piektdiena, 2013. gada 20. decembris

Raw Food eksperimenta pirmās 5 dienas!

Svaigēšanas eksperiments (2 ned. garumā)
 
 Pirmās 5 dienas!
(dzīvojot pēc Sarmas Melngailis "Raw Food" grāmatas motīviem)

Par svaigēšanu neko daudz nezināju un joprojām nezinu. Tik vien, ka svaigēdāji ir izģinduši cilvēciņi, kuri pārtiek no burkāniem, āboliem un dažādām nezālēm, ko ēd pa taisno no mauriņa un, ja kurkst vēders, iet uz pļavu kā aitas zāli noēsties.  Nu labi, labi, tik traki ar mani nav, šo to biju lasījusi, šo to zināju un pat biju mēģinājusi pagatavot. :) Papētot, sapratu, ka nav tādas vienas teorijas vārdam "svaigēdājs", jo cik cilvēku, tik teoriju - viens lieto medu, cits to nelieto, jo ir vegāns, ir svaigēdāji, kuri neaizraujas ar kaltēšanu un žāvēšanu, un ēd tikai zaļbarību un pēc iespējas svaigāku, bet citi rada brīnumainas receptes, kaltējot un žāvējot temperatūrā, kas nav augstāka par 40 grādiem, pievienojot dažādas sastāvdaļas, kas ēdiena izskatu brīžam padara tik daiļu, ka nezinātājs teiks, ka "tā smukā šokokūka gan smuki uzcepta", lai gan no "cepts un vārīts" nav ne smakas. 

Tākā uz svaigēšanas eksperimentu mani pamudināja Sarmas Melngailes grāmata "Raw food" (Izdevniecība: ZvaigzneABC), tad es pieturos šajās divās nedēļās pie autores teorijām un noteikumiem. Ja runa par manu fišku šāda veida ēšanā, tad man svarīgākais  - lai ēdiens, ko ēdu, ir skaists! Un krāsainu salātu šķīvis ir brīnumskaists, augļu kokteiļi ir brīnumskaisti un arī smaržīgi! Savukārt, ja svaigēšanu uztveru kā diētu, tad varu teikt, ka daudz patīkamāka (psiholoģiski ietekmējošāka) ir diēta, kadtev uz šķīvja ir milzu čupa ar ēdienu (salāti ar graudaugiem), nekā mazs kusaciņš vistas filejas un 3 tomātu šķēles. Raw food iedvesmo!


Visu daru kā nākās un kā ir pieņemts, izņemot to, ka lietoju kafiju.... nu nevaru es no viņas atteikties. :)
Ja par izmaksām šajās 5 dienās - tās nav augušas, salīdzinot ar to, ko ēdu pirms tam. Nemaz. Drīzāk - samazinājušās, lai gan ledusskapis plīst. Mainījies ir tas, ka es plānoju ēdienreizes, jo visu gatavoju pati, nevis pērku veikalā gatavu. 


Te nu būs par manām pirmajām 5 dienām:
 
Pirmā diena bija nevājš murgs, jo es nebiju lāga visam sagatavojusies, pietam man bija jābūt darbā. Rīts sākās ar mandeļu piena sagatavošanu, kuru pēctam blenderī sablenderēju gardā kokteilī kopā ar mango, ananāsu, meloni un apelsīnu + kļavu sīrupu. Pusdienām uz darbu nu uz fikso paņēmu līdzi kastītē salātus un augļus. Ar to bija par "īsu" un jau pēcpusdienā man gribējās nokost sev pirkstu, lai tikai varētu aizsist apetīti. Pirmā diena bija īstas mocības, jo es esmu gaļēdāja un zivju ēdāja, mīlu olas, biezpienu, krējumu, jogurtus, maizi, ceptus kartupeļus. Es dievinu cept un šmorēt, un pirmajā raw food dienā es biju ar mieru atdot jebko, lai tikai dabūtu pusdienās salātiem klāt gaļu! Bet es izturēju, daudz dzerot ūdeni un nepārtraukti ēdot augļus. Dienas moto: Nošaujiet mani!


Otrajā dienā brokastis bija tādas pašas kā pirmajā dienā un pusdienām biju nodrošinājusies ar olbaltumvielām. Papildus zaļbarībai biju sagatavojusi burciņu ar izmērcētiem un sablenderētiem turku zirņiem ar ķiploka daiviņu, auksti spiestu olīveļļu un spinātu lapām. Pa vidu grauzu mandarīnus, ābolu, riekstus. Dienu izturēju godam, lai gan bija brīži, kad velniņš bakstīja, lai metu mieru visam un aizeju uz kafejnīcu normāli paēst. Dienas moto: Var iztikt!


Trešā diena. Pamodos super izgulējusies un ar baigo viegluma sajūtu. Tākā darbā nebija jābūt, nolēmu pašeptēt pa virtuvi ar recepšu grāmatu. Tā tapa manas pirmās riekstu "maizītes" un banānu saldējums! Ēdu un kunkstēju, kunkstēju un atkal ēdu. Tā vien šķita, ka es visu dienu ēdu (BET TIKAI RAW, TIKAI svaigu!). Dienas moto: Bļin, raw ir garšīgs!(Bet varbūt es esmu izsalkusi līdz līmenim, kad viss ir garšīgs????)


Ceturtā diena sākās viegli pri viegli, nespēju sagaidīt augļu kokteili brokastīs un nemaz (Jā, it nemaz!) nekārojās meitas desmaizi un mammas gatavoto gaļas ruleti pusdienās. Aš nobrīnījos pati par sevi! Pagatavoju kārtējo riekstu maizīti, šoreiz pievienoju rīvētu burkānu. Gardas pusdienas ar milzu čupu svaigiem salātiem un izdiedzētām melnajām Beluga lēcām. Lieliska diena! Dienas moto: Raw - yes yes yes!


Piektā diena. No rīta es 5x kāpu uz svariem, jo neticēju tam, ko šie man rādīja. Pilnīgs kosmoss! Svarus es šobrīd varētu cīši, cīši sabučot, jo tie rādīja gandrīz -4kg. Un es nemānos - es nebadojos, es stūķēju un ēdu daudz, daudz, daudz. Tikko kā gribās, ēdu.
Šobrīd, piektās dienas pēcpusdienā, kad pusdienās sev pagatavoju gardus raw suši (pagatavošana vien 10 min), kurus apēdu aiz laimes kunkstēdama, varu teikt vien to, ka šo eksperimentu man vēl jāizveic 7 dienas, bet, es pilnīgi pieļauju, ka pagarināšu visu vēl uz kādu laiciņu, kaut vai tamdēļ, ka svars man nav krities pēdējos gadus praktiski nemaz + es katru dienu atklāju arvien jaunas un jaunas receptes, kas mani nebeidz pārsteigt ar savu vienkāršību un gardumu! Dienas moto: Es ēdu forši!

Kopsavilkumam: Turpinājumā vēl 7 svaigēšanas dienas un domāju, ka izturēšu īzī. Vārds "izturēt" pat šeit neiederās, jo jau ir idejas jaunu ēdamlietu apgūšanā. Nākamā atskaite Vecgada dātumos:) 

p.s. Par svaigēšanu joprojām neko daudz nezinu, tāpēc viss šeit rakstītais ir tikai un vienīgi mans personīgais viedoklis:) 


Receptes:
 
Riekstu piens


Sauja mandeles
3 saujas ūdens
Ha. Drīzāk: 1:3 liku riekstus un ūdeni blenderī un lai šie blenderējas. Pēc minūtes izkāsu balto šķidrumu un ar biezumiem aizgāju uz vannas istabu  - lielisks skrubis:)
Pēctam pie izkāstā piena metu augļus, kas kārojas, pielēju kļavu sīrupu mazliet un blenderēju atkal.  Gards:) 


Turku zirņu mērcīte
 
Sauja turku zirņu (izmērcēti uz nakti) Papildinājums: Dita Lase sadeva man pa aci, ka turku zirņi jādiedzē 7-10 dienas! Lūk! Vienreiz nedadiedzētu apēst ir ok, bet regulāri nedrīkst:)
Ķiploka daiva
Sauja spinātu lapiņu
Auksti spiesta olīveļļa pēc vajadzības

Visu iekš blendera un taisam mīkstu. Ja par cietu, lejam klāt mazliet olīveļļu. Ēdu pie salātiem. 


Riekstu maizītes
 

Izmērcēti: indijas rieksti (2-3h), mandeles (nakts), zemesrieksti (2-3h)
Burkāns 1 gab
1 ēd.k. linsēklas
2 dateles žāvētas
2 vīģes žāvētas
2 apelsīna daiviņas
Visu iekš blendera un taisa mīkstu. Tad izklāju uz cepamā papīra uz pannas un liku uz tikko izkūrušās, remdenas krāsns kaltēties:) No rīta bija gatavas:) Īstam rawistam ir dehidrators ar vienmērīgu temperatūriņu.



Raw saldējums
 
1 gab banāns,
1/2 tk. kanēlis,
2 daivas apelsīna

2 žāvētas vīģes
Visu metu iekš blendera un tad kastītē, ko ievietoju saldētavā. Ja gribās uzreiz, tad jāpaseko līdzi, lai nesasalst kramā. Bet es pagatavoju iepriekš un pirms vēlmes apēst, izņēmu un pakausēju vaļā:) Garšo debešķīgi un kā īsts salčiks!!!!!!!!!!!!!! 


Raw suši
 
Sarmas grāmatā pieminēts mistiskais jicama dārzenis/auglis, kas pie mums neaug. Tā vietā izmantoju puķkāpostu sablenderētu + sarīvētu (un nosusinātu mazliet) ķirbi. Abus samaisa kopā, pievieno sāli, klāj uz nori lapas, liek virsū savus superiemīļotos dārzeņus, mērcē iekš laba balzamico un noēdas gardu muti, kunkstēdami:) 


otrdiena, 2013. gada 17. decembris

Patriks Rotfuss "Vēja Vārds"

Pirmais teikums, ko dzirdēju par "Vēja vārdu" (pietam no cilvēka, kas to nebija pat lasījis) skanēja šādi: "Nu, ko tu āksties, tak kārtējais Harija Potera variants!". Tas Izklausījās nievājoši, it īpaši, ja šāda atsauksme izkristalizēta tikai no tā, ko "kāda tante teikusi". Hm, bet man patīk Harijs Poters, nodomāju! Pirms sākat lasīt "Vēja vārdu" kārtīgi uztrennējiet plaukstu locītavas, jo grāmata ir 700+ lpp bieza un, ja to lasīsiet lēnām kā es, tad pamatīgi nogurdināsiet plaukstu locītavas.

