Izpildīts 45. punkts no 101 lietas saraksta
svētdiena, 2011. gada 30. oktobris
ceturtdiena, 2011. gada 6. oktobris
sestdiena, 2011. gada 1. oktobris
Tev vienmēr jābūt atbildīgam par tiem, ko esi pieradinājis
Viss sākās augusta beigās, kad kaimiņiene man atstāja minku barību, palūdzot pabarot runcīti, kurš pie viņas pieklīdis pavasarī. Negribīgi, bet piekritu. Nekad nebiju iedomājusies, ka šis kaķis man tik ļoti iekritīs sirdī, lai vēlētos viņu ne tikai pabarot, bet arī katru dienu samīļot un ar to aprunāties.... No rītiem ap 7.00, kad modos, atverot žalūziju un paveroties pa logu, runcis sēdēja uz pretējās mājas žoga malas un vērās uz mani, un vakaros, kad pa melnu tumsu atgriezos mājās, viņš manas mašīnas lukturu apgaismots, skrēja pa celiņu pretīm.... Veselu mēnesi. Es jutos atbildīga par to, ka viņu pametuši......
Murrr, iepazīstamies! Murrrrrr, es esmu mazs optimists ar milzu
plašu sirdi un skaļām murrāšanas spējām. Šodien Jaukais Cilvēks no
mājas, kurā dzīvo suns, paņēma mani rokās (viņai
dikti patīk mani ņemt rokās.... murrr, tad es parasti pieglaužos pie
pleca un skaļi muuuuurrrrrāju, jo man tā patīk cilvēki!) un ielika
dīvainā kastē ar restītēm. Es vēl īsti nezinu, ko tas nozīmē,
nesaprotu par ko ar mani šādi izrīkojas, bet viss, kas notiek,
notiek uz labu. Es tam ticu. Man te ir ērti, guļu uz siltas sedziņas
un Jaukais Cilvēks ar mani visu laiku runā mierīgā tonī. Mani kopā
ar kasti ielika tajā lielajā metāla gabalā, kurā cilvēki salien un
parasti uz kaut kurieni dodas. Nekad vēl neesmu tajā bijis iekšā,
bet Jaukais Cilvēks man atrodas blakus un man ir droši. Kamēr mēs uz
kaut kurieni dodamies, es pārdomāju savu pēdējo mēnešu dzīvi un varu
jums mazliet par sevi pastāstīt.
Viss bija tā - vienmēr esmu vēlējies būt blakus Jaukiem Cilvēkiem,
bet diemžēl ne visi cilvēki ir vēlējušies mani sev blakus. Reiz, kad
putniņi čivināja, kad tikko kā sāka palikt ārā silts, es klaiņoju pa
pļavām un dārziem, meklēdams kādu ko saukt par Savu cilvēku. Visi
Labie Cilvēki mani padzina no saviem pagalmiem, rīdīja man virsū
suņus. Līdz viendien es nonācu pie kāda Cilvēka. Viņa mani pabaroja
un paglaudīja. Nākamajā dienā es atgriezos, viņa atkal mani pabaroja
un runāja ar mani lēnīgi un mierīgi. Es uzkavējos pie viņas pāris
stundas. Vēl pēc dienas es atkal atgriezos un viņa mani ielaida savā
mājā,
pabaroja, paglaudīja.... es uzkavējos. Viņa mani atkal pabaroja. No
rīta es atnācu atkal un viņas mājas durvis man bija plaši
atvērtas, es paēdu, pamurrāju viņai azotē un ielecu
dīvānā...paskatījos uz Labo Cilvēku, viņa neprotestēja. Es kārtīgi
izgulējos, es atkal paēdu, pamurrāju Cilvēkam azotē. "Man ir tā
paveicies!", es nodomāju. Un tā pagāja visa vasara - mani baroja,
mana spalva sāka spīdēt, es vairs nebiju tik kaulains kā pavasarī,
es naktīs gulēju siltā dīvānā, pa dienām dzīvojos Labā Cilvēka
tuvumā, es neklejoju pa svešiem dārziem, jo man bija bail,
ka Labais Cilvēks var par mani aizmirst, ka var aizbraukt bez manis.
Bija dienas, kad Labais Cilvēks devās prom, tas man bija liels
pārdzīvojums, es stundām sēdēju pie vārtiņiem un gaidīju viņu
atgriežamies. Vienmēr Labo Cilvēku ieraugot, skrēju pa celiņu viņai
pretī, skaļi murrādams.
Palika arvien vēsāks vakaros, naktīs sildījos pie Labā Cilvēka dīvāniņā.
Viendien viņa atkal aizbrauca. Es paliku gaidot. Nosalu. Naktī gulēju
ārā kastītē ar sedziņu, ko Labais Cilvēks man nolicis, lai man silti, kad viņas nav blakus. No rīta
dzirdēju, ka dūc tas lielais metāla gabals, šķita, ka viņa ir
atbraukusi..... skrēju skatīties, bet nē... Visu dienu gaidīju. Viņas nav.
Gaidīju arī nākamo dienu, aiznākamo. Viņas nav. Jaukais Cilvēks no
kaimiņdārza mani pabaroja, sakot, ka mana saimniece neatgriezīsies, jo
tad, kad auksts, viņa dzīvo citur. Un es? Es arī gribu "Citur!" Pie viņas!
Pagāja vēl nedēļa, divas, trīs... es katru rītu gaidīju Labo Cilvēku
atgriežamies, katru vakaru klausījos vai nedūc lielais dzelzs gabals.
Brīžam man pašam sajuka, ko es gaidu - Labo Cilvēku vai Jauko Cilvēku.
Katru dienu Jaukais Cilvēks mani samīļoja, pabaroja un teica, ka viss
būs kārtībā, lai es neuztraucos. Bet es neuztraucos, man ir skumji. Tik
ļoti skumji. Un es to centos visos iespējamos veidos Jaukajam Cilvēkam
pateikt. Viņa mani saprata un atbildēja :"Mincīt, nesatraucies, es par
tevi parūpēšos, pat nepiedāvājot tev savu māju un silto dīvānu." Ko
viņa ar to bija domājusi?
Kur es atrodos? Metāla kaste apstājās, Jaukais Cilvēks man uzsmaidīja,
maigi sabužināja kažoku, sakot:"Es tak tev apsolīju! Tev viss būs
ideāli!"
Es atrodos citā metāla kastē, man blakus smejas kāds mazs un jauks cilvēks, es ļauju sevi bužināt, jo man tas tik ļoti patīk:)
Nobeigums: Neticami, bet pat apmēram 5 gadus vecs runcis (to noteica
vetklīnikā), nekastrēts, dzīvojot ārā, bet mīlīgs bez gala, ir varējis
atrast SAVU CILVĒKU un SAVU ĢIMENI:) Pašreiz runčuks dzīvo lieliskā
ģimenē kopā ar vēl pāris mājdzīvniekiem:)
"Bet, ja tu mani
pieradināsi, mēs būsim vieni otram vajadzīgi. Tu būsi man vienīgais
visā pasaule. Es būšu tev vienīgā visā pasaulē."(Mazais Princis)
Abonēt:
Ziņas (Atom)