Un vai tu zini savas "Bezgalīgās iespējas"?

Maiks Dūlijs „Bezgalīgās iespējas”

Veselas 464 lapaspuses, kurās tieši TU tiec slavināts un celts debesīs, iedvesmots un dievināts.

„Pirms kļūšanas par dzīves, sapņu un laimes skolotāju, Maiks Dūlijs 16 gadus darbojās biznesa pasaulē. Viņš ir arī viens no grāmatas „Noslēpums” (The Secret) līdzautoriem. Dūlijs ir uzstājies ar priekšlasījumiem 19 pasaules valstīs, tādējādi ar savu īpašo dzīves filozofiju iepazīstinādams desmitus tūkstošus cilvēku.”

Ceļš mani atvaļinājumā aizveda uz Kolku, kur dzīvoju teltī, bridu pa pļavām un mežiem, pastaigājos gar jūru, katru vakaru pavadīju pie ugunskura. Un man bija Grāmata. Šī grāmata. ŠO Grāmatu lasīju piecas dienas. Nekad mūžā tik ilgi neesmu lasījusi grāmatu. Šoreiz viss bija citādāk..... fonā jūras šalkoņa, debesis rotāja saule, biju tikai es un Visums.  Lēnām to „ēdu” – pa burtam, pa vārdam, pa teikumam. Šī grāmata bija tieši tas, kas man bija nepieciešams manā piecu dienu atvaļinājumā. Es nesteidzos, es izbaudīju un izgaršoju katru teikumu, brīžam aizverot acis un vizualizējot savus sapņus un mērķus. Ik pa laikam pārņēma tik ļoti reāla laimes sajūta, ka smaidīju un pateicos Dievam (pati sev), ka man ir tik daudz dots. Jau brīdī, kad biju izlasījusi pirmo nodaļu, kad es eiforiski priecājos, ka kāds cilvēks beidzot ir uzrakstījis to, ko es vienmēr esmu nojautusi, bet ko nekad nepratu pareizi noformulēt un nespēju saprast kā likt šīm sajūtām darboties manā labā, sāka notikt lietas pēc mana prāta – sīkumi, kas izkrāsoja ikdienu manā atvaļinājumā. Vēlies vēl un vēl, un nav svarīgi kā to iegūsi! Vēlies un pārējo atstāj Visuma ziņā. Es dzīvoju sapnī. Es aizveru acis, kad atveru tās, vairs nav tikai telts un ugunskura vieta, vairs nav satraukuma par to vai nesāks līt lietus. Es redzu koši zaļu zāli, es redzu tālumā ganībās zirgus...tos pašus ar kuriem es vakar  saulrietā rikšoju gar jūras krastu, ko vienmēr esmu vēlējusies, bet tas nebūtu noticis, ja pirms pāris dienām kāds nepārvarams spēks mani nebūtu atvedis uz vietu, kur esmu pašreiz.

Lasot pēdējās lapaspuses, mani pārņēma tāda svētlaimes sajūta, ka bira asaras no prieka. Dzīve ir tikai sapnis, izlūzija un, ka līdzīgi kā apzinātā sapnī, arī savā ŠEIT un TAGAD dzīvē es spēju visu, jo es pati radu pasauli ap sevi, es esmu Dievs. 

Tikai pirms pāris dienām pabeidzu grāmatu, bet zinu vismaz 3 cilvēkus, kuri manas eiforijas pārņemti, stāstot par šo grāmatu, to jau ir iegādājušies, lasa un jūtas tik pat iedvesmoti!

Mīļākās domas no grāmatas (lai šie teikumi runā manā vietā):

„Ikreiz, kad jūs domājat kādu jaunu domu, tai ir jātiek galā ar jūsu pašreizējo situāciju, un tikai tad tā var jūs aizvest uz turieni, kur mīt jūsu jaunā domāšana.”

„Kā redzat, ikreiz, kad jūsu dzīvē parādās kaut kas negaidīts var tāds, par ko neesat iepriekš domājis, tas vienmēr ir pakāpiens ceļā uz kādu „vietu”, par ko mēs domājam, jo laikā un telpā, kā jūs labi zināt, nepastāv nejaušības un sagadīšanās.”

„Vislabākais tiešām tiek dots par velti.”

„Lai ko jūs pašlaik vēlētos, centieties uzdāvināt sev kaut daļu no tā.”

„Dariet kaut ko. Jebkas taču ir labāks par neko. Kustieties. Sāciet darboties.Esiet kā dzirkstele. Vienkārši dariet, ko spējat.”

„ Jūsu sūtība dzīvē – jūsu mērķis – ir vienkārši būt – būt sev pašam. Un vienīgais veids kā būt sev pašam, ir sākt ieklausīties sevī – savās vēlmēs un sapņos, un savās dievišķi iedvesmotajās izjūtās.”

