Tahirs Šahs. ''Kalifa nams. Gads Kasablankā.''

 ''KALIFA NAMS. Gads Kasablankā.''

     Kāds laiciņš ir pagājis kopš ''Kalifa nama'' izlasīšanas. Galvenā atziņa (haha) - Es zināju, ka marokāņi ir mazliet ''ku-kū'', bet izrādās viņi ir pat ļoti, ļoti "ku-kū'' un ar milzu putniem galvā. 

       Šogad uz Maroku nesanāca aizbraukt, tad nu, lasot ''Kalifa namu'', vizualizēju sevi tur un centos izdzīvot autora stāstu. 

       Grāmata rakstīta kā reālu notikumu apraksts, tas pat nav romāns, tā ir autora dienasgrāmata, uz patiesiem notikumiem balstīts, aizraujošs un garšīgs stāstījums par viņa sapņiem, par vēlmi pārcelties uz dzīvi izsapņotajā Marokā, par iespējām, ko mums dzīve sniedz, ja vien mēs ļoti, ļoti vēlamies (tā teikt ''visa pasaule sadodas rokās''). Grāmatas autors Tahirs Šahs ar ģimeni pārceļas uz Maroku - uz Kalifa namu, kurā sen neviens nav dzīvojis - vien pāris kalpotāji, kuru namu pieskata un rūpējas par tajā mītošo DŽINU (!!!). 

      Stāsts ir brīžam absurds un smieklīgs, jo saskaramies ar dažādām kultūrām un ticībām, ir jāspēj pieņemt un cienīt vietējo pilnīgi psihiatriskās izdarības, bet tai pat laikā pašam jāsaglabā veselais saprāts, neļaujot marokāņiem kāpt sev uz galvas un padarīt par apsmieklu. Aizraujoši notikumi, aizraujoši smalki un detalizēti lietu, vietu, sajūtu apraksti. Gads Kasablankā - šajā laikā Tahirs Šahs ir atjaunojis veco Kalifa namu un pārveidojis to par krāšņu, pilij līdzīgu riādu. Lai to paveiktu, nācies iet caur uguni un ūdeni, caur vietējo birokrātiju, caur uzupurēšanos, nācies piedzīvot vilšanos, asaras, cerību zaudēšanu un vēlmi to visu pārtraukt, bet autors nav ļāvies emocijām, visu šo gadu spējis noturēties pie sava sapņa, bijis izcili pacietīgs attiecībā uz vietējo darbu, dzīvi, kultūru un tradīcijām (uhhhh, Tahiram ir dzelzs nervi, jo, man lasot, emocijas brīžam tā mutuļoja, ka viņa vietā es sen jau būtu atlaidusi visus kalpotājus utt). Pacietība un dzīves gudrība vainagojās ar panākumiem, protams, ne bez sievas atbalsta.

     Izpētīju Youtube autora video ierakstus, atradu autora nofilmēto Kalifa namu, savas mājas - viss lasītais un galvā izsapņotais redzams pāris minūšu video. Es gan ieteiktu šo video skatīties pēc grāmatas izlasīšanas. Par džinu tēmu - aprunājos ar man zināmajiem marokāņiem, lai noskaidrotu, cik gan dikti marokāņi tiem tic. Jā, patiesi, marokāņi tic džinu eksistencei. Mēs tos saucam par spokiem, rēgiem, gariem. Bet lielākoties tiem ticot vecākā gadagājuma cilvēki, dziļu lauku iedzīvotāji, neizglītoti cilvēki. Mūsdienu jaunieši sen tiem vairs netic. Vismaz ne tik paranoiski kā tas tiek aprakstīts grāmatā. Bet vecākā paaudze joprojām izturas godbijīgi pret šo tēmu un pat, ja neizrāda, noteikti nenoliedz džinu eksistenci.

''Tur pārņēma sajūta, ka drošības tīkli satrūkuši un ikviens cilvēks balansē virs reālās pasaules uz augstu novilktas troses.''

''Pasargāt māju no ugunsgrēka var tikai varde, - Osmāns paziņoja.

Es saraucu uzacis. - Varde?

- Oui, mesjē Tahir.

- Varbūt paskaidrosi?

Osmāns visu rādīja ar pirkstiem. - Vispirms jānoķer varde, tad tā jānosit, jāizkaltē, jāieberž ar sāli un jāizkar pie ieejas durvīm.

 - Ko tas dos, ja māja sāks degt?

Šķita, ka mans jautājums pārsteidzis Osmānu. - Ja māja sāk degt, - viņš turpināja pašsaprotamā tonī, - vardi noņem no āķa un ieliek kabatā.

- Un?

- Un tad, ieejot degošā mājā, liesmas jūs neskars.

-----

"Vectēvu taču neviens nepadzen tikai tāpēc, ka viņš ir vecs.''

----

''Es redzu sev priekšā baltu papīra lapu. Uz tās nav rakstīts nekas, lapa ir pavisam tīra. Papīrs ir nupat pagatavots. Tas ir jauns. Un ar to saistās lielas cerības. Uz šīs lapas var uzrakstīt skaistu dzejoli - kaut ko iedvesmojošu un brīnišķīgu. Uz tā iespējams uzzīmēt arī burvīgu zīmējumu, varbūt kāda bērna portretu (..). Tikai diemžēl šai papīra lapai nekad nav lemts iepazīt skaisto, -viņš turpināja. - Kāpēc?Tāpēc, ka tā netic.

