Ļaujoties čukstam. Maroka. 1. daļa

2014.gada martā piekto reizi biju Marokā. Šoreiz NE viena, ne ar draudzenēm, bet ar meitu (8 gadi). Divatā ar meitu pavadījām Marokā divas burvīgas nedēļas.

Par visu pēc kārtas:
Vieta: Maroka (Agadira, Marakeša)
Laiks: 15 dienas
Cilvēki: 2 (viens pieaugušais, viens bērns)
Budžets dzīvošanai: 300 eiro
Lidmašīnas biļetes: 290 eiro (Ryanair 2gab: Rīga – Londona – Marakeša – Londona – Rīga)
Stāstu par to kā eņģeļi mums ar Sofiju „piespieda” biļetes nopirkt, var lasīt ŠEIT.

Pirms lidojuma:

Meitai Sofijai (8 gadi) šis bija pirmais tālais ceļojums, pirmais piedzīvojums lidot ar lidmašīnu (woohoooo, bija spiedzini paceļoties un spiedzieni nolaižoties!!!). Par Maroku Sofija sapņoja jau pāris gadus (nepārspīlēju!), jo klausoties manos piedzīvojumos, redzētajā, dzirdētajā, skatoties bildes, baudot marokāņu mūziku, attīstīju Sofijai milzu ilgas ieraudzīt šo valsti pašai savām acīm.
Draugi un paziņas, padzirdējuši, ka es braukšu ar bērnu divatā uz Maroku (briesmas tak uz katra soļa, vārdu „Maroka” vien dzirdot!), sāka skeptiski kratīt galvas, sak, drošāk palikt teitan pat Latvijā, jo lidmašīnas krīt visu laiku, bērnus zog katru dienu, mammas ar meitām ņem gūstā, spīdzina un prasa izpirkšanas maksu un, galu galā kāds arābu šeihs mūs nolaupīs un nekad vairs no savas Alladina pils neizlaidīs. Nozvērējos būt uzmanīga (lidmašīnā noteikti uzpasēšu abus lidmašīnas spārnus), zagļiem un spīdzinātājiem teikšu, ka esam hipiji un naudu par mums nedabūs, un ja šeihs mūs nolaupīs, izputināsim šo līdz bankrotam ar savām kaprīzēm.

Gatavošanās:

Mums bija paredzēts ņemt līdzi tik, cik katra uz muguras varam panest – katrai pa mugursomai. Visas iespējamās drēbes vilkām mugurā, lai pēc iespējas mazāk jābāž somā. Tākā lidojām martā, tad Latvijā auksti, bet Marokā silti. Ģērbāmies pēc „sīpoliņa” principa – lai varētu atstāt Latvijā ziemas jakas un biezākā drēbe mugurā būtu sporta jaka ar kapuci, zem tās ģērbām VISUS T-kreklus, vienu virs otra. Līdzīgi arī ar biksēm – šaurie īsie šorti, legingi un pa virsu džinsas. Kas mums vēl bija līdzi? Vieni sporta apavi kājās, flipflopi somā, 100ml sauļošanās krēms, mitrinošs sejas krēms, kosmētikas soma, matu taisnotājs (Jā! Marokā bez taisnotāja pēc dušas izskatīšos kā pārgatavojusies pienene), zāles (pretsāpju, pret temperatūru, pret caureju – šīs ir diezgan svarīgas Marokā), čupa ar elektroiekārtām: planšete (kurā salādētas multenes, elektroniskā grāmata utt), telefons, 2 lādētāji un papildus speciāla kastīte, kura var uzlādēt vairākas reizes telefonus, ja elektrības tuvumā nav, iPods ar mūziku, mazais fotoaparāts, pases, kartes, Marokas ceļvedis, lidmašīnas biļetes.
Ņemot vērā, ka lidojums mums sanāks samērā garšs (nākamais reiss tajā pašā dienā no Londonas uz Marakešu), iemetam somā pāris paciņas ar riekstiem, šokolādēm, maizītēm un citiem graužamajiem, lai nav jātērē nauda lidmašīnā un lidostā par ēšanu.

Notikuma sākums:

Pēc pieredzes, zinot to, ka Marokā nekas nenotiek pēc iepriekš izdomāta plāna, šoreiz nolemju neko neplānot – lai straume mūs nes kā mazus ezīšus pa upi un lai viss notiek spontāni.
Somas uz muguras, pases zobos, atvadamies no Rīgas lidostas kontroles dāmas, kura mums nopakaļ pamāj ar viegli paceltu roku un žēli novēl veiksmi jaunajā darbā Londonā ( mēs ar saviem pārlaimīgajiem smaidiem līdz ausīm laikam izskatījāmies kā aizbraucējas un valsts nodevējas…).
Pēc pāris stundām jau esam Londonā, vēl pēc pāris nākamajā lidmašīnā un ap 19.00 vakarā nolaižamies Marakešas lidostā. Abas ar Sofiju jau lidmašīnā pamazām sākam dīrāt nost no sevis „sīpoliņa” kārtas. Izkāpjam no lidmašīnas un sejā iesitas spiedīgs karstuma vilnis. Mums smaids pa visu seju, abas lēkājam, rokās sadevušās, un ķiķinam (pilnīgi vienalga ko par mums domā citi!). Iestājamies garā rindā uz pasu kontroli, nu ir laiks atrast kādu līdzbraucēju taksim uz centru. Vienam ņemt taksi ir pilnīgi neizdevīgi (200Dh līdz centram = 19 eiro). Sašņorējam 2 savā starpā nepazīstamus britu puikas, kuri Marakešā ir pirmo reizi un pilnīgi neorientējas un neko nesaprot. Šie sajūsmā par ideju – dalīt taksometra izmaksas. Sarunājam satikties pie lidostas izejas, kad būsim tikuši cauri kontrolei un apciemojuši bankomātus. Protams, vienīgais tuvākajā apkārtnē redzamais bankomāts nestrādā un es sadusmojos pati uz sevi, ka nepaņēmu līdzi kaut 20 eiro, ko samainīt valūtas maiņas punktā pret vietējo naudiņu. Skatos telefonā – tas arī neatrod Marokas telekomunikācijas un zonu. Naudas nav, sazvanīt nevienu nevaru (pilnīgs dežavū, jo no kļūdām nemācos – šitais ar mani notiek katru reizi!). Izskrienam VISU lidostu un tomēr vienu bankomātu atrodu, kas ar trešo piegājienu (varēju izvēlēties bankomāta valodas – arābu vai franču) „izspļauj” man naudu. Briti mūs pacietīgi gaida pie ieejas. Šiem arī problēmas ar zonas atrašanu. Saku, ka tūdaļ visu atrisināšu. Eju ārā un noķeru pie rokas pirmo garām ejošo marokāni un palūdzu, lai man iedod savu telefona aparātu, lai varu piezvanīt. Izveicu nepieciešamos zvanus, atdodu telefonu, noķeram taxi un jau pēc 30 minūtēm tas mūs izsēdina centrā, kur mūs cenšās pārtvert čupiņa ar vietējiem.

Es Marakešā aptuveni orientējos un zinu kurp mums jādodas. Atrodam savu riādu, izkrāmējamies, nodušojamies un esam gatavas iziet ielās.

Liels bija mans pārsteigums, ieraugot mūsu riādas virtuvē diezgan biezā slānī alkohola pudeles. Un vēl lielāks pārsteigums man bija, kad riādas saimnieks – jauns džekiņš, piedāvāja man vīnu vai ko stiprāku. Normālā situācijā es būtu piekritusi, bet biju tik pārsteigta, ka pateicu – „Nē, paldies, Marokā man alkoholu negribās!”. Un taisnība – Marokā ir TIK daudz ko darīt, ka neatliek laika slinkām domām par garlaicības kliedēšanu ar vīna vai alus glāzi.

Abas ar Sofiju izstaigājām naksnīgo Marakešu, paēdām mūsu pirmās Marokas vakariņas vecpilsētā un atgriežoties riādā mani sagaidīja pārsteigums! Acis uz kātiem:)

Turpinājums sekos…..