"Reiz sensenos laikos, aiz trejdevņiem kalniem un trejdeviņām zemēm..." Jā, šādi es varētu iesākt stāstu par "Vēja Vārdu", jo tā ir liela pasaka. Brīnišķīga pasaka, kas risinās pilnīgi nenosakāmā laika telpā (pasaku faniem gan ir pilnīgi vienalga, kurš gadsimts sācies aiz loga kārtējā pasakā), pilnīgi mistiskos apstākļos (kas gan ir īstenība un kas nē?). Vai sasaistes un simpātijas teorija ir tikai leģenda? Vai pastāv pūķi?

Grāmatai ir ļoti aizraujoša struktūra - stāsts iekš stāsta. Galvenā varoņa Kvouta (saukts arī par Kotu un Rešī) tagadējā dzīve, kurā tas sastaptajam Hronistam nolemj uzticēt uzrakstīt savu dzīves stāstu, mijās ar fantastiskiem piedzīvojumiem tur - kaut kur ārpus laika un telpas. Kvouta stāstījums ierauj lasītāju iekš viņa pasaules, iekš Rū cilts ceļojošās trupas ikdienas, iekš mazo un lielo pilsētiņu un ciematu notikumiem, iekš mazā zēna Kvouta burvestību mēģinājumiem un cīniņiem nabadzībā par izdzīvošanu. Lasot, galvā skaidri dzirdēju viņa brīnumaino prasmi spēlēt liru un dziedāt tā, ka apkārtējie raudot no aizkustinājuma. Lasot, gara acīm redzēju to meiteni, kurā Kvots iemīlējās, izjutu viņa alkas un naivi bērnišķo prieku, katru reizi to satiekot. Izjutu katru Kvouta esības brīdi maģiskajā Arcanum universitātē...

Liela pasaka? Mīts? Leģenda? Pirmais un pēdējais citāts no grāmatas, zemāk manā rakstā, atklāj daļu patiesības.....
Gaidu turpinājumu. Nepacietīgi!
Grāmatai dodu 10 no 10 :)

Citāti no grāmatas:

"Es esmu mīts! Ļoti īpašs mīts, kas radījis sevi pats! Vislabākie meli par mani ir tie, ko esmu stāstījis es."
"Nepatiesi apvainojumi vienmēr ir sāpīgi, bet vēl ļaunāk ir tad, ja cilvēki, kuri skatās uz tevi no augšas, nekad nav izlasījuši nevienu grāmatu vai aizceļojuši tālāk par divdesmit jūdzēm no dzimtās vietas."
"Ja vēlies pakļaut pasauli savai gribai, tev jāpārvalda tas, kam tu tici."

"Ikviens var ierasties, kur vajag, ja ir saņēmis ziņu, bet tikai īpašs cilvēks var parādīties, nezinādams, kas noticis."
"Simpātijas likums ir viens no galvenajiem maģijas elementiem. Tas nosaka: jo divi priekšmeti ir līdzīgāki, jo spēcīgāka ir simpātiskā saikne. Jo spēcīgāka ir saikne, jo vieglāk tie ietekmē viens otru."
"Ja esat atraduši kādu, ko varat turēt savās skavās, aizverot acis pret ārpasauli, tad jums ir ļoti laimējies."
"Ikviens sacer stāstu par sevi pats savā galvā. Vienmēr. Visu laiku. Stāsts dara viņu par to, kas viņš ir. Mēs veidojam sevi no šī stāsta."

Izdevniecība "ZvaigzneABC"

piektdiena, 2013. gada 8. novembris

Elija Šafaka "Četrdesmit vārtu uz mīlestību"

 
Parasti, kad izlasu kādu grāmatu, nemēdzu pārdomas par to rakstīt jau tajā pašā dienā. Šoreiz ir citādi. Šī grāmata ir izņēmums, jo nevēlos, lai izgaist tās emocijas un sajūtas, tā pēcgarša, ko sajutu, aizverot grāmatas pēdējo vāku. Mīlestība ir gaistoša, tā nāk kā vilnis, apšļaksta tevi no galvas līdz pat papēžiem un pazūd. Tikai uz brīdi, līdz nākamajam vilnim. Šī grāmata ir Mīlestība. Šamss ir Mīlestība. Mīlestība pret pasauli, vienam pret otru, pret Dievu. 

Sāku lasīt ar skepsi, jo pirmās nodaļas šķita pilnīgi banālas: ģimene, kurā 3 bērni, vīrs, kas pa kluso laiž pa kreisi un sieva, kura to zina, bet jau gadiem izliekas, ka to nenojauš. Pilnīgi mietpilsoniska ģimenīte, kurā neviens pat lāga nestrīdās, lai tik neizjauktu ierasto kārtību un ikdienu. Bailes manīt sevi un savus uzskatus, bailes ieraudzīt pasauli - to pasauli, kas ir "tur - ārā", bailes izkāpt no savas komforta zonas un noņemt pieraduma plīvuru no acīm. 
 
Šajā ģimenē sieva Ella bija tā, kas saņēmās kaut ko mainīt, viņas centieni atrast darbu (ne jau naudas dēļ, bet, lai nebūtu tik garlaicīgi) vainagojās ar panākumiem un kāda izdevniecība Ellai piedāvāja izlasīt kāda nepazīstama rakstnieka Azīza vēl nepublicētu romānu un uzrakstīt par to atsauksmi. Šajā brīdī  romānā"Četrdesmit vārti uz mīlestību" sāka mīties tagadne (Ellas un Azīza dzīve) un pagātne (Azīza romāna daļas). Jau gribēju mest mieru un likt grāmatu tālu, tālu prom dziļā plauktā, jo nospriedu, ka tā ir kārtējā "ziepju opera", kur dzīves apnikusi un mīlestību neizbaudījusi kundzīte iemīlas vīrietī, kurš skaisti raksta, pamet vīru, apprecas ar otru un dzīvo laimīgi līdz mūža beigām. Bet, izrādās, ka viss nemaz nav tik vienkārši. Azīza grāmata vēsta par kādu 12. gadsimta filozofu un dzejnieku Rūmī, klejojošu sludinātāju Šamsu un 40 mīlestības likumiem. Lai gan mani pilnībā nesaistīja ne 12. gadsimts, ne Ellas dzīve, turpināju lasīt. Un nenožēloju, jo tieši 12. gadsimts ar Šamsu, Rūmī un sūfijiem mani ievilka sevī līdz sirds dziļumiem. Dažādo personāžu tēli, dzīves uztveres, attieksme vienam pret otru, pret Dievu un Mīlestību - Azīza romānā spēju saskatīt līdzības ar sev tuvajiem cilvēkiem. Paralēli laiki, paralēlas dzīves, Azīz un Ella, Rūmī un Šams. Cilvēki, kuri pilnīgi iespējams ir vienoti ne tikai ar dvēselēm, bet arī ar garu, spējuši vairākās dzīvēs un gadsimtos viens otru atrast, lielās Mīlestības dēļ satikušies un zinājuši, ka, lai mainītos un iegūtu ko tādu, kas tiem vēl nekad nav bijis, jādara kas tāds, ko vēl nekad nav darījuši.

Nevēlos pārstāstīt sižetu, vien piebildīšu, ka šajā romānā nav jāmeklē spriedze, bet gan jāpeld grāmatas straumē, kas plūstoši nesīs uz priekšu, radot gan smaidu, gan dusmas, gan dziļu izpratni par Mīlestību.

Citāti:
"Vientulība atšķiras no vienatnes. Cilvēkam, kas jūtas vientuļš, ir vieglāk sevi mānīt, iedomājoties, ka viņš jau atradis īsto ceļu. Vienatne ir labāka, jo tā nozīmē - būt vienam, nejūtoties vientuļam. Tomēr vislabākais ir atrast kādu biedru, kas var kļūt par spoguli. Neaizmirsti: vienīgi otra cilvēka dvēselē tu patiesi saskatīsi savu atspulgu, Dieva klātbūtni sevī!"

"Lai kas tavā dzīvē notiktu, lai cik tā šķistu drūma un bezcerīga, nelaid izmisumu ne tuvumā! Pat tad, ja visas durvis tavā priekšā šķiet aizdarītas, gaidi - un Dievs pavērs jaunu ceļu, kas ejams vienīgi tev! Esi pateicīgs! Ir pārlieku viegli justies pateicīgam tad, kad labi klājas. Sūfijs jūtas pateicīgs ne vien par to, kas viņam ir dots, bet arī par to, kas liegts."

"Nav nozīmes, vai dodies uz austrumiem vai rietumiem, ziemeļiem vai dienvidiem. Lai kāds būtu tava ceļojuma galamērķis, pieraugi, lai tu veiktu ceļojumu arī garīgi! Garīgi iespējams apceļot visu pasauli un nokļūt pat tālāk, aiz tās robežām."

"Centies nepretoties pārmaiņām, kas atgadās tavā dzīves ceļā! Ļauj dzīves upei plūst caur tevi! Un nebēdā par to, ka tavā dzīvē viss apgriezies ar kājām gaisā! Kā gan tu vari zināt, ka līdzšinējā dzīve ir labāka par to, kura gaidāma?"

"Ja gribi mainīt citu cilvēku attieksmi, tad vispirms pats maini attieksmi pret sevi! Ja neiemācīsies sevi mīlēt - īsti, no sirds -, neceri saņemt mīlestību no citiem! Taču, kad būsi šo stāvokli panācis, esi pateicīgs par katru ērkšķi, ko sviež uz tavu pusi! Tā ir zīme, ka drīz tevi apbērs ar rozēm."

"Mīlestību nevar izskaidrot, to var tikai izjust. Mīlestību nevar izskaidrot, tomēr tā izskaidro visu."

"Dzīve bez mīlestības nav neko vērta. Nevaicā sev, pēc kādas mīlestības tev vajadzētu tiekties - garīgas vai fiziskas, dievišķas vai pasaulīgas, Austrumu vai Rietumu... atšķirību meklēšana tikai rada jaunas atšķirības. Mīlestībai nav nosaukumu un definīciju. Tā vienkārši ir - tīri un vienkārši mīlestība."
 
Izdevniecība: ZvaigzneABC

sestdiena, 2013. gada 26. oktobris

Pušķis, kas pats pie manis atnāca...

Šodienas stāsts:
Braucu fočēt kādas lieliskas un apburošas 5* viesnīcas konferenču telpas un jaunlaulāto numuriņu. Viss lieliski - floriste skaisti pastrādājusi un katrā telpā apčubināja svaigi veidotas ziedu rotas, pati visu laiku smaidīja, daudz pļāpājām. Fotosesijas beigās viņa man pasniedza visskaistāko ziedu pušķi no jaunlaulāto istabas ar tekstu - "Tas TEV! Kad es Tevi ieraudzīju, man pat jocīgi palika, jo sajutu, ka šis pušķis ir kā domāts tieši TEV! :)" Es pat mazliet apjuku no šāda paziņojuma, bet pieņēmu šo smaržīgo un brīnumaino ziedu pušķi, kas bija radīts MAN. Sajutos kā līgavas pušķi noķērusi, jo tad floriste piebilda:" Ttad jau tiekamies tavās kāzās..."

Nu ko, tagad tik precinieks jāsagaida...:)


piektdiena, 2013. gada 25. oktobris

Eņģeļi ir brīnišķīgi skolotāji! Lornas Bērnes "Eņģeļi manos matos".




„Eņģeļi manos matos” – man jau bija aizdoma, ka grāmata būs lieliska. Un viņa tiešām ir lieliska, bet, kā krievi teiktu „на любителя”. Pilnīgi pieļauju, ka cilvēki, ar kuriem nav notikušas līdzīgas lietas kā ar autori, grāmatu aizvērs jau pēc pirmajām 10 lapaspusēm ar vārdiem: ”Slima cilvēka murgi!” Īsumā – grāmatas autore Lorna jau kopš bērnības redz eņģeļus un ar tiem sarunājās. Lorna klausa visam, ko eņģeļi liek darīt vai nedarīt, tie brīžam Lornai atklāj nākotni – gan jaukus notikumus, gan nelaimes, kuras Lorna nav spējīga mainīt pat tad, ja tai piemīt spēja redzēt Dievu. 


Mums katram ir spējas sarunāties ar eņģeļiem. Jo, lai to darītu, tām nav jābūt īpašām – atliek tikai lūgt un viņi sadzirdēs un izpildīs. Ir jāizkopj spēja saklausīt to čukstus, spēja saskatīt zīmes, kas mums ikdienā tiek rādītas. 

Esmu spilgts piemērs tam, ka eņģeļi eksistē. Daži to sauc par nojausmu, intuīciju, likteni, sakritībām, enerģiju no Kosmosa, bet man tie ir sargeņģeļi, kuros jau pāris gadus cenšos ieklausīties. Dažkārt ir ļoti spilgti jūtama viņu klātbūtne, dažreiz ir sajūta, ka kāds parausta aiz rokas, ka paņem manu galvu savās rokās un pagriež uz pareizo pusi, citreiz tie liek man pieņemt  lēmumus ātrāk nekā smadzenes tos spēj pārdomāt. Un es klausu.  Cik gan bieži ir bijis, kad, braucot ar auto, man kāds skaļi čukst ausī „Bremzē! BREMZĒ!” vai „Samazini ātrumu!”. Es vienmēr klausu un vienmēr rīkojos pareizi – pāris reizes nobremzēju pirms dzīvnieka, kas skrēja pāri ceļam, kādas 4 reizes gadījies strauji samazināt ātrumu bez iemesla un te pēkšņi no meža pāri šosejai skrēja alnis. 

Savā blogā nesen aprakstīju kā eņģeļi man lika pieņemt kādu lēmumu – te to var izlasīt - http://laurakrampe.blogspot.com/2013/10/izsledz-smadzenes-un-laujies-cukstiem.html

Grāmatas autorei eņģeļi piekodinājuši neparastās spējas turēt noslēpumā līdz pašai būs četri pieauguši bērni.  Pa šo laiku autore ir spējusi palīdzēt ar dziednieces spējām tūkstošiem cilvēku.



Grāmatas beigās 12 padomi kā sazināties ar savu eņģeli.

Un es zinu, ka arī TEV tāds ir!

Ja Tu nelūdzies, tad eņģeļiem ir garlaicīgi! Palūdz un uzreiz jutīsi kā šie sāk bužināt Tev matus aiz priekiem!

Citāti no grāmatas:
"Eņģelis iečukstēja ausī, ka eņģeļi palīdz mums visos dzīves darbos,- pat staigāt, elpot, runāt un smieties, jebkurā mūsu kustībā. Eņģeļi palīdz mums risināt problēmas un jebkuru jautājumu. Viņi nepārtraukti mums čukst, ielikdami prātā atbildes uz mūsu jautājumiem, taču mēs visbiežāk esam tik aizņemti jautājot, ka neapstājamies un neieklausāmies atbildēs."

"Daudzi cilvēki baidās no nāves, bet tam nav iemesla. Nāves brīdī nav sāpju un diskomforta. Daži cieš sāpes līdz pēdējai dzīves minūtei, un tad tās izgaist. Nav ne baiļu, ne raižu - jūs esat brīvs. Nāve ir kā dzimšana, zinu, ka, jūsuprāt, tas skan dīvaini, taču jūs pārdzimstat jaunā dzīvē. Patiesībā jūs nenomirstat, bet tikai pametat savu fizisko ķermeni tāpat kā tukšu olas čaumalu."

"Bērni ir vieduma avots, īpaši attiecībā uz citu pasauli, tāpēc vajadzētu biežāk viņos ieklausīties."

"Radniecīga dvēsele nav jāmeklē. Ja tā ienāks jūsu dzīvē, satiksieties vai nu uz brīdi, vai arī paliksiet kopā ilgāk."

"Kad eņģeļi mudina uz sīkiem pakalpojumiem, piemēram, kādam uzsmaidīt vai uzslavēt par labu darbu, lai cik nenozīmīgi tas tobrīd šķistu, tas ir jādara! Šķietami nenozīmīgas lietas lielākā sistēmā var izrādīties ļoti svarīgas."

Izdevniecība: ZvaigzneABC

svētdiena, 2013. gada 13. oktobris

Ar mīļumu. Saimes mūzika un kopbūšanas


Ar mīļumu. Saimes mūzika un kopbūšanas

Kad pirmo reizi paņēmu rokās grāmatu un to pāršķirstīju, nodomāju - nu jā, noteikti kārtējās muļķības par to kā standarta ģimenē (2 vecāki, 2 bērni) vecākiem izklaidēt savas atvases. Sāku lasīt, iedziļinājos, atklāju, ka, lai darītu muļķības, nav nepieciešami nekādi standarti un tās var darīt gan kolektīvi ar kaimiņiem, gan ģimeniski, gan vienatnē. 

Grāmata "Ar mīļumu" katram pieaugušajam atgādina, cik  ļoti viegli atkal kļūt par mazu bērnu. 


Lielāku vai mazāku muļķību darīšana - mums pieaugušajiem tas brīžam neko nenozīmē, bet bērniem paliek atmiņā uz visu mūžu. Bērnībā iztēle darbojas lieliski, bet mums nepieciešama ieslēgšanas poga, lai to iedarbinātu. Ņemam rokās šo grāmatu, sākam lasīt un gaidam - poga ieslēgsies! Tāds sīkums kā kopīga sēdēšana tukšā vannā un ar ūdeni piepildīta balona palaišana pa apli, fotosesiju vakara uzrīkošana ar speciāli šim pasākumam pagādātām tapetēm fonam, vai pikniks Latvijas otrā malā un izbrauciens līdz šai vietai ar vilcienu - tas viss satuvina, tās ir kopīgas atmiņas par kopbūšanu, tās ir sajūtas, kad šķiet, ka dvēsele smejas un eņģeļi skaļi gavilē, applaudējot. 


Kad es biju pavisam maziņa, atceros, ka mana mamma brokastis mēdza gatavot ar izdomu - tomātu mušmirītes, vārītu olu bizbizmārītes, dažāda izskata zvēriņi uz maizītēm, atceros to, cik brīnumainas miniatūra plastilīna princesītes mamma gatavoja - čirkaniem matiņiem, krāšņām kleitām. Es tās pēctam nolakoju ar caurspīdīgo nagu laku spīdīgas un dikti priecājos, ka man ir lellītes kā nevienam. Mamma to ir jau aizmirsusi, bet man atmiņā joprojām glabājas. 


Mēs ar meitu arī mīlam darīt kopbūšanas muļķības un grāmata tikai atgādināja to, ka ir tik būtiski "izmest televizoru pa logu" (autoru ieteikums) un pašam mazliet pārvērsties par bērnu, lai spētu saskatīt to, kas mūsu bērniem šķiet svarīgs. 


Patika grāmatas autoru aizraujošā valoda, ļoti feinas un viegli izpildāmas kopbūšanas idejas. Grāmatas beigās disks ar super skanīgām dziesmām, to vārdi atrodami grāmatā. Mana meita klausījās un dziedāja līdzi. 

Grāmata varētu būt lieliska dāvana kādai tuvai ģimenei uz 1. Adventi - laiku, kad iededzam svecīti un nākamās četras nedēļas ir emocionāli mierīgs laiks. Laiks, kad prasās dzert siltu tēju, ēst mandarīnus un ļauties kopbūšanai un mazām vai lielām muļķībām!

Izdevniecība: Jāņa Rozes apgāds
Par autoriem un grāmatu:  http://kvecvagars.wix.com/armilumu

trešdiena, 2013. gada 9. oktobris

Izslēdz smadzenes un ļaujies čukstiem



Dažreiz, lai saņemtos izdarīt lietu, ko tik sen jau esi vēlējies paveikt, atliek vien "izslēgt" smadzenes un ļauties eņģeļu čukstiem ausī: "Izdari to, izdari to! Tu esi to pelnījusi!"

Eņģeļi dažu pēdējo nedēļu laikā pastiprināti virzīja un vērsa manu uzmanību uz siltajām zemēm, konkrēti Maroku - it kā netīšām pamanīti raksti un bildes internetā par Maroku, it kā netīšām nobaudīts ēdiens ar Marokas garšu, pat grāmatas man eņģeļi piegādāja par tuksnesi, okeāniem, siltajām zemēm. Es lauzos, lauzos, metos darbos un nopurināju no sevis šīs zīmes, aizbildinoties ar: "Man nav laika! Man nav iespēju! Man jāstrādā!" 

Eņģeļi nelikās mierā un uz paplātes ar zelta maliņu atsūtīja man un Sofijai temperatūru, lai tak abas beigtu skriet, mazliet apstātos un sadzirdētu pašas savu dvēseļu čukstus. Tajā dienā es beidzot nolēmu intereses pēc uzmest aci Ryanair cenām uz Maroku. 

Sēdēju un smaidīju, atceroties savu pēdējo būšanu tur - pirms 3 gadiem (AKDIEVS, cik sen!), kad turp aizlidoju viena, kad Islandes vulkāns man nojauca reisu atceļā uz LV un nācās Marokā palikt ilgāk.... 