----

''Lai kas tu būtu, Maroka salauž sirdi. Neesi pat paspējis attapties, kad šeit tev ir jau pašam savas mājas un draugi un tu esi aizmirsis par visām grūtībām.''

Izdevniecība: ZvaigzneABC 

Meitene zirnekļa tīklā

   ''Meitene zirnekļa tīklā"...... mazliet jokaini, ka turpinājums Stīga Lārsona triloģijai, ir cita autora darbs. Bet abi galvenie varoņi - Mikaēls un Līsbete ir tik perfekti savā esībā arī no cita autora skatupunkta, ka nejutu ne mazāko atšķirību no iepriekšējām grāmatām. Visu cieņu autoram Dāvidam Lāgerkrancam par grāmatu. Atminos Lārsona pirmo grāmatu "Meitene ar pūķa tetovējumu'', kuru ''apēdu'', šķiet, dienas laikā - ar mežonīgu interesi notiesāju katru rindiņu un tad nepacietīgi gaidīju filmas parādīšanos, kas radīja pamatīgu vilšanos - trūka tik daudz nianšu un notikumu, ko grāmatā lasīju ar baudu, bet filmā tās netika pat pieminētas. Bet tā jau lielākoties ar visām grāmatām un to filmu versijām. Līsbete Salandere ir ļooooooti savdabīga meitene, kuru, šķiet, parādīt uz ekrāniem ir dikti grūti, jo dvēsele tai kā mazai meitenei, sirds plaša, izskats brīžiem biedējošs, gotisks, notetovēts, caurdurts ar pīrsingiem, strādā viņa daudz, pat pārāk daudz, guļ maz, ēd slikti vai nemaz, bet, neskatoties uz to, viņa ir gudra, noslēpumaina, ar fantastisku atmiņu, intraverta personība ar plašu sirdi un fantastisku aktrises talantu, ja dodas uz mērķi un ir apņēmusies to sasniegt.

    Šajā grāmatā visi notikumi eskalējas un sāk drudžaini mutuļot, kārtējo reizi ap Mikaēlu un, sakritība vai nē, visā iesaistīta arī Līsbete. Mikaēls - drosmīgs žurnālists ar analītisku domāšanu un Līsbete - mazs, trausls ''meitēns'', kas ciparu un datoru pasaulē jūtas kā zivs ūdenī.  Grāmatas galvenie notikumi risinās ap mākslīgo intelektu un hakeriem, ap autisma slimniekiem, kāds ir mazais Augusts - sava tēva Fransa Baldera slepkavības liecinieks. Kad tiek nogalināts Franss Balders - viens no slavenākajiem pasaules mēroga zinātniekiem, tur atrodas arī Mikaēls, kuru Franss uzaicinājis, lai pastāstītu ko nozīmīgu, bet nepaspēj. Intrigas, slepkavības, notikumu šķetināšana.

   Lasīju lēni, bet ar baudu. Neesmu kriminālromānu cienītāja, bet šis ir tas retais gadījums, kad patīk un IR:)

"Spēle sākas'', Ernests Klains

   Beidzot! Beidzot piebeidzu "Spēle sākas''. 

    Jau vairākus mēnešus, nekad neatlika laiks relaksēti, vairākas dienas pēc kārtas vienkārši lasīt. Beidzot es tiku ''atsēdināta'' un vienīgais veids kā nedomāt par ikdienas problēmām, ''ieiet'' grāmatā. Vārdu ''ieiet'' izmantoju apzināti, jo grāmatu lasīšana man ir līdzīga kā atrašanās citā pasaulē. Tieši par TO ir arī "Spēle Sākas'' stāsts - frīkains stāsts par kādu videospēļu ražotāju, tiešsaistes spēles OĀZES radītāju Halideju, kas pēc savas nāves ir sagatavojis uzdevumu - visu savu bagātību novēlēs tam cilvēkam, kas šai spēlē atradīs Lieldienu olu. Visa pasaule iesaistās tās meklēšanā, jo uzdevums nav no vieglajiem, tas ir vairākos līmeņos, pietam, lai to izietu, ir jābūt toālam 80-to gadu pārzinējam, jo norādes ir apslēptas dziesmu tekstos, vārdos, filmu un visneiedomājamāko videospēļu bibliotēkās. Pirmās atslēgas meklēšana rit gadiem. Aizraujošs stāsts par realitāti un dzīvi OĀZĒ. Par to, cik grūti ir novilkt robežu un apjaust KUR tieši ir realā dzīve, KUR viņa ir veiksmīgāka, par to, ka OĀZES labumus un nopelnīto TUR, iespējams izmantot reālā ķermeņa saglabāšanai un uzturēšanai - lai nodrošinātu reālajam ķermenim drošu patvērumu, kur ''ienirt'' speciālā tērpā, kas, to uzvelkot, izjūt katru tavu kustību, lai paēstu un izvingrinātu ķermeni, neļaujot tam atrofēties. 

    Grāmatas pirmo daļu bija grūtāk lasīt, jo radās sajūta, ka vienkārši sekoju līdzi kāda datoriķa ikdienai un viņa psihiskajai apsēstībai ar piedalīšanos videospēlēs. Pats aizraujošākais sākās no grāmatas vidus - par spēcīgu draudzību, par mērķtiecību, par mīlestību, kas viss rodas esot TUR - NErealitātē..... Un pēdējo trešdaļu es vienkārši ''apēdu'' kā vienu kumosu - fantastiski! Ieniru līdz ar galveno varoni Spēlē!!!!!
    Izdevniecība ''Whitebook''

Dzemdību stāsts

Dzemdību stāsts:)

Raksts, kas varētu šķist interesants, domāju, tikai sievietēm, īpaši tām, kam dzemdības vēl tik priekšā:)

Jau mēnesi pirms tuvojas Lielā diena, nebeidza rosīties pa galvu domas: 1. ''Varbūt beidzot šodien?"', 2. ''Šī laikam bija īstā sāpe! Nē, pārgāja...."', 3. ''Es laikam nekad nebeigšu būt grūtniece!"

Jā, pēdējo mēnesi ir ļoti grūti būt pacietīgai un sagaidīt ĪSTO dienu nestresojot par to, ka vari ''nokavēt'' dzemdības vai, nedod dies`, palaist tās garām vispār un nepiefiksēt, ka jau dzemdē.

Es arī stresoju un centos ieklausīties savā ķermenī katru dienu, sajust katru savu šūnu. Šoreiz vislielākais stress bija par to, ka ''ja nu nepaspēju uz slimnīcu?'', jo Sofija pirms nepilniem 10 gadiem man izsprāga kā korķis, jo slimnīcā ierados ar 9cm atvērumu un uzreiz tiku novadīta doties uz dzemdību zāli, kur ar 3 spiedieniem mans eņģelis bija klāt. Visu laiku satraucos, jo atrodos 30-45min attālumā no visām dzemdību iestādēm, turklāt, ja tā ir darba diena, man vēl jāgaida, kad man pakaļ atbrauks draugs vai ''ātrie''. 

Apmēram 2 nedēļas pirms lielās dienas, mani katru dienu ''mocīja'' viltus kontrakcijas, kas bija neregulāras, bet diezgan sāpīgas (sajūta, ka visu vēderu uz 1-2min sarauj cietu kā akmeni). Tās pārgāja, kad atgūlos - tas arī bija mans noteicošais faktors, lai saprastu - ir vai nav pa īstam. Pāris dienas pirms oficiāli noteiktā dzemdību datuma - 24. augusta -  (kuru aprēķina pēc pēdējo mēnešreižu datuma), man bija iekšēja sajūta, ka tomēr negribu paļauties uz laimi un dzemdēt kur pagadās (zināms, ka, ja saukšu ātros, mani vedīs uz Dzemdību Namu, kur pēc jaunākās info esot totāla pārslodze un nevienas brīvas vienvietīgās palātas). 21. augustā pateicu Ģirtam, lai brauc mājās un ved mani uz Bulduriem, jo man VAJAG un es tā GRIBU, un ŠODIEN.... Bulduru slimnīcā mūs laipni uzņēma, noslēdzu līgumu ar slimnīcu (garantija, ka Tevi uzņems, kad būsi gatava braukt. Līgums bez maksas, toties palātas par maksu, ja neesi jūrmalniece), pārbaudīja mani un teica, lai braucu mājās, man process pat vēl sācies nav. Viss kas man jādara - daudz jāstaigā! Tajā pašā dienā visi aizgājām pastaigā uz manu pasaku mežiņu. Mazais aplis, nepilni 2km un es jau biju ''lupatās''. Ja esi bijusi stāvoklī, tad zini cik ļoti var būt grūti pēdējās dienās paiet, jo sāp iegurņa kauli, mugura dažbrīd un vispār gribās visus pasūtīt ieskrieties, jo pat sēdēt nav ērti.  Pēc pastaigas NULLE reakcijas. Nākamajā dienā vēl viena pastaiga, nu jau 3+km gara, es apņēmības pilna, bezmaz vieglā riksītī un Ģirts nopakaļus.... Visu vakaru NULLE reakcijas, vien nežēlīgas iegurņa kaulu sāpes tā, ka pēc pastaigas tik gulēt gribējās. 

Aizgājām visi gulēt, bet es jau ap 2.00 naktī biju nomodā un galīgi nemierīga, jo sapratu, ka tās viltus kontrakcijas (ak, naivā es!), sākušas mocīt mani nu jau arī guļus stāvoklī. Nemieru darīja tas, ka nespēju iemigt dēļ tā visa un ik pa laikam gribējās piecelties un pastaigāt. Ieslēdzu savu telefonā ielādēto kontrakciju skaitītāju - ik pa 6-9min. Nekas nopietns. Ap 4.20 no rīta telefona programiņa rādīja jau 5-6min starplaikus un es sapratu, ka laikam tomēr process sācies. Negribējās tik mājiniekus modināt bez jēgas un satraukt..... Piebikstīju Ģirtam ap 5.00AM, ka eju dušā (ja viltus, tad var pāriet siltā dušā), jo kaut kā baigi regulāri velk vēderu. Ja par sāpēm - paciešamas, kā krampī sarauj uz minūti un tad atlaiž. Man ir ļoti augsts sāpju slieksnis, tāpēc tik ilgi vilku, klusējot, vien meditatīvi staigājot un elpojot. Pēc dušas nekas nemainās, aplikācija rāda, ka regularitāte ir 5 minūtes. Modinu Ģirtu un saku - JĀBRAUC! Ieeju pie Sofijas un saku, ka mēs uz slimnīcu un laikam šodien sagaidīsim brālīti.... Sofijai smaids pa visu seju, miegs vairs nevienā acī un piekodina man obligāti dot ziņu!!!!! Apsolu to darīt!

