svētdiena, 2015. gada 10. maijs

Izbaudot Eņģeļu klātbūtni ...

    Izbaudot Eņģeļu klātbūtni ...



    Jau vairākus mēnešus nevarēju atrast īsto brīdi, lai saņemtos un uzrakstītu savas sajūtas, vēlmē padalīties ar emocijām saistībā ar grūtniecību. Māmiņdiena klāt! Laikam šis ir tas brīdis, kad manu īpašo stāvokli - bēbīša gaidīšanu - vairs nenoslēpt, kad par to ir informēti arī attālāki cilvēki un, kad klačas ir aplidojušas visus manus un Ģirta radus, draugus un paziņas.


     Šobrīd rit 6. mēnesis jeb manam bēbīšpuncim ir pilnas 25 nedēļas. Šī ir mana trešā grūtniecība/trešais bērniņš. Ir divas lielas meitas - 14 un 9 gadus vecas no pirmās laulības. Trešais bērniņš ir apzināts lēmums, esot kopā ar citu vīrieti. Kad tad vēl, ja ne tagad?:) Dzīve ir pārāk īsa, lai gaidītu, plānotu un bērnu ''taisīšanu'' ierakstītu nākamās desmitgades plānā. Priecājos, ka Dieviņš mani savedis kopā ar manu mīļoto vīrieti, lai radītu ģimeni un mazu Minimausi:)

    Pirms gadiem septiņiem biju aizbraukusi pie vēdiskās astroloģes un viņa precīzi nolasīja manu astro karti par pagātni, kā arī paraudzījās nākotnes prognozēs. Mani ļoti izbrīnīja tas, cik precīzi astroloģe, mani nepazīstos, spēja saskatīt manu raksturu, manus svarīgākos dzīves notikumus, manu bērnu raksturus un attiecību paradigmu ar manām meitām. Uz jautājumu, vai man vēl būs bērni, astroloģe atbildēja, ka redz mani kopā ar vīrieti, bet tikai pēc 35 gadu vecuma (līdz tam man būs "putni'' galvā un nopietnas attiecības neuzsākšu) un mums būs bērniņš. Vaicāju par dzimumu, minot, ka gan jau trešā arī būs meita, uz ko astroloģe vēlreiz iemeta aci kartē un atbildēja, ka nekādā ziņā neredz vēl vienu meiteni - tas 100% būs puika. Pasmaidīju, - man un puika? - es neprotu audzināt puikas, jo esmu meiteņu mamma, nodomāju.... Šo es stāstu, jo man vienmēr ir piemitusi ļoti augsts intuīcijas līmenis un spēja sajust jeb saskatīt ar iekšējām sajūtām un pat, ja nekad nebūtu šo astroloģi satikusi un nekad nebūtu uzdevusi šādu jautājumu, es jau kopš paša sākuma - kopš dienas, kad vēl pat nebiju veikusi grūtniecības testu - zināju, ka gaidu puiku. To apstiprināja arī sonogrāfija pirms pāris nedēļām.

    Dienā, kad uztaisīju grūtniecības testu, es JAU zināju, ka esmu stāvoklī. Ir ļoti grūti paskaidrot šīs sajūtas, šo apziņu un pārliecību, kad intuīcija un iekšējās balss galvā kliedz, ka IR, pat, ja 6.00 no rīta tests rāda tikai vienu svītriņu un mani pārņem dusmas par to, ka tas nevar būt, jo es zinu, ka es esmu stāvoklī.... Ap 6.30, kad paņemu testu, lai to izmestu, vēlreiz uzmetu skatienu nelietīgajai VIENAI svītriņai un pamanu tai blakus blāvu, blāvu OTRU. Atceros, ka tobrīd pavisam skaļi teicu: "Es taču zināju!" Tai pašā dienā nodevu analīzes un jau pēcpusdienā saņēmu vēlreiz apstiprinājumu tam, ka esmu ''noķērusi'' pašu grūtniecības sākumu.

   
Pirmie 3 mēneši galīgi nebija tādi kādus biju gaidījusi.... abas iepriekšējās reizes līdz pat kādam 4. mēnesim man nebija ne mazākās sajūtas, ka esmu stāvoklī (ja neskaita to, ka klāt nāca liekie kilogrami kosmiskā ātrumā), bet šoreiz viss kā pēc grāmatas - slikta dūša (bez vemšanas), paranormāls nogurums 24h diennaktī (varēju aizmigt stāvus, traukus mazgādama, pa ceļam no darba bija bail, ka mašīnā ''izslēgšos''), slikta dūša un reibonis automašīnā (jau no domas vien, ka man atkal kaut kur jābrauc, šķērmi metās), muguras sāpes, vēdera vilkšana, raudulīgums, piepampušas un nenormāli sāpīgas krūtis, vēlme ēst kilogramiem banānus. Vārdu sakot, viss kā pēc grūtniecības ābeces.

