sestdiena, 2013. gada 26. oktobris

Pušķis, kas pats pie manis atnāca...

Šodienas stāsts:
Braucu fočēt kādas lieliskas un apburošas 5* viesnīcas konferenču telpas un jaunlaulāto numuriņu. Viss lieliski - floriste skaisti pastrādājusi un katrā telpā apčubināja svaigi veidotas ziedu rotas, pati visu laiku smaidīja, daudz pļāpājām. Fotosesijas beigās viņa man pasniedza visskaistāko ziedu pušķi no jaunlaulāto istabas ar tekstu - "Tas TEV! Kad es Tevi ieraudzīju, man pat jocīgi palika, jo sajutu, ka šis pušķis ir kā domāts tieši TEV! :)" Es pat mazliet apjuku no šāda paziņojuma, bet pieņēmu šo smaržīgo un brīnumaino ziedu pušķi, kas bija radīts MAN. Sajutos kā līgavas pušķi noķērusi, jo tad floriste piebilda:" Ttad jau tiekamies tavās kāzās..."

Nu ko, tagad tik precinieks jāsagaida...:)


piektdiena, 2013. gada 25. oktobris

Eņģeļi ir brīnišķīgi skolotāji! Lornas Bērnes "Eņģeļi manos matos".




„Eņģeļi manos matos” – man jau bija aizdoma, ka grāmata būs lieliska. Un viņa tiešām ir lieliska, bet, kā krievi teiktu „на любителя”. Pilnīgi pieļauju, ka cilvēki, ar kuriem nav notikušas līdzīgas lietas kā ar autori, grāmatu aizvērs jau pēc pirmajām 10 lapaspusēm ar vārdiem: ”Slima cilvēka murgi!” Īsumā – grāmatas autore Lorna jau kopš bērnības redz eņģeļus un ar tiem sarunājās. Lorna klausa visam, ko eņģeļi liek darīt vai nedarīt, tie brīžam Lornai atklāj nākotni – gan jaukus notikumus, gan nelaimes, kuras Lorna nav spējīga mainīt pat tad, ja tai piemīt spēja redzēt Dievu. 


Mums katram ir spējas sarunāties ar eņģeļiem. Jo, lai to darītu, tām nav jābūt īpašām – atliek tikai lūgt un viņi sadzirdēs un izpildīs. Ir jāizkopj spēja saklausīt to čukstus, spēja saskatīt zīmes, kas mums ikdienā tiek rādītas. 

Esmu spilgts piemērs tam, ka eņģeļi eksistē. Daži to sauc par nojausmu, intuīciju, likteni, sakritībām, enerģiju no Kosmosa, bet man tie ir sargeņģeļi, kuros jau pāris gadus cenšos ieklausīties. Dažkārt ir ļoti spilgti jūtama viņu klātbūtne, dažreiz ir sajūta, ka kāds parausta aiz rokas, ka paņem manu galvu savās rokās un pagriež uz pareizo pusi, citreiz tie liek man pieņemt  lēmumus ātrāk nekā smadzenes tos spēj pārdomāt. Un es klausu.  Cik gan bieži ir bijis, kad, braucot ar auto, man kāds skaļi čukst ausī „Bremzē! BREMZĒ!” vai „Samazini ātrumu!”. Es vienmēr klausu un vienmēr rīkojos pareizi – pāris reizes nobremzēju pirms dzīvnieka, kas skrēja pāri ceļam, kādas 4 reizes gadījies strauji samazināt ātrumu bez iemesla un te pēkšņi no meža pāri šosejai skrēja alnis. 

Savā blogā nesen aprakstīju kā eņģeļi man lika pieņemt kādu lēmumu – te to var izlasīt - http://laurakrampe.blogspot.com/2013/10/izsledz-smadzenes-un-laujies-cukstiem.html

Grāmatas autorei eņģeļi piekodinājuši neparastās spējas turēt noslēpumā līdz pašai būs četri pieauguši bērni.  Pa šo laiku autore ir spējusi palīdzēt ar dziednieces spējām tūkstošiem cilvēku.



Grāmatas beigās 12 padomi kā sazināties ar savu eņģeli.

Un es zinu, ka arī TEV tāds ir!

Ja Tu nelūdzies, tad eņģeļiem ir garlaicīgi! Palūdz un uzreiz jutīsi kā šie sāk bužināt Tev matus aiz priekiem!

Citāti no grāmatas:
"Eņģelis iečukstēja ausī, ka eņģeļi palīdz mums visos dzīves darbos,- pat staigāt, elpot, runāt un smieties, jebkurā mūsu kustībā. Eņģeļi palīdz mums risināt problēmas un jebkuru jautājumu. Viņi nepārtraukti mums čukst, ielikdami prātā atbildes uz mūsu jautājumiem, taču mēs visbiežāk esam tik aizņemti jautājot, ka neapstājamies un neieklausāmies atbildēs."

"Daudzi cilvēki baidās no nāves, bet tam nav iemesla. Nāves brīdī nav sāpju un diskomforta. Daži cieš sāpes līdz pēdējai dzīves minūtei, un tad tās izgaist. Nav ne baiļu, ne raižu - jūs esat brīvs. Nāve ir kā dzimšana, zinu, ka, jūsuprāt, tas skan dīvaini, taču jūs pārdzimstat jaunā dzīvē. Patiesībā jūs nenomirstat, bet tikai pametat savu fizisko ķermeni tāpat kā tukšu olas čaumalu."

"Bērni ir vieduma avots, īpaši attiecībā uz citu pasauli, tāpēc vajadzētu biežāk viņos ieklausīties."

"Radniecīga dvēsele nav jāmeklē. Ja tā ienāks jūsu dzīvē, satiksieties vai nu uz brīdi, vai arī paliksiet kopā ilgāk."

"Kad eņģeļi mudina uz sīkiem pakalpojumiem, piemēram, kādam uzsmaidīt vai uzslavēt par labu darbu, lai cik nenozīmīgi tas tobrīd šķistu, tas ir jādara! Šķietami nenozīmīgas lietas lielākā sistēmā var izrādīties ļoti svarīgas."

Izdevniecība: ZvaigzneABC

svētdiena, 2013. gada 13. oktobris

Ar mīļumu. Saimes mūzika un kopbūšanas


Ar mīļumu. Saimes mūzika un kopbūšanas

Kad pirmo reizi paņēmu rokās grāmatu un to pāršķirstīju, nodomāju - nu jā, noteikti kārtējās muļķības par to kā standarta ģimenē (2 vecāki, 2 bērni) vecākiem izklaidēt savas atvases. Sāku lasīt, iedziļinājos, atklāju, ka, lai darītu muļķības, nav nepieciešami nekādi standarti un tās var darīt gan kolektīvi ar kaimiņiem, gan ģimeniski, gan vienatnē. 

Grāmata "Ar mīļumu" katram pieaugušajam atgādina, cik  ļoti viegli atkal kļūt par mazu bērnu. 


Lielāku vai mazāku muļķību darīšana - mums pieaugušajiem tas brīžam neko nenozīmē, bet bērniem paliek atmiņā uz visu mūžu. Bērnībā iztēle darbojas lieliski, bet mums nepieciešama ieslēgšanas poga, lai to iedarbinātu. Ņemam rokās šo grāmatu, sākam lasīt un gaidam - poga ieslēgsies! Tāds sīkums kā kopīga sēdēšana tukšā vannā un ar ūdeni piepildīta balona palaišana pa apli, fotosesiju vakara uzrīkošana ar speciāli šim pasākumam pagādātām tapetēm fonam, vai pikniks Latvijas otrā malā un izbrauciens līdz šai vietai ar vilcienu - tas viss satuvina, tās ir kopīgas atmiņas par kopbūšanu, tās ir sajūtas, kad šķiet, ka dvēsele smejas un eņģeļi skaļi gavilē, applaudējot. 


Kad es biju pavisam maziņa, atceros, ka mana mamma brokastis mēdza gatavot ar izdomu - tomātu mušmirītes, vārītu olu bizbizmārītes, dažāda izskata zvēriņi uz maizītēm, atceros to, cik brīnumainas miniatūra plastilīna princesītes mamma gatavoja - čirkaniem matiņiem, krāšņām kleitām. Es tās pēctam nolakoju ar caurspīdīgo nagu laku spīdīgas un dikti priecājos, ka man ir lellītes kā nevienam. Mamma to ir jau aizmirsusi, bet man atmiņā joprojām glabājas. 


Mēs ar meitu arī mīlam darīt kopbūšanas muļķības un grāmata tikai atgādināja to, ka ir tik būtiski "izmest televizoru pa logu" (autoru ieteikums) un pašam mazliet pārvērsties par bērnu, lai spētu saskatīt to, kas mūsu bērniem šķiet svarīgs. 


Patika grāmatas autoru aizraujošā valoda, ļoti feinas un viegli izpildāmas kopbūšanas idejas. Grāmatas beigās disks ar super skanīgām dziesmām, to vārdi atrodami grāmatā. Mana meita klausījās un dziedāja līdzi. 

Grāmata varētu būt lieliska dāvana kādai tuvai ģimenei uz 1. Adventi - laiku, kad iededzam svecīti un nākamās četras nedēļas ir emocionāli mierīgs laiks. Laiks, kad prasās dzert siltu tēju, ēst mandarīnus un ļauties kopbūšanai un mazām vai lielām muļķībām!

