Grāmatas apskats. Ceļvedis. "Maroka"

Īsi pirms mēs ar meitu devāmies uz Maroku, tiku pie kādas lieliskas izdevniecības ‘’Zvaigzne ABC’’ grāmatas, proti, Ceļvedis - "Maroka’’. 

Pirmo reizi man ir grāmata par Maroku latviešu valodā un pirmo reizi tā ir bilžu grāmata, drukāta uz kvalitatīva un bieza papīra, ar krāsainām fotogrāfijām, kartēm un ilustrācijām. 

Bieza, gandrīz 400lpp smaga, bet tai pat laikā ērti ievietojama mugursomā. Grāmata, kuru paņemot rokās un atšķirot, ir sajūta, ka ausīs sāk skanēt Marokas hipnotiskās mūzikas ritmi un ir izdevies ieelpot Marokas saldmi. 

Šajā braucienā šī bija vienīgā grāmata, ko ņēmām līdzi. Lai gan par Maroku ļoti daudz zinu, ar prieku un interesi ik mīļu brīdi pāršķirstīju grāmatu un vienmēr atradu ko noderīgu. Sākot ar Marokas vēsturi, vietējās virtuves aprakstiem, restorānu un apmešanās vietu sarakstu un beidzot ar praktisku informāciju par naudu, viesmīlību, transportu un pārvietošanās iespējām. 

Grāmatā ļoti patīk ilustrācijas ar medresu (Korāna skolu), mošeju un kasbahu (cietokšņu) detalizētiem plānojumiem. Ļoti daudzās medresēs un mošejās tūristi un citi konfesiju pārstāvji iekšā netiek, tad nu, ir interesanti tās izpētīt kaut uz papīra. 

Grāmata ir aizraujoša, jo pilnīgi atbilst aizmugurējā vāka uzrakstam – “Šajā ceļvedī redzams tas, par ko citos tikai stāstīts’’. 

Meita (8. gadi) grāmatu ik pa laikam pāršķirstīja un visu ceļojuma laiku, redzēju viņu lasām un pētām informāciju par vietu uz kuru dodamies. Teksts bez tik daudz krāšņām bildēm noteikti nebūtu tik atmiņā paliekošs.

Šī grāmata man stāv goda vietā – blakus pārējām Marokas grāmatām, lepni piesūkusies ar Marokas smaržu. 

Izdevniecība ZVAIGZNE ABC

Par mūsu braucienu var izlasīt pirmo daļu TE un otro daļu ŠEIT

Ļaujoties čukstam. Maroka. 2. daļa.

Apraksta pirmo daļu var izlasīt TE 

turpinājums.... 

Atgriežamies riādā, nogurušas, paēdušas, pulkstenis jau tuvojas pusnaktij.... veram durvis, raušamies pa akmens kāpnēm uz otro stāvu un tur es palieku kā zemē iemieta, žoklis atkaras, acis ieplešas tik lielas kā apakštasītes – pret otrā stāva balkona margu, atspiedies stāv mans labākais Marokas draugs, izpalīgs un "'Visuproblēmuvienmēratrisinātājs", cilvēks, kuram, pēc maniem aprēķiniem, vajadzēja šobrīd atrasties Agadirā, laisties miegā, lai rīt apmācītu jaunu baru ar sērfot gribētājiem. Stāv, smaidošs kā maija saulīte, iepletis rokas un saka: “Tu savu labāko draugu nemaz neapskausi?”

Atbraucis speciāli ar pēdējo autobusu mūs sagaidīt un jau nākamajā rītā dosies prom. Trīs gadus neesam tikušies un ir par ko papļāpāt, jo skaips tomēr nav tas – dzīvajā ir daudz jaukāk - puse nakts paiet smieklos un sarunās. 

Nākamās divas dienas ar Sofiju no rītiem izguļamies kā susļiki, lai varam visu dienu slinki slaistīties pa pilsētu, smaidīt, nedarīt neko un čilot. 

Satiekam kādu citu draugu, visu dienu pavadam trijatā, izrāda mums pirms tam ne reizi nestaigātās Marakešas ieliņas, izrāda vietējās kafejnīcas un bodītes, fiksi saprotu, ka, lai gan esošā riāda mums ir sarunāta pa lēto, naudas taupīšanas nolūkos, pārvāksimies pie šī drauga, kurš couchsurfing darbojas arī kā hosts un piedāvā nakšņošanu bez maksas. Mājas gan ir 20 min no centra, braucot ar mašīnu, bet tas nekas. Esam pāris dienas pa Marakešas centru dzīvojušās, tagad laiks piepilsētas burvībai. Otrs iemesls tam – pabūt iekš marokāņu ģimenes, redzēt iekšpusi, nevis vienām dirnēt pilsētā. Viņš dzīvo ar vecākiem, māsu, māsas vīru un viņu bērniem tradicionālā vairāku stāvu celtnē. 

Ģimene ir diezgan trūcīgi, bet pa visiem kopā izdodas. Mums ar Sofiju tiek ierādīta atsevišķa jumta istabiņa – tīra un gaumīgi iekārtota minimālisma stilā. Pa dienu ir tik karsts, ka nekur negribam doties ne mēs, ne mūsu pavadonis. Dienu pavadam uz jumta, dzerot piparmētru tēju, pļāpājot par marokāņu ikdienu un spēlējoties ar radu bērniem. Pēcpusdienā mums piedāvā mazu ekskursiju uz ‘’fermu’’ – vietu, kur šie katru dienu dodas pakaļ pienam, olām un citiem naturālās saimniecības labumiem. Mums, protams, acis lielas un esam PAR. Liels bija mūsu pārsteigums, kad sapratām, ka ‘’ferma’’ ir dzīvnieku kūts garāžu tipa rajoniņā, turpat pilsētā, 10 min no mājām. Gotiņas šiem pāris, tās izlaiž paganīties turpat ceļa malā, saulē apdegušā zālītē, kas, kā jau Marokā pierasts, pilna piemēslota ar papīriem, tukšām pudelēm un citiem atkritumiem. Kūtī bez govīm dzīvo arī kazas, cūkas, vistas un suns. 

Mūsu pavadonis, saprotot, ka mēs neesam dziļā sajūsmā atrasties kūtī, kur pie viena sāna govs, pie otra cūka un no aizmugures uz mums rej suns, saka, ka tēvocis mūs aizvedīs uz centru. Atviegloti noelšos un neviļus iedomājos, ka ne par ko negribētu precēt nevienu no šī rajona, lai gan man aizdoma, ka šamais draugs man uzlicis jau aci. 

Ir vakars, laiks paēst un pabaudīt Marakešas nakts dzīvi, kura tur kā vienmēr krāšņa, smaržīga, trokšņaina un burzmīga. Turu Sofiju stingri pie rokas, jo katrs pretimnācējs grib iepazīties, parunāt vai vismaz pieskarties. Mūsu draugs saka, ka tagad gan pietiek un paņem Sofiju pie otras rokas, sakot, ka tagad visi liks mieru, jo domās, ka mēs esam ģimene. Man par lielu pārsteigumu, apkārtējo interese par mums kā ar rokas mājienu, pazūd. Varam brīvi staigāt pa pilsētu, vērot tuvumā čūsku dīdīšanas pasākumus un atrasties vietējiem tik tuvu (bez maksas), cik neviens tūrists, nesamaksājot netiek. Interesanti, jauna pieredze. 

Arī nākamo dienu pavadam pie hosta un ar kājām izstaigājam visu lielo Menara parku. Vakarā draugam uzliekam ‘’mīksto’’ un atsakam kaut kur vēl doties, jo Sofija vairs neturās kājās un rīt mūs jau no paša rīta sagaida 3h brauciens ar autobusu uz Agadiru. Mūsu nakts māju devējs ir ļoti pieklājīgs, izglītots un saprotošs cilvēks un, kad trešo reizi saņem atteikumu uz mēģinājumu mani pierunāt kopā ar viņu pie marokāņu mūzikas padejot (turpat uz jumta), saskābst un aiziet gulēt. 

 

Agadira

No rīta dodamies uz autoostu, esmu jau vakar iepirkusi biļetes (100Dh par biļeti. Tas ir apmēram 10 eiro vienam cilvēkam). Ieņemam ar Sofiju katra savu vietu, smaržīgā, komfortablā autobusā un konduktors mums 3x pārbauda biļetes, neticīgi, ka bērnam tiešām ir nopirkta atsevišķa sēdvieta, jo parasti bērnus turot klēpī. Es izvalbu acis – 8 gadīgu bērnu 3h turēt klēpī? Paldies! 

Kad pirms trīs gadiem veicu šo pašu maršrutu, tas viss bija daudz ilgāk, pa kalnu serpentīnu, līdz vēmienam jautrs pasākums pusi dienas garumā, ar stāšanos katrā mazākajā miestiņā. Tagad, man par lielu pārsteigumu, starp pilsētām ir izbūvēta ātrgaitas maksas štrāse – 7 eiro no mašīnas un brauc bez bēdu. Pa vidu nav neviena miesta, neviena ciema, tikai viens pats benzīntanks nekurienes vidū, kur visus izlaiž pačurāt un paēst. 

3h paiet ātri un esam jau Agadiras autoostā. Mūsu labākais draugs, sauksim viņu par Pozitīvo, ir atradis un sarunājis mums lētu viesnīcu gandrīz pašā centrā. Ķeram taksi, uzrādam taksistam adresi un sakam, lai ved, bet nemēģina piečakarēt mūs ar naudām, jo citādi būs darīšana ar Pozitīvo, kurš deva norādes, lai saku šitiem naudas izspiedējiem, kāsējiem un visiem, kas klāt cērtas, ka esmu precējusies ar marokāni, tad visi liks mieru. Tā arī ir. 

Iekārtojamies viesnīcā (200Dh par nakti numuriņš = 20 eiro) un ejam ārā izpētīt apkārtni. Esam gabaliņu nost no paša centra, attiecīgi, cenas mazliet draudzīgākas gan blakus esošajās kafejnīcās, gan tirgū, kur pārrēķinot, par pāris eiro esam piepirkušas pilnu maisu ar augļiem – zemenes, svaigi un saldi mini banāniņi un āboli. 

Vakarā, pilnīgā nespēkā graužam zemenes, piezvana Pozitīvais un saka, ka 21.00 iebrauks man pakaļ un brauksim ciemos. Sofija saka, ka ies gulēt, nododu instrukcijas šai, ka, ja kas, lai iet pie viesnīcas administrācijas, kuriem es atstāju savu telefona numuru. Sofija tik pasmaida un saka:”Mammu, es esmu liela jau. Un vispār man nāk miegs!’’ Pozitīvais mani izvadā pa naksnīgo Agadiru un pastāsta, ka vietējiem diennakts tumšajā laikā ir aizliegts savā mašīnā pārvadāt ‘’balto’’ sievieti – par to varot piespriest naudas sodu, ja pieķer un vēl uz diennakti aiz restēm ielikt. Visam nepieciešamas atļaujas utt., ja tas saistīts ar tūrismu. Es gan bilstu, ka šaubos, ka tik strikti tas viss, bet pārbaudīt to neriskējam un no policijas reidu punktiem izvairamies. Pozitīvā draugs dzīvo jauno māju projektā, pilsētas nomalē  - dzīvoklis ar super eiropeisku remontu, mēbelēm, tehniku, pie katras kāpņu telpas čupa ar dārgām automašīnām. Ļoti krasi redzams tas, ka šajā dzīvojamā kvartālā nav ne smakas no marokāniskā – eiropeiskas daudzstāvenes ar tipveida dzīvokļiem. 

Ap 2 naktī esmu nogādāta atpakaļ viesnīcā, administrators smaida un saka, ka no manas istabas ir totāls klusums. Jā, Sofija saldi krāc un gatavojas rītdienas garajai pastaigai.

Agadiras ikdiena

Mūsu Pozitīvais draugs ir devies savos biznesa darbos, es saskaitu finanses un skaidrs, ka neklaiņosim pa svešām pilsētām, bet nobāzēsimies rajonā un te paliksim. 

Kad Sofija pamostas, sapakojam mugursomu un dodamies mūsu šodienas lielajā notikumā  - Agadiras pludmales iekarošanā. Lēnām noejam 10 km pa pludmali, basām kājām, pa okeāna krastu, saulei karsējot tik svelmaini, ka sāk šķist, ka dzīvas viesnīcā atpakaļ nenonāksim. Ejot gar pludmali prom no centra, pēc kādiem 5km paveras ‘’tuksnesis’’. Es šo vietu jau zināju, jo biju tur pabijusi pirms trīs gadiem. Tākā ar Sofiju uz īsto tuksnesi šoreiz nedosimies, tad nolēmu šai parādīt mazās kāpas.... Ieturējām īstenu tuksneša maltīti, sēžot smiltīs lotosa pozā un ēdot līdzi paņemtās maizītes un augļus. 