Izbraucam uz šosejas.... Rīts ir vienkārši fantastisks - AUST saule, visapkārt MIGLA.... tonnām miglas! Es dievinu MIGLU! Ir fantastisks svētdienas rīts, šosejas tukšas, nevienas mašīnas, zemi pārklājusi migla aiz kuras aust oranža saule...un manas kontrakcijas ik pa 3-4min mani tuvina lielajam randiņam ar ilgi gaidīto puisīti! 6.30 atveru braucoša auto logu un safočēju saullēktu - šis skats man vienmēr paliks atmiņā....

6.50 iestājamies Bulduru nodaļā un vecmāte paziņo, ka man ir jau 8cm atvērums un lielāko darbu esmu cītīgi padarījusi jau mājās (scenārijs līdzīgs kā ar Sofiju pirms 10 gadiem...). Ūdeņi joprojām NAV nogājuši  un vecmāte saka, ka nedurs tos, lai pārģērbjos un sagatavojos procesam.... Ģirts, ieraugot mani, gatavu palikt nodaļā, joprojām netic tam, ka viss notiks šodien, noskrien pakaļ koferim uz auto, jo vecmāte saka, ka diezgan steidzami vajag uznest bērna pirmās drēbītes. ''Diezgan steidzami'' mani iedrošina! Staigāju pa dzemdību zāli un vecmātes vadīta kontrakcijas ''izdejoju'', grozoties, jo pagaidām nesāp, vien ir jūtams, ka VISS notiek! Koncentrējos uz procesu, vizualizēju procesu, elpoju, elpoju un darīju VISU ko vecmāte lika - ''Domā par sajūtām!'', ''Aizmirsti visu pārējo, koncentrējies uz sajūtām!!!!", ''Ja jūti, ka gribas spiest, spied!'', ''Nedomā par neko citu, ieklausies savā ķermenī!''

 7.30AM vecmāte pavaicāja vai esmu gatava, ja pārdurs augļūdeņus (paši neplīsa un tas bremzēja procesu). Teicu, ka esmu. Minūtes 15 pagāja kamēr dabūjām manu puiku pareizā dzimšanas pozīcijā un tad, kad aicināja kāpt uz krēsla, sapratu, ka tā ir FINIŠA taisne! Krēsls vienmēr ir ''redzamais finišs!".... nebija viegli! Tās 20- 30 min bija grūtas un smagas, bet es biju pie pilnas apziņas un ar milzu mīlestību un enerģiju iekšā TO paveikt. Ar vienu aci, spiežot, piefiksēju, ka telpā ir daudz cilvēku - tas uz labu: tie ir palīgi, sparīgas bitītes, kas gaidu bērniņu, lai apkoptu, pārbaudītu. Kopš biju uz krēsla, Ģirts arī bija blakus un atkārtoja to pašu, ko sacīja vecmāte. Pēdējos metros jutu, ka spēki mani pamet, jo kontrakcijas bija īsas un nevarēju tās līdz galam piepildīt ar spiešanu. Talkā nāca nodaļas dakteris - vīrietis, pie priekšpēdējās kontrakcijas piepalīdzot man, spiežot ar rokām bēbi caur vēderu. Šajā brīdī gan man bija iekšējs protests un vēlējos viņam ar elkoni nomērķēt pa seju, tai pat laikā sajūtot atvieglojumu, jo IZDEVĀS..... (manam puikam gadījusies liela galva, tāpēc arī neizdevās tik ātri sasniegt pašu finišu). Pēkšņi sajutu atvieglojumu un jau turēju sev uz vēdera mazu, autiņa apklātu kunkulīti, kas tirināja roķeles pa gaisu un centās atvērt ačeles! 8.01AM piedzima mans puika Aksels 3960g smags un 56cm garš.

Pārlaime, Visuma mīlestības sajūtu ieplūšana manī, asaras, asaras, asaras.... Laimes asaras un sajūta, ka ap mums pārklājas krāšņa visu varavīksnes krāsu ''ola/kokons'' - aizsardzībai:)

Svars un ēšana.