Izdevniecība: Jāņa Rozes apgāds
Par autoriem un grāmatu:  http://kvecvagars.wix.com/armilumu

trešdiena, 2013. gada 9. oktobris

Izslēdz smadzenes un ļaujies čukstiem



Dažreiz, lai saņemtos izdarīt lietu, ko tik sen jau esi vēlējies paveikt, atliek vien "izslēgt" smadzenes un ļauties eņģeļu čukstiem ausī: "Izdari to, izdari to! Tu esi to pelnījusi!"

Eņģeļi dažu pēdējo nedēļu laikā pastiprināti virzīja un vērsa manu uzmanību uz siltajām zemēm, konkrēti Maroku - it kā netīšām pamanīti raksti un bildes internetā par Maroku, it kā netīšām nobaudīts ēdiens ar Marokas garšu, pat grāmatas man eņģeļi piegādāja par tuksnesi, okeāniem, siltajām zemēm. Es lauzos, lauzos, metos darbos un nopurināju no sevis šīs zīmes, aizbildinoties ar: "Man nav laika! Man nav iespēju! Man jāstrādā!" 

Eņģeļi nelikās mierā un uz paplātes ar zelta maliņu atsūtīja man un Sofijai temperatūru, lai tak abas beigtu skriet, mazliet apstātos un sadzirdētu pašas savu dvēseļu čukstus. Tajā dienā es beidzot nolēmu intereses pēc uzmest aci Ryanair cenām uz Maroku. 

Sēdēju un smaidīju, atceroties savu pēdējo būšanu tur - pirms 3 gadiem (AKDIEVS, cik sen!), kad turp aizlidoju viena, kad Islandes vulkāns man nojauca reisu atceļā uz LV un nācās Marokā palikt ilgāk.... 

Pētīju reisus, laikus, cenas un sapratu, ka nav! Nav neviena pietiekami ērta un laba reisa man ērtajos datumos. Jutu, ka tie, kas man pirms tam čukstēja ausīs, tagad neapmierināti bubina. Atmetu ar roku, aizgāju vārīt tēju un skaļi teicu: "Sarunāts! Atradīšu piemērotu laiku un reisu, ja man šomēnes parādīsies jauni patstāvīgie klienti un jauni darbi!" Izdzēru tēju, pagulēju, padakterēju sāpošo kaklu un atklāju epastā pāris jaunas vēstules - sadarbības piedāvājumus, iezvanījās telefons: "Labdien, man jūs ieteica..." Liels bija mans pārsteigums!!!!!! Vienā rāvienā aizpildīju visu nākamo nedēļu ar darbiem. Bija sajūta, ka eņģeļi smalki ķiķina, sakot: "Nu ko, neticēji, ka mēs to spējam?" Neticēju gan. Nākamajā dienā vēlreiz atvēru Ryanair un pēc 3h darba atradu piedāvājumu, kas man der - laika un cenas ziņā. Tajā dienā biļeti vēl nenopirku. Nolēmu nogaidīt. Nākamajā dienā aizbraucu uz darbu, atkal atvēru Ryanair un pārbaudīju jau iepriekšējā dienā noskatītos datumus. Nekas nebija mainījies, tie vēl bija pieejami (es laikam cerēju, ka biļetes būs izpārdotas, lai atviegloti uzelpotu, ka "šoreiz nav lemts"). Turpmākais notika TIK strauji, ka es atģidos tikai tad, kad bija sajūta, ka eņģeļi stāv man blakus un applaudē... un tad es ieraudzīju epastā pienākam 2 vēstulītes: "THANK YOU FOR BOOKING WITH RYANAIR". 

Vakarā pēc darba mājup burtiski lidoju. Bija sajūta it kā tiktu nesta uz spārniem - smaidoša, pozitīva un pārlaimīga! Sofijai tas jāzina, Sofijai tas jāzina, - nespēju beigt domās atkārtot, jo biļete šoreiz ir arī viņai! Ielidoju pa istabas durvīm ar skaļu: "Sofija! Mēs martā lidojam uz Maroku!" Laikam viņas dvēsele tajā brīdī uz mirkli palēcās metru virs zemes, jo Sofija iepleta acis, sastinga un uz brīdi aizturēja elpu. Jau pēc 3 sekundēm manā istabā virpuļdejā griezās rudu matu bize. :) Kad Sofija nomierinājās, teica:"Mammīt, ja tu zinātu kā es Dieviņam esmu lūgusies, lai mēs tiekam uz Maroku!"

Lūk, cik maz vajag laimei. Mazliet "izslēgt" smadzenes un ļauties čukstiem, kas saka: "Izdari to! Vienkārši izdari to!"