svētdiena, 2013. gada 28. aprīlis

"Raibā pasaule" topošajiem pirmklasniekiem




Jau rudenī bariņš topošo pirmklasnieku uzsāks savas skolas gaitas.  Zinot to, cik daudziem pirmklasniekiem švaki ar lasīšanu un ar ieinteresēšanu lasīt, tad disks „Raibā pasaule” ir super interaktīva padarīšana, kas palīdz saprast un sadzirdēt dažādas skaņas un trokšņus, māca lasīt un atrast burtus un vārdus, trennē atmiņu, mācot pantiņus un dziesmiņas. 
Mana meita sāka lasīt jau 4 gadu vecumā, bet šis disks, neskatoties uz to, izraisīja patiesu interesi.  Viss kas jādara – ieliec disku datorā un atverās elektroniskā grāmata, kuru var „šķirstīt” lapu pa lapai, klikšķinot uz norādēm un krāsainiem, mirgojošiem punktiņiem. 
Vasara nav īstais laiks, lai mācītos, bet vecākiem, kuri satraucās par to – kā būs 1. klasē, vai kopš bērnudārza beigšanas bērns nebūs aizmirsis burtus, disks ir ideāls veids kā pa vakariem vai lietainās dienās, bērnam palūgt „pamācīties” ļoti patīkamā veidā. 

TE LINKS uz diviem šīs grāmatas atvērumiem!

Izdevējs: www.zvaigzne.lv

ceturtdiena, 2013. gada 4. aprīlis

Izstāde "Mīļbildes" Ķekavā!:)






LAURAS KRAMPES fotogrāfijas, ROYAL CANIN Latvia labdarības projektam 2013!
Izstāde „Mīļbildes” t/c Liiba pirmajā stāvā, blakus aptiekai līdz 21. aprīlim!
www.eyezoom.lv  - EYEZOOM PHOTOSTUDIO


Par izstādi:
KANISTERAPIJA
Dzīvnieki spēj darīt brīnumus un palīdzēt atveseļoties. Glāsts, skatiens vai pat tikai dzīvnieka klātbūtne var būt dziedējošāka par tablešu kalniem – tas jau sen vairs nav tikai tautas dziednieku padoms, bet arī zinātniska atziņa. Divdesmitā gadsimta 50-to gadu vidū sāka attīstīties īpaša nozare – animalterapija (dzīvniekterapija), kuras viens no atzariem ir kanisterapija – suņu iesaistīšana ārstēšanas un rehabilitācijas procesā. Zinātnieki dažādās valstīs pētīja, kādu iespaidu uz dažādām slimībām atstāj dzīvnieku klātbūtne, un tika apstiprināts, ka daktera  talants piemīt gan kaķiem, gan delfīniem, gan zirgiem un citiem dzīvniekiem, bet jo īpaši suņiem. Kontaktēšanos ar dzīvniekiem sāka izmantot ne tikai nervu stresa noņemšanai, bet arī cilvēku, tai skaitā ar visai nopietnām diagnozēm, ārstēšanai.
Ne katrs suns var kļūt par terapijas suni – svarīga ir gan suņa izcelsme, gan temperaments un audzināšana. Lai strādātu ar īpašiem bērniem, suns un tā saimnieks tiek speciāli apmācīti un testēti. Par terapijas suņiem var strādāt tikai mierīgi, neagresīvi suņi ar  stabilu psihi, ideālu raksturu un augstu intelektu.  Kanisterapijas nodarbības vada speciālists (mediķis, psihologs vai pedagogs) un kanisterarpijas asistents (apmācīts suņa pavadonis), bet galvenais ir īpaši apmācīts un uzticams suns. Nodarbības var notikt grupā vai individuāli – tas atkarīgs no nodarbību mērķa. Nodarbības ar suni var palīdzēt bērniem saliedēt kolektīvu, uzzināt daudz jauna par suņiem un saskarsmi ar tiem, mācīties it kā rotaļājoties. Individuālas nodarbības nepieciešamas rehabilitācijai, kad suns var palīdzēt bērniem ar smagām diagnozēm – autismu, bērnu trieku, dažādas izcelsmes fizisku un garīgu atpalicību utt. Kanisterapija var būt noderīga, lai mazinātu fiziskas un psiholoģiskas vardarbības sekas, komunikācijas problēmas, runas attīstības aiztures, dažādas citas problēmas... Suns darbojas kā motivators – suņa dēļ var pacensties, kopā ar suni nemanot tiek veiktas kustības un vingrinājumi, kas citādi bērnam sagādā grūtības un nepatiku.
Suņa klātbūtnē var brīvi paust savas emocijas, jo suns pieņem cilvēku neatkarīgi no viņa materiālā stāvokļa vai fiziskajām spējām. Pieskārieni, siltums, kontakts ar dzīvnieku, beznosacījuma pieņemšana ir nenovērtējamas lietas cilvēkiem, kas cieš no depresijām, neirozēm, trauksmes, dzirdes problēmām. Bērniem autistiem, kas vispār nekontaktējas ar ārpasauli, kanisterapija var būt īpaši efektīva. Bērniem ar fiziskās attīstības problēmām, kas ir atkarīgi no aprūpētājiem, suns palīdz apzināties, ka arī viņš var par kādu parūpēties un apliecināt savu varēšanu.

Izstādei par godu, mana kolēģīte Oksana, speciāli man uzzīmēja super suni, kurš nu gozējās manās izstādes vizītkartēs:)  


pirmdiena, 2013. gada 1. aprīlis

Kur palikusi bērnība?


Pirms pāris dienām izlasīju teikumu "Bērnība beidzās tad, kad Tu vēlies tajā atgriezties". Bērnība, bērnišķība. Tas ir tas laiks, kad tu nedomā par dzīves Lielajām lietām, par problēmām, kad dzīvo savā pasaulē un Tev atliek laika priecāties par situācijām, par kurām es pamazām sāku aizmirst. Ziema un sniegs ir spilgtākais piemērs tam, ka manī laikam vairs nav ne kripatas bērnišķīguma. Kādreiz gaidīju ziemu, priecājos par pirmajām sniegpārslām, katru nedēļas nogali devos uz kalnu trakot. Bija vienalga, ārā -5 vai - 25, vienalga vai sals dur vaigos, vai putina līdz nemaņai. Mēs smējāmies un kaifojām, pēc pusdienas pavadīšanas mežā, kājas vairs negribēja klausīt un mājās devāmies pilnīgi bez spēka, bet zinājām, ka nākamajā dienā atkal baudīsim ziemu. Tieši tā - baudīsim! 
Kur ir palikusi mana patika pret ziemu? Tā bērnišķīgi tīrā patika pret balto sniegu? Tās nav, jo ziema man asociējas vairs nevis ar prieku un skaistu trakošanu mežā, bet ar to, ka katru mīļu brīdi ir jādomā par malku, par krāsni un mājas siltumu, par sniega šķūrēšanu un to, vai no rīta varēšu pielaist mašīnu, lai tiktu uz darbu. 
Bet, neskatoties uz visu, es nekad nevēlētos mainīt savu dzīvi mežiņā pret dzīvi pilsētā....Šoziem bija ļoti grūti savaldīt sevi, lai ikdienā neizrādītu meitai to, cik ļoti es neieredzu ziemu. Bet viņa to redz un jūt. Viņa zina. Tik ļoti negribās, lai viņa manā iespaidā sāk neieredzēt ziemu Savā Laikā - bērnībā.... Laikā, kad visu jābauda....Palika skumji par to kā man nekad vairs nebūs - bērnības, bet priecē tas, ka es spēju un protu izdzīvot bērnību caur savu meitu. Es mācos to darīt. Pateicoties viņai...