Ja runa par to, ko man vaicā par svaru..... grūtniecības laikā esmu nevis pieņēmusies svarā, bet to zaudējusi... Pa visiem 9 mēnešiem kopā (šobrīd skatos pierakstos, lai būtu precīza), zaudēju 3,1kg, kopš stājos uzskaitē. Tas tāpēc, ka nekad neesmu bijusi ''maziņa'' un man vienmēr bija rezerves, ko veiksmīgi zaudēju, gaidot puiku... Kā? Grūtniecība man diezgan automātiski lika samazināt porcijas izmērus: pirmos trīs mēnešus man bija nonstop slikta dūša (bet nevēmu), nevarēju un negribēju ēst vispār. Svars stāvēja uz vietas, nenāca klāt. Pēc 12. nedēļas atgriezās apetīte, bet laikam kuņģis bija sarāvies, jo ēdu ļoti mazām porcijām. Sākot no grūtniecības vidus, ēdu VISU (dievināju katru dienu bulciņas brokastīs!!!!!!!!!), bet ēdu MAZ.... un svars klāt nenāca... Gandrīz vispār atteicos no gaļas, jo iekšēji sajutu, ka tas NAV man un rada smaguma un ''sprāgoņas'' sajūtu iekšā. Neievēroju nekādas diētas, ēdu tiešām VISU, bet MAZĀS porcijās. Kopumā, kad piedzemdēju, uzreiz zaudēju 10 kg (t.i. svēru 10 kg mazāk kā pirms 9 mēnešiem). Grūtniecības laikā organisms pats sajuta, kas tam nepieciešams un kādās devās, bet svara zaudēšana arī mani pārsteidza, jo ar bām vecākajām meitām pieņēmos svarā par padsmit kg ;)

"Draudzeņu padomi grūtniecībā'' -

"Draudzeņu padomi grūtniecībā''

 

     Šo grāmatu aizsāku lasīt ne dēļ domas uzzināt ko jaunu, jo šī ir mana trešā grūtniecībā un jūtos varen gudra visos ar to saistītos jautājumos (haha, tā vismaz man šķita pašā grūtniecības sākumā, jo domāju, ka process būs tāds pats kā abas iepriekšējās reizes, bet kas tev dos - šoreiz viss ir pilnīgi citādāk). Tad nu šo grāmatu lasu pa posmiem, nevis visu uzreiz. Esmu tikusi līdz pēdējam grāmatas posmam - gaidāmajām dzemdībām. 

      Ļoti noderīga grāmata tām, kuras prot saskatīt humoru, kur tas ir un prot pasmieties par grūtniecību, kas brīžam ironiski attēlots kā lielas šausmas:) Es, brīžam smējos kā kutināta, jo autorei ir lieliska humora izjūta un tik daudz draudzenes, ka gandrīz katrā lapaspusē tiek pieminēta kāda cita - ar viņas unikālo pieredzi kādā ar grūtniecību saistītā jautājumā.

      Lieliska un humora pilna lasāmviela par to, kas īsti notiek ar ķermeni grūtniecības laikā, kāpēc garstāvoklis ir tik mainīgs, kādas fizioloģiskas īpatnības sagaida topošo mammu šajos 9 mēnešos, kā to visu uztver vīrietis, ko likt dzemdību somā, kad doties uz dzemdību namu utt.

      Iesaku izlasīt topošām mammām, bet neuztvert visu informāciju kā vienīgo zinātnisko patiesību :) 

Izdevniecība: ZvaigzneABC

Autors: Vikija Aiovina

304 lpp

Radīts ar Mīlestību - Sapņu Mandalas!

     Ar mīlestību radīti Sapņu Ķērāji - Mandalas!

     Pavisam nesen aizsāku kādu interesantu un meditatīvu nodarbi - Sapņu Ķērāju veidošanu:) Mani uz to pamudināja divas manas draudzenes  - Dita, kura pirms gada man uzdāvināja pašas tamborētu mežģīņu galda sedziņu un Inga, kura pavisam nesen arī ķērās klāt šai nodarbei. Es jau gadu vēlējos pierādīt pati sev, ka es arī protu tikpat skaisti tamborēt kā Dita, bet nespēju atrast motivāciju to darīt, jo sanāktu, ka es tamborējumu neizmantotu ikdienā. Ingas ķērāju ideja bija kā spēriens no skaidrāk debesīm - savu tamborējumu iesiešu aplī un iekāršu kā dekoru. Sacīts darīts - un tā tapa mans pirmais Sapņu Ķērājs - balts jo balts ;) 

 

     Liels bija mans pārsteigums, kad pēc bilžu ievietošanas facebook un instagram, praktiski uzreiz atsaucās cilvēki, kas gribēja, lai tiem uztaisu ko līdzīgu ;) 

     Šobrīd kopš mana pirmā sapņu ķērāja ir pagājis TIKAI mēnesis, bet esmu jau iepriecinājusi ar tiem gandrīz 10 cilvēkus - arī abas savas meitas, un man prieks, ka cilvēkiem joprojām patīk katra mana ideja, katrs mans sapņu ķērājs - mandala, kuros cenšos ielikt dvēseli un auru! :) 

     Idejas man ir vēl daudz, daudz, daudz.... Un, tā kā šobrīd atrodos pelnītā un ilgstošā atvaļinājumā, esmu gatava uzklausīt vēlmes un radīt, radīt, RADĪT!

     Ar mīlestību veidotas Mandalas - Sapņu Ķērāji: dekori istabām, terasēm, kāzām, pasākumiem, fotosesijām:) Diametrs: 20 - 50cm, garums var pārsniegt pat metru ;) Dāvana ar Dvēseli:) 

     Atraksti man: laura@eyezoom.lv vai izpēti mani facebook (Laura Krampe) un dod ziņu, ja vēlies sev Mandalu ar Dvēseli;)

Izbaudot Eņģeļu klātbūtni ...

    Izbaudot Eņģeļu klātbūtni ...