    Jāpiebilst, ka tobrīd par bēbīti zināja tikai pāris cilvēki: Ģirts, manas meitas un pāris atsevišķie un kopējie draugi. Cilvēki, kuriem uzticējāmies un zinājām, ka bez mūsu atļaujas tālāk neizpļāpāsies. Man bija iekšēja sajūta, ka vēlos šo LIELO un svarīgo lietu saglabāt kā noslēpumu pēc iespējas ilgāk - izbaudīt to vienatnē tikai ar savējiem, priecāties kopā ar tiem ar kuriem esmu 100% pārliecināta, ka viņi par to priecāsies un pēc iespējas ilgāk dzīvot pozitīvā aurā, jo nojautu, ka diemžēl ne visi par to būs sajūsmā un nāks nosodījums, nāks daudzu cilvēku ''gudrās pārdomas'' par tēmu - vai Tev to vajadzēja? Vai tu neesi pārāk veca? Vai Tu spēsi par vēl vienu bērnu parūpēties? Vai nevajadzēja nogaidīt utt.? 4. mēneša beigās/5.mēneša sākumā, kad saņēmos jaunumus paziņot radiem un draugiem, jo noslēpt to vairs nevarēja, biju gatava ne tikai apsveikumiem, bet arī negācijām. Lai gan biju tam jau noskaņojusies, sākumā sāpēja ļoti - it sevišķi tas, ja uzzinu, ka cilvēki, kurus satieku labi, ja 1x gadā, pat labāk par mani pārzina manu veselības stāvokli, maciņa saturu un ko es spēju vai nespēju. Tiku aprunāta un izdīrāta pa vīlītēm. Izjutu to ar katru ķermeņa šūnu pat no attāluma. Tāda laikam cilvēku daba - jaukties ar saviem viedokļiem citu cilvēku dzīvē, izlikt savas negācijas un atstāt savu netīro ķepu nospiedumus tur, kur netiek aicināti. Bet netrūka un joprojām netrūkst draugu, kuri ar mums dala mūsu prieku, un šī sajūta, ka kāds kopā ar tevi priecājās, spēj atsvērt visu pārējo. Tāpēc arī es pirms pāris mēnešiem, lai gan pārdzīvoju, zaudējot pat ēstgribu un 2kg dzīvsvara, savācos, palūdzu saviem eņģeļiem apklāt pār mums savu aizsargvalnīti un uzliku "mīksto'' visām runām, klačām un pārgudrībām. Man šobrīd ir dziļi pie kājas, KO par mani kāds domā! Es izvēlos negatīvos cilvēkus izslēgt no savas dzīves un turpmāk komunicēt ar draugiem, kuri ir mīļi un tuvi. Es izvēlos dzīvesprieku, pozitīvismu un mācos būt laimīga!:) 


    Beidzoties pirmajam grūtniecības trimestrim, viss nostājās vecajās sliedēs - enerģija katru dienu augtin auga, kā ar rokas vēzienu pazuda visas nelabās dūšas un nogurumi. Šobrīd ir pilnas 25 nedēļas, bēbītis sver apmēram 700g un es jūtu un arī redzu kad viņš spārdās. Jūtos fantastiski labi, nekur nekas nesāp un nespiež, vēders ir daudz mazāks izmēros, nekā abās iepriekšējās reizēs un, lai arī cik dīvaini tas nešķistu, klāt nav nācis neviens pats kilograms. Kopš stājos uzskaitē, esmu zaudējusi 2kg un joprojām tie nav atgriezušies.
 

Ar katru grūtniecību arvien vieglāk uztveru procesu un to, kas mani sagaida. Ja pirmajā reizē es nespēju izbaudīt ne savu stāvokli, ne saprast, kas no manis tiek prasīts un sagaidīts bēbja kopšanas laikā, tad otrajā reizē es pilnībā spēju nodoties 9 mēnešu izbaudīšanai gan fiziski, gan garīgi. Un šoreiz cenšos vēl vairāk ieklausīties savās sajūtās, izjust punčbēbi jau tagad kā personību ar kuru spēju komunicēt caur mūsu eņģeļiem un ir 100% pārliecība, ka 

jau augustā mūsu tikšanās būs mīlestība no pirmā acu skatiena un pirmā elpas vilciena.