„Dzīve taču ir tik viegla.”

„Izprotiet šodienu, ar to pietiks.”

„Jūs neesat vārīga atvase, kam jāklanās un jāpakļaujas „augstākajam spēkam”, bet gan pats Kungs – kaut pats to neapzināties.”

„Pārējie cilvēki jūsu dzīvē ir tikai dalībnieki un skolotāji, kuri atrodas jūsu pasaulē vienīgi tāpēc, ka jūs esat viņus (tostarp mani) tur ievedis, gandrīz it kā mēs būtu tikai otrā plāna aktieri, kuri palīdz jums inscenēt šo uzdevumu, lai jūs varētu turpināt mācīties, priecāties un spēlēt savas spēles. „

„Jums pieder izvēle: „Sekojiet savas svētlaimes aicinājumam!”

„Jūs neesat tas, ko jūs ēdat; jūs esat tas, par ko domājat.”

„Kad nezināt ko darīt, nedariet neko! Nogaidiet. Pagaidiet, līdz jūs zināsiet, ko darīt, jo, paliekot uzticīgs pats sev, jūs beidzot nonāksiet līdz brīdim, kad to zināsiet.”

„Bērni ir jārespektē kā garīgas būtnes, kuru iepriekšējo mūžu saraksts ir tik pat garš un sens kā jūsējais.”

„Īstenībā ir tikpat daudz dažādu meditācijas veidu kā cilvēka noskaņojumu.”

„Visums neatlaidīgi virza jūs pretim nebeidzamiem priekiem, kas gaida jūs nākotnē, jo tas zina, ka visas ieceres paliek iespējamas uz mūžiem.”

„Mēs izvēlējāmies atrasties šeit, koncentrēties laikā un telpā. Mēs esam šajā pasaulē nevis tāpēc, lai izietu no tās ārā, bet gan tāpēc, lai pamostos sapnī – lai aptvertu, ka mēs patiešām sapņojam un esam savu sapņu veidotāji. Tā mēs varam paātrināt savu vēlmju īstenošanos un mācību apgūšanu, gūstot no šī procesa vislielāko iespējamo prieku.”

„Jūs jau esat gatavs. Jūs esat dievišķs. Jūs esat spēkpilns, neierobežots un mūžīgs. Jūs esat neuzvarams. Jūs esat cildens. Jūs esat bezgalīgs, vērtīgs, esat pelnījis visu, ko vēlaties. Jūs esat Dievs. Domājiet labās domas, ejiet tām līdzi, ieklausieties savā sirdī un prātā, izjūtiet savu ceļu, un Visums sniegs jums savu maģiju, līdz katrs jūsu trauks būs pārpilns ar laimi, kas izplūdīs laukā pa logiem un plūdīs pa ielām, ietekmējot visu to cilvēku dzīvi, ar kuriem jūs saskarieties.”

Grāmatu izdevusi: Izdevniecība Zvaigzne ABC

 

Spānijas sieri

Spānija ir slavena ar daudz ko, un, tieši tāpat kā Francija un Itālija, arī šī valsts var lepoties ar daudziem dažādiem izciliem pārtikas produktiem, kas, protams, nav tikai pēdējo gadu mode, bet gan gadsimtiem izlolota nepieciešamība pēc veidiem, kā uzglabāt pienu, gaļu, augļus un dārzeņus.

Spānija mums asociējas ar daudz ko, bet nez kāpēc ne tik daudz ar sieru. Patiesībā Spānijā var saskaitīt vairāk nekā 600 siera veidu, un 81 no tiem kontrolē Nacionālā kvalitātes kontroles sistēma, kas nosaka, kur jāgatavo konkrētais siers, kāds piens jāizmanto, kā siers jāpagatavo un kādos izmēros tam jābūt. 23 siera veidiem ir ģeogrāfisks nosaukums, kas palīdz atpazīst un saprast to unikalitāti.

Spānijas sierus var iedalīt trīs grupās: cietie, svaigie un zilie sieri.

Visu rakstu vari izlasīt www.cetrassezona.lv

Teksts: Laura Krampe

Spānijas galda karaliene - paelja!

Kā jau liela daļa mūsdienu izcilāko ēdienu, arī paelja, pirms kļūt par Spānijas galda karalieni,  bija parastu Valensijas darba cilvēku ēdiens. Par precīzu paeljas dzimteni tiek uzskatīts Albuferas lagūna – Vidusjūras piekrastes ezers Spānijas austrumu piekrastē, ko no jūras atdala vien šaura smilšu strēle. Šī vieta izrādījās ļoti izdevīga rīsu audzēšanai, ko šajā piekrastē aizsāka arābi. Kad 13. gs. arābus no Valensijas padzina, karaļi nolēma uzsākt cīņu pret rīsu audzēšanu, norādīdami, ka tie rada infekcijas un ir neveselīgi, bet visi pūliņi cieta neveiksmi, jo rīsi uz to laiku bija iekarojuši gan vietējo, gan citu zemju cilvēku sirdis un vēderus. Vietējie iedzīvotāji tos lietoja uzturā ikdienā, pievienojot visu, kas uz to brīdi bija pa rokai, – jūras produktus, dārzeņus un, ja bija veiksmīgas medības, tad arī gaļu, jo rīsi labi „iesūc” sevī un veiksmīgi spēj apvienot dažādas garšas produktus.