    Jau vairākus mēnešus nevarēju atrast īsto brīdi, lai saņemtos un uzrakstītu savas sajūtas, vēlmē padalīties ar emocijām saistībā ar grūtniecību. Māmiņdiena klāt! Laikam šis ir tas brīdis, kad manu īpašo stāvokli - bēbīša gaidīšanu - vairs nenoslēpt, kad par to ir informēti arī attālāki cilvēki un, kad klačas ir aplidojušas visus manus un Ģirta radus, draugus un paziņas.

     Šobrīd rit 6. mēnesis jeb manam bēbīšpuncim ir pilnas 25 nedēļas. Šī ir mana trešā grūtniecība/trešais bērniņš. Ir divas lielas meitas - 14 un 9 gadus vecas no pirmās laulības. Trešais bērniņš ir apzināts lēmums, esot kopā ar citu vīrieti. Kad tad vēl, ja ne tagad?:) Dzīve ir pārāk īsa, lai gaidītu, plānotu un bērnu ''taisīšanu'' ierakstītu nākamās desmitgades plānā. Priecājos, ka Dieviņš mani savedis kopā ar manu mīļoto vīrieti, lai radītu ģimeni un mazu Minimausi:)

    Pirms gadiem septiņiem biju aizbraukusi pie vēdiskās astroloģes un viņa precīzi nolasīja manu astro karti par pagātni, kā arī paraudzījās nākotnes prognozēs. Mani ļoti izbrīnīja tas, cik precīzi astroloģe, mani nepazīstos, spēja saskatīt manu raksturu, manus svarīgākos dzīves notikumus, manu bērnu raksturus un attiecību paradigmu ar manām meitām. Uz jautājumu, vai man vēl būs bērni, astroloģe atbildēja, ka redz mani kopā ar vīrieti, bet tikai pēc 35 gadu vecuma (līdz tam man būs "putni'' galvā un nopietnas attiecības neuzsākšu) un mums būs bērniņš. Vaicāju par dzimumu, minot, ka gan jau trešā arī būs meita, uz ko astroloģe vēlreiz iemeta aci kartē un atbildēja, ka nekādā ziņā neredz vēl vienu meiteni - tas 100% būs puika. Pasmaidīju, - man un puika? - es neprotu audzināt puikas, jo esmu meiteņu mamma, nodomāju.... Šo es stāstu, jo man vienmēr ir piemitusi ļoti augsts intuīcijas līmenis un spēja sajust jeb saskatīt ar iekšējām sajūtām un pat, ja nekad nebūtu šo astroloģi satikusi un nekad nebūtu uzdevusi šādu jautājumu, es jau kopš paša sākuma - kopš dienas, kad vēl pat nebiju veikusi grūtniecības testu - zināju, ka gaidu puiku. To apstiprināja arī sonogrāfija pirms pāris nedēļām.

    Dienā, kad uztaisīju grūtniecības testu, es JAU zināju, ka esmu stāvoklī. Ir ļoti grūti paskaidrot šīs sajūtas, šo apziņu un pārliecību, kad intuīcija un iekšējās balss galvā kliedz, ka IR, pat, ja 6.00 no rīta tests rāda tikai vienu svītriņu un mani pārņem dusmas par to, ka tas nevar būt, jo es zinu, ka es esmu stāvoklī.... Ap 6.30, kad paņemu testu, lai to izmestu, vēlreiz uzmetu skatienu nelietīgajai VIENAI svītriņai un pamanu tai blakus blāvu, blāvu OTRU. Atceros, ka tobrīd pavisam skaļi teicu: "Es taču zināju!" Tai pašā dienā nodevu analīzes un jau pēcpusdienā saņēmu vēlreiz apstiprinājumu tam, ka esmu ''noķērusi'' pašu grūtniecības sākumu.

   

Pirmie 3 mēneši galīgi nebija tādi kādus biju gaidījusi.... abas iepriekšējās reizes līdz pat kādam 4. mēnesim man nebija ne mazākās sajūtas, ka esmu stāvoklī (ja neskaita to, ka klāt nāca liekie kilogrami kosmiskā ātrumā), bet šoreiz viss kā pēc grāmatas - slikta dūša (bez vemšanas), paranormāls nogurums 24h diennaktī (varēju aizmigt stāvus, traukus mazgādama, pa ceļam no darba bija bail, ka mašīnā ''izslēgšos''), slikta dūša un reibonis automašīnā (jau no domas vien, ka man atkal kaut kur jābrauc, šķērmi metās), muguras sāpes, vēdera vilkšana, raudulīgums, piepampušas un nenormāli sāpīgas krūtis, vēlme ēst kilogramiem banānus. Vārdu sakot, viss kā pēc grūtniecības ābeces.

    Jāpiebilst, ka tobrīd par bēbīti zināja tikai pāris cilvēki: Ģirts, manas meitas un pāris atsevišķie un kopējie draugi. Cilvēki, kuriem uzticējāmies un zinājām, ka bez mūsu atļaujas tālāk neizpļāpāsies. Man bija iekšēja sajūta, ka vēlos šo LIELO un svarīgo lietu saglabāt kā noslēpumu pēc iespējas ilgāk - izbaudīt to vienatnē tikai ar savējiem, priecāties kopā ar tiem ar kuriem esmu 100% pārliecināta, ka viņi par to priecāsies un pēc iespējas ilgāk dzīvot pozitīvā aurā, jo nojautu, ka diemžēl ne visi par to būs sajūsmā un nāks nosodījums, nāks daudzu cilvēku ''gudrās pārdomas'' par tēmu - vai Tev to vajadzēja? Vai tu neesi pārāk veca? Vai Tu spēsi par vēl vienu bērnu parūpēties? Vai nevajadzēja nogaidīt utt.? 4. mēneša beigās/5.mēneša sākumā, kad saņēmos jaunumus paziņot radiem un draugiem, jo noslēpt to vairs nevarēja, biju gatava ne tikai apsveikumiem, bet arī negācijām. Lai gan biju tam jau noskaņojusies, sākumā sāpēja ļoti - it sevišķi tas, ja uzzinu, ka cilvēki, kurus satieku labi, ja 1x gadā, pat labāk par mani pārzina manu veselības stāvokli, maciņa saturu un ko es spēju vai nespēju. Tiku aprunāta un izdīrāta pa vīlītēm. Izjutu to ar katru ķermeņa šūnu pat no attāluma. Tāda laikam cilvēku daba - jaukties ar saviem viedokļiem citu cilvēku dzīvē, izlikt savas negācijas un atstāt savu netīro ķepu nospiedumus tur, kur netiek aicināti. Bet netrūka un joprojām netrūkst draugu, kuri ar mums dala mūsu prieku, un šī sajūta, ka kāds kopā ar tevi priecājās, spēj atsvērt visu pārējo. Tāpēc arī es pirms pāris mēnešiem, lai gan pārdzīvoju, zaudējot pat ēstgribu un 2kg dzīvsvara, savācos, palūdzu saviem eņģeļiem apklāt pār mums savu aizsargvalnīti un uzliku "mīksto'' visām runām, klačām un pārgudrībām. Man šobrīd ir dziļi pie kājas, KO par mani kāds domā! Es izvēlos negatīvos cilvēkus izslēgt no savas dzīves un turpmāk komunicēt ar draugiem, kuri ir mīļi un tuvi. Es izvēlos dzīvesprieku, pozitīvismu un mācos būt laimīga!:) 

    Beidzoties pirmajam grūtniecības trimestrim, viss nostājās vecajās sliedēs - enerģija katru dienu augtin auga, kā ar rokas vēzienu pazuda visas nelabās dūšas un nogurumi. Šobrīd ir pilnas 25 nedēļas, bēbītis sver apmēram 700g un es jūtu un arī redzu kad viņš spārdās. Jūtos fantastiski labi, nekur nekas nesāp un nespiež, vēders ir daudz mazāks izmēros, nekā abās iepriekšējās reizēs un, lai arī cik dīvaini tas nešķistu, klāt nav nācis neviens pats kilograms. Kopš stājos uzskaitē, esmu zaudējusi 2kg un joprojām tie nav atgriezušies.

 

Ar katru grūtniecību arvien vieglāk uztveru procesu un to, kas mani sagaida. Ja pirmajā reizē es nespēju izbaudīt ne savu stāvokli, ne saprast, kas no manis tiek prasīts un sagaidīts bēbja kopšanas laikā, tad otrajā reizē es pilnībā spēju nodoties 9 mēnešu izbaudīšanai gan fiziski, gan garīgi. Un šoreiz cenšos vēl vairāk ieklausīties savās sajūtās, izjust punčbēbi jau tagad kā personību ar kuru spēju komunicēt caur mūsu eņģeļiem un ir 100% pārliecība, ka 

jau augustā mūsu tikšanās būs mīlestība no pirmā acu skatiena un pirmā elpas vilciena.

"Tavu sirdspukstu dziesma''

Jans Filips Zenders "Tavu sirdspukstu dziesma''

    Viena no romantiskākajām un savā žanrā skaistākajām grāmatām, ko esmu pēdējā laikā lasījusi. Nekad neesmu bijusi mīlas romānu, romantikas un saldo gabaliņu fane, bet šo sāku lasīt, jo meklēju ko vieglu, skaistu un baudāmu, un cilvēkam, kas to ieteica ar vārdiem "romāns par mīlestību, bet ne salkans'', ticēju uz vārda.

     Kāds populārs un ļoti veiksmīgs Ņujorkas advokāts pamet savu ģimeni un pazūd, neatstājot ne atvadu vēstuli, ne norādes, kur to var atrast. Visas pēdas ved uz Birmu jeb Mjanmu - advokāta sieva un meita atrod tēva vēstules kādai mistiskai sievietei vārdā Mi Mi. Meita ir apņēmusies uzzināt, kas ir šī sieviete un uz kurieni devies tēvs. Tā nu Džūlija dodas uz Birmu, sperot soļus pa takām, kur kādreiz dzīvojis viņas tēvs, uzzinot, kas ir Mi Mi. Gleznaini Austrumu zemes dabasskatu apraksti un neiedomājamas mīlestības stāsts. Aklais puisēns ar neparastām maņām un spēju saklausīt un sajust prātam neaptveramas skaņas, un skaistā meitene Mi Mi, kura dēļ kāju deformācijas pati nespēj pārvietoties. Stāsts par to kā tie viens otru atrod un sajūt, kā nespēj vairs viens bez otra dzīvot ne dienu, ne stundu, jo ikdienā ir viens otra papildinājums - aklais Tins Vins ir Mi Mi ''kājas'', jo nēsā to uz muguras, bet Mi Mi ir Tina Vina ''acis'', jo sēžot tam mugurā, dod norādes un spēj izskaidrot aklajam puisim katra vēl neiepazītā skaņas avota iemeslu - vai tas būtu zem zemes esošs tārpiņš, kas čabinās un rok savu eju, vai tālumā lidojošs tauriņš, kura spārnu vēdas Tinam Vinam šķiet skanam kā zvaniņi.

