Apraksta pirmo daļu var izlasīt TE
turpinājums....
Atgriežamies riādā, nogurušas, paēdušas, pulkstenis jau
tuvojas pusnaktij.... veram durvis, raušamies pa akmens kāpnēm uz otro stāvu un
tur es palieku kā zemē iemieta, žoklis atkaras, acis ieplešas tik lielas kā apakštasītes –
pret otrā stāva balkona margu, atspiedies stāv mans labākais Marokas draugs,
izpalīgs un "'Visuproblēmuvienmēratrisinātājs", cilvēks, kuram, pēc maniem aprēķiniem,
vajadzēja šobrīd atrasties Agadirā, laisties miegā, lai rīt apmācītu jaunu baru ar
sērfot gribētājiem. Stāv, smaidošs kā maija saulīte, iepletis rokas un saka: “Tu
savu labāko draugu nemaz neapskausi?”
Atbraucis speciāli ar pēdējo autobusu
mūs sagaidīt un jau nākamajā rītā dosies prom. Trīs gadus neesam tikušies un ir
par ko papļāpāt, jo skaips tomēr nav tas – dzīvajā ir daudz jaukāk - puse nakts
paiet smieklos un sarunās.
Nākamās divas dienas ar Sofiju no rītiem izguļamies kā susļiki,
lai varam visu dienu slinki slaistīties pa pilsētu, smaidīt, nedarīt neko un
čilot.
Satiekam kādu citu draugu, visu dienu pavadam trijatā,
izrāda mums pirms tam ne reizi nestaigātās Marakešas ieliņas, izrāda vietējās
kafejnīcas un bodītes, fiksi saprotu, ka, lai gan esošā riāda mums ir sarunāta
pa lēto, naudas taupīšanas nolūkos, pārvāksimies pie šī drauga, kurš
couchsurfing darbojas arī kā hosts un piedāvā nakšņošanu bez maksas. Mājas gan
ir 20 min no centra, braucot ar mašīnu, bet tas nekas. Esam pāris dienas pa
Marakešas centru dzīvojušās, tagad laiks piepilsētas burvībai. Otrs iemesls tam
– pabūt iekš marokāņu ģimenes, redzēt iekšpusi, nevis vienām dirnēt pilsētā.
Viņš dzīvo ar vecākiem, māsu, māsas vīru un viņu bērniem tradicionālā vairāku
stāvu celtnē.
Ģimene ir diezgan trūcīgi, bet pa visiem kopā izdodas. Mums ar
Sofiju tiek ierādīta atsevišķa jumta istabiņa – tīra un gaumīgi iekārtota minimālisma
stilā. Pa dienu ir tik karsts, ka nekur negribam doties ne mēs, ne mūsu pavadonis.
Dienu pavadam uz jumta, dzerot piparmētru tēju, pļāpājot par marokāņu ikdienu
un spēlējoties ar radu bērniem. Pēcpusdienā mums piedāvā mazu ekskursiju uz ‘’fermu’’
– vietu, kur šie katru dienu dodas pakaļ pienam, olām un citiem naturālās
saimniecības labumiem. Mums, protams, acis lielas un esam PAR. Liels bija mūsu
pārsteigums, kad sapratām, ka ‘’ferma’’ ir dzīvnieku kūts garāžu tipa rajoniņā,
turpat pilsētā, 10 min no mājām. Gotiņas šiem pāris, tās izlaiž paganīties
turpat ceļa malā, saulē apdegušā zālītē, kas, kā jau Marokā pierasts, pilna
piemēslota ar papīriem, tukšām pudelēm un citiem atkritumiem. Kūtī bez govīm
dzīvo arī kazas, cūkas, vistas un suns.
Mūsu pavadonis, saprotot, ka mēs neesam
dziļā sajūsmā atrasties kūtī, kur pie viena sāna govs, pie otra cūka un no
aizmugures uz mums rej suns, saka, ka tēvocis mūs aizvedīs uz centru. Atviegloti
noelšos un neviļus iedomājos, ka ne par ko negribētu precēt nevienu no šī
rajona, lai gan man aizdoma, ka šamais draugs man uzlicis jau aci.
Ir vakars, laiks paēst un pabaudīt Marakešas nakts dzīvi,
kura tur kā vienmēr krāšņa, smaržīga, trokšņaina un burzmīga. Turu Sofiju stingri
pie rokas, jo katrs pretimnācējs grib iepazīties, parunāt vai vismaz
pieskarties. Mūsu draugs saka, ka tagad gan pietiek un paņem Sofiju pie otras
rokas, sakot, ka tagad visi liks mieru, jo domās, ka mēs esam ģimene. Man par
lielu pārsteigumu, apkārtējo interese par mums kā ar rokas mājienu, pazūd.
Varam brīvi staigāt pa pilsētu, vērot tuvumā čūsku dīdīšanas pasākumus un
atrasties vietējiem tik tuvu (bez maksas), cik neviens tūrists, nesamaksājot
netiek. Interesanti, jauna pieredze.
Arī nākamo dienu pavadam pie hosta un ar kājām izstaigājam
visu lielo Menara parku. Vakarā draugam uzliekam ‘’mīksto’’ un atsakam kaut kur
vēl doties, jo Sofija vairs neturās kājās un rīt mūs jau no paša rīta sagaida 3h
brauciens ar autobusu uz Agadiru. Mūsu nakts māju devējs ir ļoti pieklājīgs,
izglītots un saprotošs cilvēks un, kad trešo reizi saņem atteikumu uz
mēģinājumu mani pierunāt kopā ar viņu pie marokāņu mūzikas padejot (turpat uz
jumta), saskābst un aiziet gulēt.
Agadira
No rīta dodamies uz autoostu, esmu jau vakar iepirkusi
biļetes (100Dh par biļeti. Tas ir apmēram 10 eiro vienam cilvēkam). Ieņemam ar
Sofiju katra savu vietu, smaržīgā, komfortablā autobusā un konduktors mums 3x
pārbauda biļetes, neticīgi, ka bērnam tiešām ir nopirkta atsevišķa sēdvieta, jo
parasti bērnus turot klēpī. Es izvalbu acis – 8 gadīgu bērnu 3h turēt klēpī?
Paldies!
Kad pirms trīs gadiem veicu šo pašu maršrutu, tas viss bija
daudz ilgāk, pa kalnu serpentīnu, līdz vēmienam jautrs pasākums pusi dienas
garumā, ar stāšanos katrā mazākajā miestiņā. Tagad, man par lielu pārsteigumu,
starp pilsētām ir izbūvēta ātrgaitas maksas štrāse – 7 eiro no mašīnas un brauc
bez bēdu. Pa vidu nav neviena miesta, neviena ciema, tikai viens pats benzīntanks
nekurienes vidū, kur visus izlaiž pačurāt un paēst.
3h paiet ātri un esam jau Agadiras autoostā. Mūsu labākais
draugs, sauksim viņu par Pozitīvo, ir atradis un sarunājis mums lētu viesnīcu
gandrīz pašā centrā. Ķeram taksi, uzrādam taksistam adresi un sakam, lai ved,
bet nemēģina piečakarēt mūs ar naudām, jo citādi būs darīšana ar Pozitīvo, kurš
deva norādes, lai saku šitiem naudas izspiedējiem, kāsējiem un visiem, kas klāt
cērtas, ka esmu precējusies ar marokāni, tad visi liks mieru. Tā arī ir.
Iekārtojamies viesnīcā (200Dh par nakti numuriņš = 20 eiro)
un ejam ārā izpētīt apkārtni. Esam gabaliņu nost no paša centra, attiecīgi,
cenas mazliet draudzīgākas gan blakus esošajās kafejnīcās, gan tirgū, kur
pārrēķinot, par pāris eiro esam piepirkušas pilnu maisu ar augļiem – zemenes,
svaigi un saldi mini banāniņi un āboli.
Vakarā, pilnīgā nespēkā graužam zemenes, piezvana Pozitīvais
un saka, ka 21.00 iebrauks man pakaļ un brauksim ciemos. Sofija saka, ka ies
gulēt, nododu instrukcijas šai, ka, ja kas, lai iet pie viesnīcas
administrācijas, kuriem es atstāju savu telefona numuru. Sofija tik pasmaida un
saka:”Mammu, es esmu liela jau. Un vispār man nāk miegs!’’ Pozitīvais
mani izvadā pa naksnīgo Agadiru un pastāsta, ka vietējiem diennakts tumšajā
laikā ir aizliegts savā mašīnā pārvadāt ‘’balto’’ sievieti – par to varot
piespriest naudas sodu, ja pieķer un vēl uz diennakti aiz restēm ielikt. Visam
nepieciešamas atļaujas utt., ja tas saistīts ar tūrismu. Es gan bilstu, ka
šaubos, ka tik strikti tas viss, bet pārbaudīt to neriskējam un no policijas
reidu punktiem izvairamies. Pozitīvā draugs dzīvo jauno māju projektā, pilsētas
nomalē - dzīvoklis ar super eiropeisku remontu,
mēbelēm, tehniku, pie katras kāpņu telpas čupa ar dārgām automašīnām. Ļoti
krasi redzams tas, ka šajā dzīvojamā kvartālā nav ne smakas no marokāniskā –
eiropeiskas daudzstāvenes ar tipveida dzīvokļiem.
Ap 2 naktī esmu nogādāta atpakaļ viesnīcā, administrators
smaida un saka, ka no manas istabas ir totāls klusums. Jā, Sofija saldi krāc un
gatavojas rītdienas garajai pastaigai.
Agadiras ikdiena
Mūsu Pozitīvais draugs ir devies savos biznesa darbos, es
saskaitu finanses un skaidrs, ka neklaiņosim pa svešām pilsētām, bet
nobāzēsimies rajonā un te paliksim.
Kad Sofija pamostas, sapakojam mugursomu un dodamies mūsu
šodienas lielajā notikumā - Agadiras pludmales
iekarošanā. Lēnām noejam 10 km pa pludmali, basām kājām, pa okeāna krastu,
saulei karsējot tik svelmaini, ka sāk šķist, ka dzīvas viesnīcā atpakaļ
nenonāksim. Ejot gar pludmali prom no centra, pēc kādiem 5km paveras ‘’tuksnesis’’.
Es šo vietu jau zināju, jo biju tur pabijusi pirms trīs gadiem. Tākā ar Sofiju
uz īsto tuksnesi šoreiz nedosimies, tad nolēmu šai parādīt mazās kāpas....
Ieturējām īstenu tuksneša maltīti, sēžot smiltīs lotosa pozā un ēdot līdzi
paņemtās maizītes un augļus.
Vakarā viesnīcā abas ievēlāmies katra savā gultā un kādu
brīdi palikām guļot, aizvērtām acīm. Mana seja bija nodegusi sarkana, bet
Sofija bija saķērusi karstuma dūrienu ar 38 grādiem.
Dziļš miegs ārstē visu.
Nākamajā dienā Pozitīvais mums ir sarunājis naktsmītni mazā
ciematiņā Awrir, hipiju un sērferu mājā pie paša okeāna, kur arī pavadam 2
burvīgas dienas, sēžot pie šalkojoša okeāna, apkārt nevienas dzīvas būtnes, peldoties,
vērojot saulrietu, pārtiekot no augļiem, gardumgardās piparmētru tējas un dabas
skata, kas mūs veldzē. Divas dienas mūsu meditācijai ir gana un Pozitīvajam
sakām, ka dosimies atpakaļ uz pilsētu, jo gribam cilvēkus. Šis mazliet
apvainojas, jo mums laikam nepatīkot viņa piedāvātā mītne. Marokāņu vīrieši ir
dīvaina tauta. Ar viņiem vienmēr ir kā ar bitēm – nekad neko nevar zināt,
vienubrīd smaida, citubrīd jau apvainojas kā tādas jaunuves. Paskaidroju, ka
pēc pāris dienām mums jādodas atpakaļ uz Marakešu no kuras uz mājām, tāpēc
pēdējās dienas vēlamies pavadīt aktīvi – pastaigājoties pa centru. Kā jau bija
sagaidāms, Pozitīvais uzmet lūpu, bet pats mūs nogādā Agadirā, sakot, ka vairs
mūs laikam nesatiks, jo dodas prom komandējumā.
Atvadamies un nākamās divas
dienas ar Sofiju izbaudam Agadiras burvību – pastaigas, saldumu veikalu
apmeklējumi, smiekli, tradicionālā un gardumgardā tažīna ēšana vakariņās,
vietējā kafejnīcā, kuras saimnieks mūs jau sagaida ar smaidu, jo šeit ēdam 3x
dienā.
Kad iegādājamies autobusa biļeti atpakaļ uz Marakešu, skaudri
apzināmies, ka jau pēc pāris dienām mūs sagaida lidmašīna uz auksto Eiropu. Jā,
auksto... no mājām saņemam ziņu, ka Latvijā atkal uzsnidzis sniegs un visi
šķūrē, šķūrē un šķūrē.... Sofija bilzt, ka grib palikt Marokā un labprāt
apmeklētu viņu skolu, rāda man kā šai padodās rakstīt arābiski (kopē reklāmu un
veikalu uzrakstus). Kā man teica kāds paziņa no Latvijas – Laura, tak kur
problēma, atrodi kādu Marokā dzīvojošu pensionētu francūzi, kuram pieder dārgas
riādas, apprecies un dzīvo cepuri kuldama siltā kontinentā. Haha!
Marakešā atgriežamies dienu pirms izlidošanas, šoreiz
laicīgi interneta kafejnīcā pārbaudu vai ar reisiem viss kārtībā un vai tie nav
atcelti (kā tas gadījās pirms 3 gadiem).
Brokastis uz jumta, tai pašā riādā, kur pirmajā dienā mums
pārsteigumu sagādāja mans labākais Marokas draugs. Sofija bēdīga, es arī. Bet mēs
atgriezīsimies. Hippie happy peace!:)
Nobeigums
Saskaitot visus izdevumus, nonāku pie secinājuma, ka esmu
100% iekļāvusies budžetā, ir pat palicis mazliet pāri.
Secinājums: Par spīti visiem skeptiķiem, varu teikt, ka mans
plāns, ceļojot divatā ar bērnu, iekļauties maksimums 300 eiro, dzīvojot un
izbaudot pusmēnesi Marokā, ir izdevies 100% . Šis nebija mans lētākais
brauciens uz Maroku, bet, ņemot vērā, ka mērķis bija pildīt solījumu pret meitu
un beidzot parādīt valsti, kas ir sirdī manas ‘’otrās mājas’’, viss ir izdevies
uz urrā!
Šobrīd, kad šo rakstu, ir pagājis gads kopš mūsu brauciena.
Un abām šķiet, ka tas bija TIKAI vakar, kad spiegdamas izkāpām no lidmašīnas un
griezāmies kā dulnas dejā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru