svētdiena, 2016. gada 28. augusts

Tahirs Šahs. ''Kalifa nams. Gads Kasablankā.''

 ''KALIFA NAMS. Gads Kasablankā.''



     Kāds laiciņš ir pagājis kopš ''Kalifa nama'' izlasīšanas. Galvenā atziņa (haha) - Es zināju, ka marokāņi ir mazliet ''ku-kū'', bet izrādās viņi ir pat ļoti, ļoti "ku-kū'' un ar milzu putniem galvā. 

       Šogad uz Maroku nesanāca aizbraukt, tad nu, lasot ''Kalifa namu'', vizualizēju sevi tur un centos izdzīvot autora stāstu. 

       Grāmata rakstīta kā reālu notikumu apraksts, tas pat nav romāns, tā ir autora dienasgrāmata, uz patiesiem notikumiem balstīts, aizraujošs un garšīgs stāstījums par viņa sapņiem, par vēlmi pārcelties uz dzīvi izsapņotajā Marokā, par iespējām, ko mums dzīve sniedz, ja vien mēs ļoti, ļoti vēlamies (tā teikt ''visa pasaule sadodas rokās''). Grāmatas autors Tahirs Šahs ar ģimeni pārceļas uz Maroku - uz Kalifa namu, kurā sen neviens nav dzīvojis - vien pāris kalpotāji, kuru namu pieskata un rūpējas par tajā mītošo DŽINU (!!!). 


      Stāsts ir brīžam absurds un smieklīgs, jo saskaramies ar dažādām kultūrām un ticībām, ir jāspēj pieņemt un cienīt vietējo pilnīgi psihiatriskās izdarības, bet tai pat laikā pašam jāsaglabā veselais saprāts, neļaujot marokāņiem kāpt sev uz galvas un padarīt par apsmieklu. Aizraujoši notikumi, aizraujoši smalki un detalizēti lietu, vietu, sajūtu apraksti. Gads Kasablankā - šajā laikā Tahirs Šahs ir atjaunojis veco Kalifa namu un pārveidojis to par krāšņu, pilij līdzīgu riādu. Lai to paveiktu, nācies iet caur uguni un ūdeni, caur vietējo birokrātiju, caur uzupurēšanos, nācies piedzīvot vilšanos, asaras, cerību zaudēšanu un vēlmi to visu pārtraukt, bet autors nav ļāvies emocijām, visu šo gadu spējis noturēties pie sava sapņa, bijis izcili pacietīgs attiecībā uz vietējo darbu, dzīvi, kultūru un tradīcijām (uhhhh, Tahiram ir dzelzs nervi, jo, man lasot, emocijas brīžam tā mutuļoja, ka viņa vietā es sen jau būtu atlaidusi visus kalpotājus utt). Pacietība un dzīves gudrība vainagojās ar panākumiem, protams, ne bez sievas atbalsta.

     Izpētīju Youtube autora video ierakstus, atradu autora nofilmēto Kalifa namu, savas mājas - viss lasītais un galvā izsapņotais redzams pāris minūšu video. Es gan ieteiktu šo video skatīties pēc grāmatas izlasīšanas. Par džinu tēmu - aprunājos ar man zināmajiem marokāņiem, lai noskaidrotu, cik gan dikti marokāņi tiem tic. Jā, patiesi, marokāņi tic džinu eksistencei. Mēs tos saucam par spokiem, rēgiem, gariem. Bet lielākoties tiem ticot vecākā gadagājuma cilvēki, dziļu lauku iedzīvotāji, neizglītoti cilvēki. Mūsdienu jaunieši sen tiem vairs netic. Vismaz ne tik paranoiski kā tas tiek aprakstīts grāmatā. Bet vecākā paaudze joprojām izturas godbijīgi pret šo tēmu un pat, ja neizrāda, noteikti nenoliedz džinu eksistenci.

''Tur pārņēma sajūta, ka drošības tīkli satrūkuši un ikviens cilvēks balansē virs reālās pasaules uz augstu novilktas troses.''
''Pasargāt māju no ugunsgrēka var tikai varde, - Osmāns paziņoja.
Es saraucu uzacis. - Varde?
- Oui, mesjē Tahir.
- Varbūt paskaidrosi?
Osmāns visu rādīja ar pirkstiem. - Vispirms jānoķer varde, tad tā jānosit, jāizkaltē, jāieberž ar sāli un jāizkar pie ieejas durvīm.
 - Ko tas dos, ja māja sāks degt?
Šķita, ka mans jautājums pārsteidzis Osmānu. - Ja māja sāk degt, - viņš turpināja pašsaprotamā tonī, - vardi noņem no āķa un ieliek kabatā.
- Un?
- Un tad, ieejot degošā mājā, liesmas jūs neskars.

-----
"Vectēvu taču neviens nepadzen tikai tāpēc, ka viņš ir vecs.''
----

''Es redzu sev priekšā baltu papīra lapu. Uz tās nav rakstīts nekas, lapa ir pavisam tīra. Papīrs ir nupat pagatavots. Tas ir jauns. Un ar to saistās lielas cerības. Uz šīs lapas var uzrakstīt skaistu dzejoli - kaut ko iedvesmojošu un brīnišķīgu. Uz tā iespējams uzzīmēt arī burvīgu zīmējumu, varbūt kāda bērna portretu (..). Tikai diemžēl šai papīra lapai nekad nav lemts iepazīt skaisto, -viņš turpināja. - Kāpēc?Tāpēc, ka tā netic.
----

''Lai kas tu būtu, Maroka salauž sirdi. Neesi pat paspējis attapties, kad šeit tev ir jau pašam savas mājas un draugi un tu esi aizmirsis par visām grūtībām.''

Izdevniecība: ZvaigzneABC 


piektdiena, 2016. gada 3. jūnijs

Meitene zirnekļa tīklā


   ''Meitene zirnekļa tīklā"...... mazliet jokaini, ka turpinājums Stīga Lārsona triloģijai, ir cita autora darbs. Bet abi galvenie varoņi - Mikaēls un Līsbete ir tik perfekti savā esībā arī no cita autora skatupunkta, ka nejutu ne mazāko atšķirību no iepriekšējām grāmatām. Visu cieņu autoram Dāvidam Lāgerkrancam par grāmatu. Atminos Lārsona pirmo grāmatu "Meitene ar pūķa tetovējumu'', kuru ''apēdu'', šķiet, dienas laikā - ar mežonīgu interesi notiesāju katru rindiņu un tad nepacietīgi gaidīju filmas parādīšanos, kas radīja pamatīgu vilšanos - trūka tik daudz nianšu un notikumu, ko grāmatā lasīju ar baudu, bet filmā tās netika pat pieminētas. Bet tā jau lielākoties ar visām grāmatām un to filmu versijām. Līsbete Salandere ir ļooooooti savdabīga meitene, kuru, šķiet, parādīt uz ekrāniem ir dikti grūti, jo dvēsele tai kā mazai meitenei, sirds plaša, izskats brīžiem biedējošs, gotisks, notetovēts, caurdurts ar pīrsingiem, strādā viņa daudz, pat pārāk daudz, guļ maz, ēd slikti vai nemaz, bet, neskatoties uz to, viņa ir gudra, noslēpumaina, ar fantastisku atmiņu, intraverta personība ar plašu sirdi un fantastisku aktrises talantu, ja dodas uz mērķi un ir apņēmusies to sasniegt.

    Šajā grāmatā visi notikumi eskalējas un sāk drudžaini mutuļot, kārtējo reizi ap Mikaēlu un, sakritība vai nē, visā iesaistīta arī Līsbete. Mikaēls - drosmīgs žurnālists ar analītisku domāšanu un Līsbete - mazs, trausls ''meitēns'', kas ciparu un datoru pasaulē jūtas kā zivs ūdenī.  Grāmatas galvenie notikumi risinās ap mākslīgo intelektu un hakeriem, ap autisma slimniekiem, kāds ir mazais Augusts - sava tēva Fransa Baldera slepkavības liecinieks. Kad tiek nogalināts Franss Balders - viens no slavenākajiem pasaules mēroga zinātniekiem, tur atrodas arī Mikaēls, kuru Franss uzaicinājis, lai pastāstītu ko nozīmīgu, bet nepaspēj. Intrigas, slepkavības, notikumu šķetināšana.

   Lasīju lēni, bet ar baudu. Neesmu kriminālromānu cienītāja, bet šis ir tas retais gadījums, kad patīk un IR:)

ceturtdiena, 2016. gada 4. februāris

"Spēle sākas'', Ernests Klains

   Beidzot! Beidzot piebeidzu "Spēle sākas''. 

    Jau vairākus mēnešus, nekad neatlika laiks relaksēti, vairākas dienas pēc kārtas vienkārši lasīt. Beidzot es tiku ''atsēdināta'' un vienīgais veids kā nedomāt par ikdienas problēmām, ''ieiet'' grāmatā. Vārdu ''ieiet'' izmantoju apzināti, jo grāmatu lasīšana man ir līdzīga kā atrašanās citā pasaulē. Tieši par TO ir arī "Spēle Sākas'' stāsts - frīkains stāsts par kādu videospēļu ražotāju, tiešsaistes spēles OĀZES radītāju Halideju, kas pēc savas nāves ir sagatavojis uzdevumu - visu savu bagātību novēlēs tam cilvēkam, kas šai spēlē atradīs Lieldienu olu. Visa pasaule iesaistās tās meklēšanā, jo uzdevums nav no vieglajiem, tas ir vairākos līmeņos, pietam, lai to izietu, ir jābūt toālam 80-to gadu pārzinējam, jo norādes ir apslēptas dziesmu tekstos, vārdos, filmu un visneiedomājamāko videospēļu bibliotēkās. Pirmās atslēgas meklēšana rit gadiem. Aizraujošs stāsts par realitāti un dzīvi OĀZĒ. Par to, cik grūti ir novilkt robežu un apjaust KUR tieši ir realā dzīve, KUR viņa ir veiksmīgāka, par to, ka OĀZES labumus un nopelnīto TUR, iespējams izmantot reālā ķermeņa saglabāšanai un uzturēšanai - lai nodrošinātu reālajam ķermenim drošu patvērumu, kur ''ienirt'' speciālā tērpā, kas, to uzvelkot, izjūt katru tavu kustību, lai paēstu un izvingrinātu ķermeni, neļaujot tam atrofēties. 

    Grāmatas pirmo daļu bija grūtāk lasīt, jo radās sajūta, ka vienkārši sekoju līdzi kāda datoriķa ikdienai un viņa psihiskajai apsēstībai ar piedalīšanos videospēlēs. Pats aizraujošākais sākās no grāmatas vidus - par spēcīgu draudzību, par mērķtiecību, par mīlestību, kas viss rodas esot TUR - NErealitātē..... Un pēdējo trešdaļu es vienkārši ''apēdu'' kā vienu kumosu - fantastiski! Ieniru līdz ar galveno varoni Spēlē!!!!!
    Izdevniecība ''Whitebook''