Tas ir Nams. Visu nīstais, bet tik iemīļotais Nams. Ēka/vesela
Pasaule, kurā mitinās Maķedonijas Aleksandrs, Tabaki, Lords, Aklais, Mellais un
daudzi citi, kuriem Nams ir devis savu iesaku. Nams, kurā mitinās atstumti bērni – invalīdi, sākot no mazākajām
klasēm līdz pat 18 gadīgiem. Nams, kurā es tiku ierauta iekšā uz vairākām
nedēļām. Šķiet, es izdzīvoju katra Nama notikumu līdz ar tur dzīvojošajiem
cilvēkiem, es spēju gara acīm saskatīt katru Nama sienu, katru zīmējumu uz Nama
sienām, katru Nama istabu izjutu – vizuāli un pēc smaržas. Tas ir Nams, kurš
nelaida mani vaļā pat tad, kad pabeidzu lasīt grāmatas pēdējo lapaspusi. Vēl nedēļu
pēc grāmatas izlasīšanas, es apdomāju un centos „sagremot” notikumus.
Ļoti smaga grāmata. Ļoti grūti lasāma. Īpaši pirmās 100lpp.
Brīžam vēlējos grāmatu nolikt pēc iespējas tālāk prom un nekad, nekad vairs
neņemt to rokās. Slimi bērni, kropli bērni, bet tai pat laikā viņi spēj dzīvot
daudz, daudz pilnvērtīgāku, emocionāli un garīgi notikumiem piesātinātāku dzīvi
nekā daudzi no mums, kuri ir Ārpus Nama.
700+ lpp – milzīgs un smags klucis, kuru nav tik viegli
ikdienā staipīt līdzi uz darbu, tāpēc to jālasa mierīgā vietā – mājās, lai
nepalaistu garām nevienu notikumu. Grāmata jālasa pacietīgi, izgaršojot katru
vārdu, iedziļinoties katrā teikumā, citādi drīz vien notikumi un to secība
sajuks, jo romāna darbība nenotiek vienā laika joslā. Tagadne mijās ar pagātni,
visam klāt nāk paralēlā pasaule, kura Nama iedzīvotājus ar savām krāsām,
smaržām un notikumiem ne tikai sajūsmina, bet arī biedē.
Ejot arvien dziļāk Namā, izdodas iepazīt gandrīz visus tur
mītošos cilvēkus, zvērus un būtnes. Parādās nams no Tabaki viedokļa, Nams no
Aklā skatu punkta, Nams kādu to izjūt mazais bezroku puika Sienāzis, kurš tik
tikko ieradies Namā un tikai sāk apzināties Nama būtību, izturās pret Namu ar
apbrīnu, lielu bijību un uzreiz apjauš, ka ir Spēles noteikumi, kurus pārkāpjot
var zaudēt pat dzīvību.
Stāstnieku ir tik daudz, ka es ne reizi vien zaudēju
pavedienu un apjuku – kurš ir kurš.
Mans personīgais viedoklis – nepacietīgam cilvēkam,
iespējams, grāmatu neizdosies izlasīt līdz galam. Es sevi piespiedu ar varu to
izdarīt. Un nenožēloju!
Epilogs sagrieza visu manu iepriekš izveidoto priekšstatu
par grāmatu kājām gaisā. Viss loģiskais nobeigums vienā mirklī tika aizslaucīts
es paliku ar puspavērtu muti. Varbūt tomēr Nams neeksistē šajā realitātē?
Varbūt tomēr viss notiek paralēlā pasaulē un laikā, kas ir ārpus mūsu saprāta
robežām?
"Lūdzu, tāds viņš - Nams - ir. Visā savā godībā. Sēdi un blenz sienā vai griestos. Klausīdamies mūziku vai neklausīdamies. Beidzies vai nost no garlaicības un vienā laidā pīpē, lai vismaz ko darītu. Bet apkārt tikmēr klīst arvien zvīņaināki barveži, Nams tev iededzina vai neiededzina savu zīmi, un tas viss beigu beigās var izrādīties pasaciņas, ko sadzejo Šakālis, kuram, vai traks, kā patīk visus biedēt ar briesmu stāstiem." (Pīpmanis)
9 balles no 10
Izdevniecība: Jāņa Rozes apgāds
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru