Izslēdz smadzenes un ļaujies čukstiem

Dažreiz, lai saņemtos izdarīt lietu, ko tik sen jau esi vēlējies paveikt, atliek vien "izslēgt" smadzenes un ļauties eņģeļu čukstiem ausī: "Izdari to, izdari to! Tu esi to pelnījusi!"

Eņģeļi dažu pēdējo nedēļu laikā pastiprināti virzīja un vērsa manu uzmanību uz siltajām zemēm, konkrēti Maroku - it kā netīšām pamanīti raksti un bildes internetā par Maroku, it kā netīšām nobaudīts ēdiens ar Marokas garšu, pat grāmatas man eņģeļi piegādāja par tuksnesi, okeāniem, siltajām zemēm. Es lauzos, lauzos, metos darbos un nopurināju no sevis šīs zīmes, aizbildinoties ar: "Man nav laika! Man nav iespēju! Man jāstrādā!" 

Eņģeļi nelikās mierā un uz paplātes ar zelta maliņu atsūtīja man un Sofijai temperatūru, lai tak abas beigtu skriet, mazliet apstātos un sadzirdētu pašas savu dvēseļu čukstus. Tajā dienā es beidzot nolēmu intereses pēc uzmest aci Ryanair cenām uz Maroku. 

Sēdēju un smaidīju, atceroties savu pēdējo būšanu tur - pirms 3 gadiem (AKDIEVS, cik sen!), kad turp aizlidoju viena, kad Islandes vulkāns man nojauca reisu atceļā uz LV un nācās Marokā palikt ilgāk.... 

Pētīju reisus, laikus, cenas un sapratu, ka nav! Nav neviena pietiekami ērta un laba reisa man ērtajos datumos. Jutu, ka tie, kas man pirms tam čukstēja ausīs, tagad neapmierināti bubina. Atmetu ar roku, aizgāju vārīt tēju un skaļi teicu: "Sarunāts! Atradīšu piemērotu laiku un reisu, ja man šomēnes parādīsies jauni patstāvīgie klienti un jauni darbi!" Izdzēru tēju, pagulēju, padakterēju sāpošo kaklu un atklāju epastā pāris jaunas vēstules - sadarbības piedāvājumus, iezvanījās telefons: "Labdien, man jūs ieteica..." Liels bija mans pārsteigums!!!!!! Vienā rāvienā aizpildīju visu nākamo nedēļu ar darbiem. Bija sajūta, ka eņģeļi smalki ķiķina, sakot: "Nu ko, neticēji, ka mēs to spējam?" Neticēju gan. Nākamajā dienā vēlreiz atvēru Ryanair un pēc 3h darba atradu piedāvājumu, kas man der - laika un cenas ziņā. Tajā dienā biļeti vēl nenopirku. Nolēmu nogaidīt. Nākamajā dienā aizbraucu uz darbu, atkal atvēru Ryanair un pārbaudīju jau iepriekšējā dienā noskatītos datumus. Nekas nebija mainījies, tie vēl bija pieejami (es laikam cerēju, ka biļetes būs izpārdotas, lai atviegloti uzelpotu, ka "šoreiz nav lemts"). Turpmākais notika TIK strauji, ka es atģidos tikai tad, kad bija sajūta, ka eņģeļi stāv man blakus un applaudē... un tad es ieraudzīju epastā pienākam 2 vēstulītes: "THANK YOU FOR BOOKING WITH RYANAIR". 

Vakarā pēc darba mājup burtiski lidoju. Bija sajūta it kā tiktu nesta uz spārniem - smaidoša, pozitīva un pārlaimīga! Sofijai tas jāzina, Sofijai tas jāzina, - nespēju beigt domās atkārtot, jo biļete šoreiz ir arī viņai! Ielidoju pa istabas durvīm ar skaļu: "Sofija! Mēs martā lidojam uz Maroku!" Laikam viņas dvēsele tajā brīdī uz mirkli palēcās metru virs zemes, jo Sofija iepleta acis, sastinga un uz brīdi aizturēja elpu. Jau pēc 3 sekundēm manā istabā virpuļdejā griezās rudu matu bize. :) Kad Sofija nomierinājās, teica:"Mammīt, ja tu zinātu kā es Dieviņam esmu lūgusies, lai mēs tiekam uz Maroku!"

Lūk, cik maz vajag laimei. Mazliet "izslēgt" smadzenes un ļauties čukstiem, kas saka: "Izdari to! Vienkārši izdari to!"