Lai gan Valensijā katru gadu notiek ievērības cienīgi tomātu svētki, tautā saukti par tomatina, kur iedzīvotāji veselu dienu no sirds mētājas un „kaujas” ar tomātiem, Valensijas vārds plašajā pasaulē ir daudz atpazīstamāks ar savu ēdienu – paelju. Paelja – kataloniešu vārds, kas apzīmē visu veidu katlus, ieskaitot specializētos traukus paeljas pagatavošanai.

Raksts autore: Laura Krampe

Visu rakstu vari izlasīt www.cetrassezonas.lv

Bulgurs ar piedevām

Pavisam nesen, kad lasīju Ajūrvēdas recepšu grāmatu, atklāju tādu ēdienu kā bulgurs:) Bulgurs tiek gatavots no cieto kviešu graudiem.Pamatīgs apraksts par bulguru lasāms iekš ČetrasSezonas. 

Mana, nu jau gandrīz katru otro dienu gatavotā bulgura iemīļotākā recepte:

glāze bulgura

2 glāzes ūdens

veģetārais buljona kubiņš

garšvielas pēc vēlmēm

pāris olīves

zaļumi (lociņi, dilles, pētersīļi utt)

kaltētu tomātu pārslas

Vāru bulguru 20 min uz lēnas uguns, tad pievienoju pārslas un vāru vēl 10 min līdz ūdens iztvaikojis. Sagriežu pa virsu olīvu ripiņas, iemaisu sagrieztus zaļumus un ēdu gardu muti kopā ar salātiem:) 

Dievīgs gardums:) Sātīgas pusdienas:)

"Es nolādu laika upi" (P.Petersons)

Pēc grāmatas izlasīšanas, pagooglēju, lai atrastu šai grāmatai kādu agrāku recenziju.... Kāpēc? Lai saprastu. Lai saprastu, kas ar mani nav kārtībā. Izrādās ar mani viss ir pilnīgā kārtībā, ja neskaita to, ka „Pērs Petersons ir autors, kura rakstības stils uzrunā galvenokārt domājošos lasītājus” (Kultūrasdiena.lv). Mani neuzrunā, neesmu „domājoša” lasītāja laikam. 

Visu cieņu autoram, kurš spējis pat mani noturēt līdz pat grāmatas beigām. Bet tam bija divi iemesli – pirmais un galvenais: es nemitīgi un akli cerēju uz kādu saspringtu notikumu, uz kaut ko, kas man liktu noelsties vai vismaz nopūsties. Nekā! 240 lapaspuses smalku aprakstu, smalks cilvēka dzīves, attiecību (ar māti, sievu, onkuļiem un tantēm, kaimiņiem un nepazīstamiem cilvēkiem) apraksts, smalks apraksts uz 240lpp par to kā jūtas galvenais varonis Arvīds.  Galvenais varonis Arvīds, nevis kāda mistiska Zenta vai Ieva (par sieviešiem man kā sievišķim labpatiktos lasīt labprātāk!), pietam 37 gadus vecs, pietam pilnīgs neveiksminieks, pietam pa varītēm cenšas iegūt mātes uzmanību un mīlestību visādos veidos, lienot no ādas vai ārā un tad atkal iekšā. Otrs iemesls - valoda. Grāmata labi "lasās", labi spēju iztēloties un "redzēt" notikumus, tēlus. Acu priekšā uzbūrās dokumentāla filma. 

Brīžam pārņēma tāda sajūta, ka gaudulīgais Arvīds ir piedzimis falšā ķermenī, ka jau kopš laika gala viņam vajadzēja būt sievietei. Tad i paņerkstēt varētu, i papinkšķēt un tas, ka jūties vājš un neaizsargāts, nebūtu netikums. 

Varbūt man bija jābūt vīrietim, lai man šī grāmata patiktu, varbūt man mazliet jānoveco vai jāviļas dzīvē, lai spētu saprast, ka rakstīt par to, ko izlasīju, ir interesanti lasītājiem. 

Arvīds, savā būtībā sapņotājs un dziļi depresijas nomākts šķirtenis:

„..pamīņājies no vienas kājas uz otru, nogaidīju tās desmit minūtes, līdz veikaliņš ver vaļā durvis, iegāju iekšā un, palūdzis vidējo pudeli, tiku pie tās brūnā papīra maisiņā. „Mazliet kā filmā,” es nodomāju, un tas tiesa, tāpēc, ka es esmu norvēģis un tāpēc, ka degvīna pudeles Norvēģijā mums nekad nepārdod brūnos papīra maisiņos, un tā filmas sajūta man gāja pie sirds. Es varēju būt kāds vīrs no filmas. Tas garais ceļš ārā no pilsētas paietu vieglāk, ja reiz biju kāds vīrs no filmas.” 

Šajā teikumā mani aizķēra vārds „papaijāties” . Nu TIK mīļi pateikt. Jā, grāmatā ir arī „seksa” ainas, bet nevienā vietā tas nav pieminēts. Pat ne ar pušplēstu vārdu, kas norādītu uz ko TĀDU..... 

„ ..es redzēju nozūdam savas mātes un Hansena muguru, tāpat kā manis paša muguru un tās, kuru sauc Ingera, kā mūsu muguras bija nozudušas pirms vairāk nekā divdesmit gadiem pa ceļam pāri uz to pusi papaijāties, kad viņa viena pati bija mājās.”

Nu kur var vienam vīrišķim (tam pašam Arvīdam no grāmatas), ejot pa ielu, rasties šitādas asociācijas.... ar asociāciju ģenerēšanu grāmatas  autoram viss kārtībā...

„Es atceros piena veikalu ar zāģu skaidām uz grīdas; tur pa ceļam uz vārtu rūmi, caur kuru jau no ietves, ārpusē garām ejot, varēja redzēt iežogotos veļas žāvējamos stāvus, baltos apakškreklus šļaugani karājamies kā beigtus vīrus, „kā līķus”, es nodomāju, bet rūtainie krekli allaž kustībā kā mans tēvs mēdza māt man no veļas auklas.”

Neskatoties uz to, ka šī grāmata galīgi nebija „manā stilā”, es to izlasīju. Pat, ja autors brīžam cepa tik garus teikumus, ka nespēju tos kā biezus dzijas kamolus, vienā paņēmienā atšķetināt. Te nu viens no autora garākajiem teikumiem:

„Kādu retu reizīti ar savām otrām pusēm ieradās man atēva brāļi vai mana tante no Nēsas; un manas mātes māsa, kurai nav bērnu, katrus otros Ziemassvētkus ieradās no Kopenhāgenas, viņa piederēja pie virsslāņa kopā ar savu vīru, automašīnu importētāju un draņķīgu īpašnieku šaurfilmu kinokamerai, kuru viņš izmantoja visam kam; un tādā pašā veidā ar kuģi no kādas citas vairak puritāniskas pilsētas tai pašā zemē ieradās mani vecvecāki,  kam plaukstas gan cietākas, mati viņiem pelēki un apģērbs pelēks, un vēju appūsti viņi kaut kā dīvaini pelēki, tur kuģu piestātnē stāvēja, gaidīdami manu tēvu, kas īpašā taksometrā brauca lejā pa Trandhjemas ceļu viņiem pretī, un vienu otru reizi arī es sēdēju tai  taksometrā, un viņi abi līdzās ar saviem koferiem tad izskatījās gaužām maziņi.”

Kad man zuda visas cerības uz kādu specifisku notikumu grāmatā, kas spētu mani pamodināt (kāda nāve vai pēkšņs atklājums, ka Arvīda mamma nemaz nav viņa mamma, vai tētis ir kaimiņš, vismaz.....), tad kā ūdens no skaidrām debesīm, nāca šis.....(lai man piedod šitādi „Arvīdi”, bet nu – ļāļaks!

„-Mammu! – un tad es sāku pinkšķēt un nevarēju vien beigt, un man bija vienalga, vai Hansens to redz vai nē, un tad, palaidis vaļā mātes roku, apskrēju apkārt automašīnai, atspiedu pieri pret motora vāku un pinkšķēju tā kā nekad, ar rokām bezmērķīgi sizdams pa Audi motora vāku, un tad apskrēju automašīnai vēlreiz apkārt un situ ar rokām pa spoži nolakoto bagāžnieku, un, sasodīts, lai tie, kam interesē, blenž uz mani, ja grib, un tad, aizskrējis līdz kuģim, es atspiedos pret kuģa korpusu, un melnais ūdens pie steķiem bija tieši zem manis, un ūdens izskatījās ledusauksts, un pinkšķēdams es pagriezos,..”

Arvīda mamma uzlikta punktu uz „i”, sakot:

„..viņam ir trīsdesmit septiņi gadi, bet man negribētos viņu saukt par pieaugušu. Tas būtu pārspīlējums. Viņš šķirsies. Es nezinu, ko ar viņu iesākt.”

Izdevniecība: ZvaigzneABC 

No norvēģu valodas tulkojusi Solveiga Elsberga.