man patīk to visu rādīt citiem cilvēkiem, tāpēc bildes un receptes ievietoju savā blogā un sociālajos medijos. Reizi mēnesī pie manis brauc pavāre un gatavo ēdienus recepšu žurnālam, bet es klāju galdu, veidoju kompozīciju un fotogrāfēju. Tā ir sava veida meditācija nevis darbs, pilnīga atslēgšanās no ikdienas. Man ļoti patīk fotogrāfēt cilvēkus, īpaši bērnus. Ilgu laiku nevarēju atrast to lietu, kas man palīdzētu pēc fotosesijām „atlaist” katra klienta enerģiju, jo tad, kad es fotogrāfēju, es to daru ar pilnu atdevi, atverot savu dvēseli, pielaižot tai klāt tuvu, tuvu......, jo tikai pašai atveroties, es atveru klientu . Tas nav viegli, bet ir ļoti aizraujoši un garlaicīgi nav nekad. Strādājot ar cilvēkiem studijā, kāzās, dažādās ballītēs un pasākumos, man nekad nebija ienācis prātā, ka es varētu darīt ko citu. Reiz nolēmu nofotogrāfēt savas pusdienas un sapratu, ka izrādās man nepatīk tas, ko es ēdu. Tīri vizuāli caur objektīvu tas izskatījās nesmuki. Liels bija mans pārsteigums, saprotot, ka var ēst skaisti! Piemēram, brokastu musli ar jogurtu... cilvēks Parastais ņem jogurtu, ielej bļodā, ieber musli, izmaisa un ēd. Es arī tā kādreiz darīju. Tagad es cenšos pieskaņot bļodiņas krāsu jogurta krāsai vai arī skatos, lai tie kontrastē, musli ieberu viducītī jogurtam, izrotāju ar kādu piparmētras lapiņu, ja nav jāsteidzas, izmantoju galdautu, bļodiņai ir apakštasīte uz kuras glīti atrodas augļu šķēlītes utt. Tas tā, piemērs.... jo, kad pie šāda brokastu galda apsēdies, gribās ēst nesteidzīgi, smaidot un ar baudu.....Tā pirms diviem gadiem aizsākās jauna un fantastiski aizraujoša nodarbe – ēst ne tikai ar muti un vēderu, bet arī ar acīm. Veikalos es sāku pievērst pastiprinātu uzmanību lietām, kuras mani pirms tam nekad īpaši nebija interesējušas – trauki, galda piederumi, dekori, sīkumi kompozīcijām. Pašreiz man mājās ir 2x2m liels skapis pilns ar traukiem vienā eksemplārā, galdautiem, salvetēm, burciņām, pudelītēm un citiem sīkumiem. Un joprojām, ieejot veikalā, nespēju atturēties no kāres nopirkt kādu smuku šķīvi, sveci, svečturīti vai karoti.

Pirms diviem gadiem iepazinos ar Ditu Lasi („Latvijas Veģetārieša rokasgrāmata” autore), kura, uzzinot par manu aizraušanos, piedāvāja man fotogrāfes darbu viņas grāmatas receptēm. Es uzreiz piekritu! Tā bija fantastiska pieredze, mana pirmā nopietnā pieredze ēdienu fotogrāfēšanā!

Drīz pēctam sāku rakstīt blogu, nāca pirmais piedāvājums no kādas kafejnīcas uztaisīt bildes ēdienkartei, tad sāku pati gatavot receptes un bildes kādam recepšu žurnālam, palēnām ievietoju un pārdodu bildes bilžu bankās. Lai es spētu pelnīt tikai ar šo lietu, man tam būtu jāvelta 100% visa mana uzmanība un laiks, bet es nevēlos zaudēt sajūtu, ka ēdieni ar visu to skaistumu, kas rodas tos fotogrāfējot, ir meditācija un brīdis, kad es varu izpausties, klusējot. Cilvēkus fotosesijās es iedrošinu, uzmundrinu, psiholoģiski „atveru”, bet ar ēdienu caur objektīvu es komunicēju citā līmenī.

Pēc vidusskolas studēju sociālās zinātnes, reklāmu, PR, darbojos kā ārštata žurnāliste dažādos jauniešu žurnālos, mārketinga jomā šur un tur, līdz sapratu, ka tas nav „mans” un, ka man jādara tas, kas man patiesi patīk. Tā es sāku fotogrāfēt. Iestājos Fotoskolā un viens no maniem pasniedzējiem bija Gunārs Binde. Viņš vienmēr lekcijās daudz stāstīja par savu pieredzi un mani tas tā iedvesmoja, ka pēc nodarbībām „lidoju”. Vēl šodien atceros, ka reiz, kad jau pāris mēnešus biju mācījusies fotoskolā un uz fotogrāfēšanu sāku skatīties no cita skatu punkta, braucu darīšanās no Rīgas uz Liepāju un, lai gan šo maršrutu veicu regulāri, pirmo reizi pievērsu uzmanību lietām, kuras pirms tam nebiju ievērojusi – koku galotnēm, mākoņiem, krāsām, ceļu līkumiem... un man šķita, ka pēkšņi visa daba, ko redzēju, sāk skanēt kā fantastiska dziesma! Tā bija pirmā reize, kad es smaidot skaļi pateicos savam Sargeņģelim par to, ka ir palīdzējis man atrast lietu...darbu....kas dara mani laimīgu!




piektdiena, 2012. gada 3. februāris

Debešķīgais ķirbju Kūhens! ;)






"Ārā ir tikai -20 grādi:) Yes yes yes:) Ziema iet uz beigām:) Pilnīgi noteikti drīz beigsies... "

Tā es nospriedu šorīt un te, aktavušesiņ, ieraugu, ka man tak koridorī veseli 3 neapēsti ķirbji noslēpušies! Ķēru ķirbi, ķēru nazi - šņik šņņāaaaaak un uztapa vesels milzu katls ar ķirbju biezzupu un arī kāds super Kūhens, kura recepti es nošpikoju no Četrām Sezonām ;)


Mazliet paimprovizējam, jo rozīnes neliekam:) To vietā grauzdētas auzu pārslas ar mandelēm...:)
Abu bļodiņu saturu samaisam kopā un sanāk bieza brūna masu masa:) Te es rādu mākslu, ka vienā rokā varu noturēt smago fočuku, bet ar otru apmaisīt masu:)

1h un 20 min gaidīju, kad nu varēšu Kūhenu izņemt no krāsns. Pēctam vēl nācās gaidīt kamēr šī atdzisīs. Ak, mani nervi... meditēju.... ommmmm, dziest, dziest....

Joprojām meditēju... no visām pusēm meditēju, ommmmmmm:) Piedo, kūhen, sagriezu vēl siltu... un nenožēloju, jo mascarpones/jogurta mērcīte smuki notecēja un garšoja LIELISKI:)