otrdiena, 2015. gada 1. septembris

Dzemdību stāsts

Dzemdību stāsts:)

Raksts, kas varētu šķist interesants, domāju, tikai sievietēm, īpaši tām, kam dzemdības vēl tik priekšā:)

Jau mēnesi pirms tuvojas Lielā diena, nebeidza rosīties pa galvu domas: 1. ''Varbūt beidzot šodien?"', 2. ''Šī laikam bija īstā sāpe! Nē, pārgāja...."', 3. ''Es laikam nekad nebeigšu būt grūtniece!"


Jā, pēdējo mēnesi ir ļoti grūti būt pacietīgai un sagaidīt ĪSTO dienu nestresojot par to, ka vari ''nokavēt'' dzemdības vai, nedod dies`, palaist tās garām vispār un nepiefiksēt, ka jau dzemdē.
Es arī stresoju un centos ieklausīties savā ķermenī katru dienu, sajust katru savu šūnu. Šoreiz vislielākais stress bija par to, ka ''ja nu nepaspēju uz slimnīcu?'', jo Sofija pirms nepilniem 10 gadiem man izsprāga kā korķis, jo slimnīcā ierados ar 9cm atvērumu un uzreiz tiku novadīta doties uz dzemdību zāli, kur ar 3 spiedieniem mans eņģelis bija klāt. Visu laiku satraucos, jo atrodos 30-45min attālumā no visām dzemdību iestādēm, turklāt, ja tā ir darba diena, man vēl jāgaida, kad man pakaļ atbrauks draugs vai ''ātrie''. 

Apmēram 2 nedēļas pirms lielās dienas, mani katru dienu ''mocīja'' viltus kontrakcijas, kas bija neregulāras, bet diezgan sāpīgas (sajūta, ka visu vēderu uz 1-2min sarauj cietu kā akmeni). Tās pārgāja, kad atgūlos - tas arī bija mans noteicošais faktors, lai saprastu - ir vai nav pa īstam. Pāris dienas pirms oficiāli noteiktā dzemdību datuma - 24. augusta -  (kuru aprēķina pēc pēdējo mēnešreižu datuma), man bija iekšēja sajūta, ka tomēr negribu paļauties uz laimi un dzemdēt kur pagadās (zināms, ka, ja saukšu ātros, mani vedīs uz Dzemdību Namu, kur pēc jaunākās info esot totāla pārslodze un nevienas brīvas vienvietīgās palātas). 21. augustā pateicu Ģirtam, lai brauc mājās un ved mani uz Bulduriem, jo man VAJAG un es tā GRIBU, un ŠODIEN.... Bulduru slimnīcā mūs laipni uzņēma, noslēdzu līgumu ar slimnīcu (garantija, ka Tevi uzņems, kad būsi gatava braukt. Līgums bez maksas, toties palātas par maksu, ja neesi jūrmalniece), pārbaudīja mani un teica, lai braucu mājās, man process pat vēl sācies nav. Viss kas man jādara - daudz jāstaigā! Tajā pašā dienā visi aizgājām pastaigā uz manu pasaku mežiņu. Mazais aplis, nepilni 2km un es jau biju ''lupatās''. Ja esi bijusi stāvoklī, tad zini cik ļoti var būt grūti pēdējās dienās paiet, jo sāp iegurņa kauli, mugura dažbrīd un vispār gribās visus pasūtīt ieskrieties, jo pat sēdēt nav ērti.  Pēc pastaigas NULLE reakcijas. Nākamajā dienā vēl viena pastaiga, nu jau 3+km gara, es apņēmības pilna, bezmaz vieglā riksītī un Ģirts nopakaļus.... Visu vakaru NULLE reakcijas, vien nežēlīgas iegurņa kaulu sāpes tā, ka pēc pastaigas tik gulēt gribējās. 


Aizgājām visi gulēt, bet es jau ap 2.00 naktī biju nomodā un galīgi nemierīga, jo sapratu, ka tās viltus kontrakcijas (ak, naivā es!), sākušas mocīt mani nu jau arī guļus stāvoklī. Nemieru darīja tas, ka nespēju iemigt dēļ tā visa un ik pa laikam gribējās piecelties un pastaigāt. Ieslēdzu savu telefonā ielādēto kontrakciju skaitītāju - ik pa 6-9min. Nekas nopietns. Ap 4.20 no rīta telefona programiņa rādīja jau 5-6min starplaikus un es sapratu, ka laikam tomēr process sācies. Negribējās tik mājiniekus modināt bez jēgas un satraukt..... Piebikstīju Ģirtam ap 5.00AM, ka eju dušā (ja viltus, tad var pāriet siltā dušā), jo kaut kā baigi regulāri velk vēderu. Ja par sāpēm - paciešamas, kā krampī sarauj uz minūti un tad atlaiž. Man ir ļoti augsts sāpju slieksnis, tāpēc tik ilgi vilku, klusējot, vien meditatīvi staigājot un elpojot. Pēc dušas nekas nemainās, aplikācija rāda, ka regularitāte ir 5 minūtes. Modinu Ģirtu un saku - JĀBRAUC! Ieeju pie Sofijas un saku, ka mēs uz slimnīcu un laikam šodien sagaidīsim brālīti.... Sofijai smaids pa visu seju, miegs vairs nevienā acī un piekodina man obligāti dot ziņu!!!!! Apsolu to darīt!