Vakarā viesnīcā abas ievēlāmies katra savā gultā un kādu brīdi palikām guļot, aizvērtām acīm. Mana seja bija nodegusi sarkana, bet Sofija bija saķērusi karstuma dūrienu ar 38 grādiem.

Dziļš miegs ārstē visu. 

Nākamajā dienā Pozitīvais mums ir sarunājis naktsmītni mazā ciematiņā Awrir, hipiju un sērferu mājā pie paša okeāna, kur arī pavadam 2 burvīgas dienas, sēžot pie šalkojoša okeāna, apkārt nevienas dzīvas būtnes, peldoties, vērojot saulrietu, pārtiekot no augļiem, gardumgardās piparmētru tējas un dabas skata, kas mūs veldzē. Divas dienas mūsu meditācijai ir gana un Pozitīvajam sakām, ka dosimies atpakaļ uz pilsētu, jo gribam cilvēkus. Šis mazliet apvainojas, jo mums laikam nepatīkot viņa piedāvātā mītne. Marokāņu vīrieši ir dīvaina tauta. Ar viņiem vienmēr ir kā ar bitēm – nekad neko nevar zināt, vienubrīd smaida, citubrīd jau apvainojas kā tādas jaunuves. Paskaidroju, ka pēc pāris dienām mums jādodas atpakaļ uz Marakešu no kuras uz mājām, tāpēc pēdējās dienas vēlamies pavadīt aktīvi – pastaigājoties pa centru. Kā jau bija sagaidāms, Pozitīvais uzmet lūpu, bet pats mūs nogādā Agadirā, sakot, ka vairs mūs laikam nesatiks, jo dodas prom komandējumā. 

Atvadamies un nākamās divas dienas ar Sofiju izbaudam Agadiras burvību – pastaigas, saldumu veikalu apmeklējumi, smiekli, tradicionālā un gardumgardā tažīna ēšana vakariņās, vietējā kafejnīcā, kuras saimnieks mūs jau sagaida ar smaidu, jo šeit ēdam 3x dienā. 

Kad iegādājamies autobusa biļeti atpakaļ uz Marakešu, skaudri apzināmies, ka jau pēc pāris dienām mūs sagaida lidmašīna uz auksto Eiropu. Jā, auksto... no mājām saņemam ziņu, ka Latvijā atkal uzsnidzis sniegs un visi šķūrē, šķūrē un šķūrē.... Sofija bilzt, ka grib palikt Marokā un labprāt apmeklētu viņu skolu, rāda man kā šai padodās rakstīt arābiski (kopē reklāmu un veikalu uzrakstus). Kā man teica kāds paziņa no Latvijas – Laura, tak kur problēma, atrodi kādu Marokā dzīvojošu pensionētu francūzi, kuram pieder dārgas riādas, apprecies un dzīvo cepuri kuldama siltā kontinentā. Haha!

Marakešā atgriežamies dienu pirms izlidošanas, šoreiz laicīgi interneta kafejnīcā pārbaudu vai ar reisiem viss kārtībā un vai tie nav atcelti (kā tas gadījās pirms 3 gadiem). 

Brokastis uz jumta, tai pašā riādā, kur pirmajā dienā mums pārsteigumu sagādāja mans labākais Marokas draugs. Sofija bēdīga, es arī. Bet mēs atgriezīsimies. Hippie happy peace!:) 

Nobeigums

Saskaitot visus izdevumus, nonāku pie secinājuma, ka esmu 100% iekļāvusies budžetā, ir pat palicis mazliet pāri. 

Secinājums: Par spīti visiem skeptiķiem, varu teikt, ka mans plāns, ceļojot divatā ar bērnu, iekļauties maksimums 300 eiro, dzīvojot un izbaudot pusmēnesi Marokā, ir izdevies 100% . Šis nebija mans lētākais brauciens uz Maroku, bet, ņemot vērā, ka mērķis bija pildīt solījumu pret meitu un beidzot parādīt valsti, kas ir sirdī manas ‘’otrās mājas’’, viss ir izdevies uz urrā!

Šobrīd, kad šo rakstu, ir pagājis gads kopš mūsu brauciena. Un abām šķiet, ka tas bija TIKAI vakar, kad spiegdamas izkāpām no lidmašīnas un griezāmies kā dulnas dejā.