Pētīju reisus, laikus, cenas un sapratu, ka nav! Nav neviena pietiekami ērta un laba reisa man ērtajos datumos. Jutu, ka tie, kas man pirms tam čukstēja ausīs, tagad neapmierināti bubina. Atmetu ar roku, aizgāju vārīt tēju un skaļi teicu: "Sarunāts! Atradīšu piemērotu laiku un reisu, ja man šomēnes parādīsies jauni patstāvīgie klienti un jauni darbi!" Izdzēru tēju, pagulēju, padakterēju sāpošo kaklu un atklāju epastā pāris jaunas vēstules - sadarbības piedāvājumus, iezvanījās telefons: "Labdien, man jūs ieteica..." Liels bija mans pārsteigums!!!!!! Vienā rāvienā aizpildīju visu nākamo nedēļu ar darbiem. Bija sajūta, ka eņģeļi smalki ķiķina, sakot: "Nu ko, neticēji, ka mēs to spējam?" Neticēju gan. Nākamajā dienā vēlreiz atvēru Ryanair un pēc 3h darba atradu piedāvājumu, kas man der - laika un cenas ziņā. Tajā dienā biļeti vēl nenopirku. Nolēmu nogaidīt. Nākamajā dienā aizbraucu uz darbu, atkal atvēru Ryanair un pārbaudīju jau iepriekšējā dienā noskatītos datumus. Nekas nebija mainījies, tie vēl bija pieejami (es laikam cerēju, ka biļetes būs izpārdotas, lai atviegloti uzelpotu, ka "šoreiz nav lemts"). Turpmākais notika TIK strauji, ka es atģidos tikai tad, kad bija sajūta, ka eņģeļi stāv man blakus un applaudē... un tad es ieraudzīju epastā pienākam 2 vēstulītes: "THANK YOU FOR BOOKING WITH RYANAIR". 

Vakarā pēc darba mājup burtiski lidoju. Bija sajūta it kā tiktu nesta uz spārniem - smaidoša, pozitīva un pārlaimīga! Sofijai tas jāzina, Sofijai tas jāzina, - nespēju beigt domās atkārtot, jo biļete šoreiz ir arī viņai! Ielidoju pa istabas durvīm ar skaļu: "Sofija! Mēs martā lidojam uz Maroku!" Laikam viņas dvēsele tajā brīdī uz mirkli palēcās metru virs zemes, jo Sofija iepleta acis, sastinga un uz brīdi aizturēja elpu. Jau pēc 3 sekundēm manā istabā virpuļdejā griezās rudu matu bize. :) Kad Sofija nomierinājās, teica:"Mammīt, ja tu zinātu kā es Dieviņam esmu lūgusies, lai mēs tiekam uz Maroku!"

Lūk, cik maz vajag laimei. Mazliet "izslēgt" smadzenes un ļauties čukstiem, kas saka: "Izdari to! Vienkārši izdari to!"
                     

otrdiena, 2013. gada 3. septembris

Stīvens Kings "Mirdzums"....



Stīvens Kings
"Mirdzums" 

„Mirdzums mirdzumu pazīst!”

Grāmata, kas iedveš bailes. 

Kā izrādās, pirmo reizi savā mūžā lasīju, nevis skatījos, šausmeni. Vienu varu teikt droši – lasīt ir daudz bailīgāk un „saldāk” nekā skatīties. Zemapziņa ar iztēli izstrādā tādus gājienus, ka šermuļi pār kauliem skrien, lasot pat nervu gali tiek kutināti jaudīgāk, brīžos, kad šķiet, ka „nekā TĀDA jau tur nebija”. Ir sajūta, ka zosāda neatkāpjas nemaz un aizdomīgs sāk šķist katrs troksnītis, katra čaboņa aiz loga, pat lietus bungāšana pa palodzi tiek uztverta ar piesardzību, sak, „vai tikai tās nav trakās lapsenes, kas atmodušās no miroņiem un ieradušās, lai uzbruktu man caur aizvērto logu?”. Nemitīgs saspringums. Patīk.

Ja Tev patīk spēlēties ar savām bailēm, pietam esi emocionāls, droši lasi „Mirdzumu” vakaros! Es tā arī darīju, izbaudīdama trauksmes sajūtu, kas pastiprināja un paspilgtināja emocijas.

Stāsts ir par ģimeni – tēti, mammu un mazo Deniju, kuram ir tikai pieci gadi, bet viņš „mirdz”! Mirdzums jeb spējas – lasīt domas, paredzēt notikumus, redzēt nākotni utt. Denijam palīdz „iedomu” draugs Tonijs, kurš, kā beigās atklājās, ir kas vairāk par „iedomu” draugu. 

Mēs katrs mazliet „mirdzam”, bet Denijs mirdz vairāk kā pārējie, tik ļoti mirdz, ka to sajūt pat viesnīca „Overlook” – visskaistākā viesnīca pasaulē, kurā Denija tēvs Džeks saņem uzaicinājumu kļūt par pārvaldnieku periodā, kad viesnīca slēgta – ziemā. Tā nu visa ģimene sezonas beigās apmetās viesnīcā, kurā sākās mistiski notikumi, ko jūt un „redz” Denijs, un pamazām arī tēvs – alkoholisma un ikdienas nomākts cilvēks, un māmiņa – panaiva sieviete, kura vēlās saglābt ģimeni.  Ir vienalga, cik izglītots tu esi, cik pārliecināts par savu nervu stabilitāti un cik ļoti mīli savus tuvos, katram cilvēkam ir vājie punkti, uz kuriem uzspiežot, kļūsti manipulējams un gatavs pārdot savu dvēseli velnam un nogalināt visu savu ģimeni.  