Izbraucam uz šosejas.... Rīts ir vienkārši fantastisks - AUST saule, visapkārt MIGLA.... tonnām miglas! Es dievinu MIGLU! Ir fantastisks svētdienas rīts, šosejas tukšas, nevienas mašīnas, zemi pārklājusi migla aiz kuras aust oranža saule...un manas kontrakcijas ik pa 3-4min mani tuvina lielajam randiņam ar ilgi gaidīto puisīti! 6.30 atveru braucoša auto logu un safočēju saullēktu - šis skats man vienmēr paliks atmiņā....

6.50 iestājamies Bulduru nodaļā un vecmāte paziņo, ka man ir jau 8cm atvērums un lielāko darbu esmu cītīgi padarījusi jau mājās (scenārijs līdzīgs kā ar Sofiju pirms 10 gadiem...). Ūdeņi joprojām NAV nogājuši  un vecmāte saka, ka nedurs tos, lai pārģērbjos un sagatavojos procesam.... Ģirts, ieraugot mani, gatavu palikt nodaļā, joprojām netic tam, ka viss notiks šodien, noskrien pakaļ koferim uz auto, jo vecmāte saka, ka diezgan steidzami vajag uznest bērna pirmās drēbītes. ''Diezgan steidzami'' mani iedrošina! Staigāju pa dzemdību zāli un vecmātes vadīta kontrakcijas ''izdejoju'', grozoties, jo pagaidām nesāp, vien ir jūtams, ka VISS notiek! Koncentrējos uz procesu, vizualizēju procesu, elpoju, elpoju un darīju VISU ko vecmāte lika - ''Domā par sajūtām!'', ''Aizmirsti visu pārējo, koncentrējies uz sajūtām!!!!", ''Ja jūti, ka gribas spiest, spied!'', ''Nedomā par neko citu, ieklausies savā ķermenī!''

 7.30AM vecmāte pavaicāja vai esmu gatava, ja pārdurs augļūdeņus (paši neplīsa un tas bremzēja procesu). Teicu, ka esmu. Minūtes 15 pagāja kamēr dabūjām manu puiku pareizā dzimšanas pozīcijā un tad, kad aicināja kāpt uz krēsla, sapratu, ka tā ir FINIŠA taisne! Krēsls vienmēr ir ''redzamais finišs!".... nebija viegli! Tās 20- 30 min bija grūtas un smagas, bet es biju pie pilnas apziņas un ar milzu mīlestību un enerģiju iekšā TO paveikt. Ar vienu aci, spiežot, piefiksēju, ka telpā ir daudz cilvēku - tas uz labu: tie ir palīgi, sparīgas bitītes, kas gaidu bērniņu, lai apkoptu, pārbaudītu. Kopš biju uz krēsla, Ģirts arī bija blakus un atkārtoja to pašu, ko sacīja vecmāte. Pēdējos metros jutu, ka spēki mani pamet, jo kontrakcijas bija īsas un nevarēju tās līdz galam piepildīt ar spiešanu. Talkā nāca nodaļas dakteris - vīrietis, pie priekšpēdējās kontrakcijas piepalīdzot man, spiežot ar rokām bēbi caur vēderu. Šajā brīdī gan man bija iekšējs protests un vēlējos viņam ar elkoni nomērķēt pa seju, tai pat laikā sajūtot atvieglojumu, jo IZDEVĀS..... (manam puikam gadījusies liela galva, tāpēc arī neizdevās tik ātri sasniegt pašu finišu). Pēkšņi sajutu atvieglojumu un jau turēju sev uz vēdera mazu, autiņa apklātu kunkulīti, kas tirināja roķeles pa gaisu un centās atvērt ačeles! 8.01AM piedzima mans puika Aksels 3960g smags un 56cm garš.

Pārlaime, Visuma mīlestības sajūtu ieplūšana manī, asaras, asaras, asaras.... Laimes asaras un sajūta, ka ap mums pārklājas krāšņa visu varavīksnes krāsu ''ola/kokons'' - aizsardzībai:)















Svars un ēšana.

Ja runa par to, ko man vaicā par svaru..... grūtniecības laikā esmu nevis pieņēmusies svarā, bet to zaudējusi... Pa visiem 9 mēnešiem kopā (šobrīd skatos pierakstos, lai būtu precīza), zaudēju 3,1kg, kopš stājos uzskaitē. Tas tāpēc, ka nekad neesmu bijusi ''maziņa'' un man vienmēr bija rezerves, ko veiksmīgi zaudēju, gaidot puiku... Kā? Grūtniecība man diezgan automātiski lika samazināt porcijas izmērus: pirmos trīs mēnešus man bija nonstop slikta dūša (bet nevēmu), nevarēju un negribēju ēst vispār. Svars stāvēja uz vietas, nenāca klāt. Pēc 12. nedēļas atgriezās apetīte, bet laikam kuņģis bija sarāvies, jo ēdu ļoti mazām porcijām. Sākot no grūtniecības vidus, ēdu VISU (dievināju katru dienu bulciņas brokastīs!!!!!!!!!), bet ēdu MAZ.... un svars klāt nenāca... Gandrīz vispār atteicos no gaļas, jo iekšēji sajutu, ka tas NAV man un rada smaguma un ''sprāgoņas'' sajūtu iekšā. Neievēroju nekādas diētas, ēdu tiešām VISU, bet MAZĀS porcijās. Kopumā, kad piedzemdēju, uzreiz zaudēju 10 kg (t.i. svēru 10 kg mazāk kā pirms 9 mēnešiem). Grūtniecības laikā organisms pats sajuta, kas tam nepieciešams un kādās devās, bet svara zaudēšana arī mani pārsteidza, jo ar bām vecākajām meitām pieņēmos svarā par padsmit kg ;)