Es piederu pie tiem, kuri fiziski nepanes ziemu. Notikumu darbības laiks grāmatā kā reizi – ziema! Trīs cilvēki viesnīcas šausmu notikumu un milzu sniega ieskautā apkārtnē, ārpus civilizācijas, bez iespējām sazināties ar ārpasauli... Tā jau traks palikt var!:) 

Sižets aizraujošs, lasot rodas sajūta, it kā turētu rokās filmas scenāriju. Starpcitu, filmu redzēju. The Shining ir 1980. gada ekranizējums, kur galvenajā  - tēva lomā - Džeks Nikolsons, nospēlēja fantastiski, bet pašā filmā es dziļi vīlos. Tā ne uz pusi neparāda visu notikumu un sajūtu gammu, lai gan ir 2,5h gara. 

Stīvenu Kingu laikam jau nepieklājās kritizēt, bet mazliet pietrūka grāmatas beigās pārsteiguma momenta (kaut kā „Pēkšņa” un tāda, lai būtu kā ar bomi pa pieri un viss sagrieztos kājām gaisā) vai „stāsta bez beigām” - a la Deivida Linča izgājiena.

Sižets 455 lapaspušu garumā bija viena liela mistika, kas beidzās „normāli”, cik vien normāli var beigties šausmu gabals. 

Lai nu kā! Grāmata super! 

Dodu 9 no 10 zvaigznītēm :)

Izdevniecība: ZvaigzneABC

trešdiena, 2013. gada 28. augusts

Mariama Petrosjana "Nams, kurā..."



Tas ir Nams. Visu nīstais, bet tik iemīļotais Nams. Ēka/vesela Pasaule, kurā mitinās Maķedonijas Aleksandrs, Tabaki, Lords, Aklais, Mellais un daudzi citi, kuriem Nams ir devis savu iesaku. Nams, kurā mitinās atstumti bērni – invalīdi, sākot no mazākajām klasēm līdz pat 18 gadīgiem. Nams, kurā es tiku ierauta iekšā uz vairākām nedēļām. Šķiet, es izdzīvoju katra Nama notikumu līdz ar tur dzīvojošajiem cilvēkiem, es spēju gara acīm saskatīt katru Nama sienu, katru zīmējumu uz Nama sienām, katru Nama istabu izjutu – vizuāli un pēc smaržas. Tas ir Nams, kurš nelaida mani vaļā pat tad, kad pabeidzu lasīt grāmatas pēdējo lapaspusi. Vēl nedēļu pēc grāmatas izlasīšanas, es apdomāju un centos „sagremot” notikumus. 

Ļoti smaga grāmata. Ļoti grūti lasāma. Īpaši pirmās 100lpp. Brīžam vēlējos grāmatu nolikt pēc iespējas tālāk prom un nekad, nekad vairs neņemt to rokās. Slimi bērni, kropli bērni, bet tai pat laikā viņi spēj dzīvot daudz, daudz pilnvērtīgāku, emocionāli un garīgi notikumiem piesātinātāku dzīvi nekā daudzi no mums, kuri ir Ārpus Nama. 

700+ lpp – milzīgs un smags klucis, kuru nav tik viegli ikdienā staipīt līdzi uz darbu, tāpēc to jālasa mierīgā vietā – mājās, lai nepalaistu garām nevienu notikumu. Grāmata jālasa pacietīgi, izgaršojot katru vārdu, iedziļinoties katrā teikumā, citādi drīz vien notikumi un to secība sajuks, jo romāna darbība nenotiek vienā laika joslā. Tagadne mijās ar pagātni, visam klāt nāk paralēlā pasaule, kura Nama iedzīvotājus ar savām krāsām, smaržām un notikumiem ne tikai sajūsmina, bet arī biedē. 

Ejot arvien dziļāk Namā, izdodas iepazīt gandrīz visus tur mītošos cilvēkus, zvērus un būtnes. Parādās nams no Tabaki viedokļa, Nams no Aklā skatu punkta, Nams kādu to izjūt mazais bezroku puika Sienāzis, kurš tik tikko ieradies Namā un tikai sāk apzināties Nama būtību, izturās pret Namu ar apbrīnu, lielu bijību un uzreiz apjauš, ka ir Spēles noteikumi, kurus pārkāpjot var zaudēt pat dzīvību. 

Stāstnieku ir tik daudz, ka es ne reizi vien zaudēju pavedienu un apjuku – kurš ir kurš.
Mans personīgais viedoklis – nepacietīgam cilvēkam, iespējams, grāmatu neizdosies izlasīt līdz galam. Es sevi piespiedu ar varu to izdarīt. Un nenožēloju! 

Epilogs sagrieza visu manu iepriekš izveidoto priekšstatu par grāmatu kājām gaisā. Viss loģiskais nobeigums vienā mirklī tika aizslaucīts es paliku ar puspavērtu muti. Varbūt tomēr Nams neeksistē šajā realitātē? Varbūt tomēr viss notiek paralēlā pasaulē un laikā, kas ir ārpus mūsu saprāta robežām?

"Lūdzu, tāds viņš - Nams - ir. Visā savā godībā. Sēdi un blenz sienā vai griestos. Klausīdamies mūziku vai neklausīdamies. Beidzies vai nost no garlaicības un vienā laidā pīpē, lai vismaz ko darītu. Bet apkārt tikmēr klīst arvien zvīņaināki barveži, Nams tev iededzina vai neiededzina savu zīmi, un tas viss beigu beigās var izrādīties pasaciņas, ko sadzejo Šakālis, kuram, vai traks, kā patīk visus biedēt ar briesmu stāstiem." (Pīpmanis)

9 balles no 10
Izdevniecība: Jāņa Rozes apgāds