     Vai Tu tici mīlestībai? Tīrai, baltai, skaistai un pārpasaulīgai? Mīlestībai, kas spēj eksistēt vairāk kā pusi gadsimta, pāri okeānam, beznosacījuma mīlestībai, kura ar katru dienu paliek arvien stiprāka un stiprāka? Autors elpu aizraujošā veidā atklāj lasītājam brīnišķīgu mīlas stāstu, parādot, ka mīlestība ir sadarbība, viens otra papildināšana, līdzīgi kā putnam, lai tas lidotu, ir nepieciešami divi spārni.... arī cilvēkam, lai tas spētu mīlēt, nepieciešams otrs cilvēks.

     Grāmata aizrauj un ir tik viegli lasāma, ka brīžam, klausoties fonā meditatīvu mūziku, es tajā ieniru tik dziļi, ka šķita, ka spēju aizvērt acis un turpināt lasīt ar prātu, sadzirdēt katru sīkāko skaņu, ko dzirdēja Tins Vins, sagaršot katru ēdienu, ko tas dalīja ar Mi Mi, ar pēdām izbaudīt kalnu akmeņu saulē sasilušo virsmu, zāles stiebru pieskārienus potītēm, un sadzirdēt sirdspukstu dziesmas - kādas jaunas meitenes dzidros sirdspukstus, kas smiedamās skrēja pāri mājas pagalmam, veca vīra sirdspukstus, kas skanēja lēni un noguruši, un Tina Vina mīļotās Mi Mi sirdpukstus, kurus viņš nekļūdīgi spēja atšķirt, atrodoties pat cilvēku pārpildītā tirgus laukumā.

     Paldies cilvēkam, kas man šo grāmatu ieteica. Romāns tiešām nav salkans - tas ir izjusts, maigs, romantisks, priecīgs un skumjš tai pat laikā, un intriga tiek saglabāta līdz pašai grāmatas pēdējai lapaspusei. Pēc grāmatas izlasīšanas izjutu vēlmi ko vairāk uzzināt par autoru, kas man par lielu pārsteigumu, ir Berlīnē dzimis un dzīvojošs korespondents nedēļas izdevumā Stern un šis ir viņa pirmais romāns. Vīrietis un romantika = labs savienojums pirmajam romānam, kas izdevies elpu aizraujošs un no sirds baudāms!

     Citāti:
 

     ''Savas īpašības, gan labās, gan ļaunās, mēs projicējam uz otru cilvēku. Un atzīstam mīlestību tikai tādos veidos, kuri atbilst mūsu priekšstatiem. Gribam, lai mūs mīlētu tā, kā mēs mīlētu paši. Jebkurš  cits mīlestības veids mūs mulsina, izraisa šaubas un aizdomas. Citāda mīlestības valoda mums ir sveša. Un tad mēs otram cilvēkam pārmetam. Apgalvojam, ka viņš mūs nemīl. Taču viņš mūs varbūt mīl kādā citā, neparastākā veidā, ko mēs nespējam saprast."

    "Kā es iztieku bez Tina Vina, viņa gribēja zināt. Jau vairāk kā mēnesi viņš ir projām! Gribēju mātei paskaidrot, ka mēs neesam šķirti, Tu augām dienām esi pie manis - no brīža, kad rītā pamostos, līdz brīdim, kad vakarā mani pārņem miegs. Vēja pieskārienus es jūtu kā Tavus glāstus un klusumā sadzirdu Tavu balsi. Aizvērusi acis, es ieraugu Tevi, un tas esi Tu, kas mani smīdina, kad neviena nav tuvumā, un tas esi Tu, kuram dziedu. Taču mātes acīs es izlasīju žēlumu, tāpēc neko neteicu. Ir tāda nesapratne, kurai vārdi neko nevar līdzēt.''

    "Mīlestība padara cilvēku skaistu. Vai tu pazīsti kādu cilvēku, kas mīl un tiek mīlēts - mīlēts ar visiem viņa trūkumiem - un kas tomēr tev šķiet neglīts? Šo jautājumu nemaz nav vērts apspriest. Tāda cilvēka nav.''

    "Vai cilvēkam katrā ziņā jāredz visa pasaule? Tepat, šajā ciemā, katrā mājā un būdiņā jau var atrast visu cilvēku emociju gammu - mīlestību un naidu, bailes, greizsirdību, skaudību un prieku...Tas viss nemaz nav kaut kur tālu jāmeklē.''

Izdevniecība: ZvaigzneABC

Spirdzinošas un krāsainas sulu un salātu receptes

Sāra Lūisa "Sulu bārs'' un ''Salātu bārs''

       Ar šīm divām grāmatām pietiek, lai sastādītu ēdienkarti katrai vasaras dienai - 85 veselīgi dzērieni un 80 svaigi un dabīgi salāti. Savu ideālo salātu recepti grāmatā atradīs gan veģetārietis, gan gaļēdājs, savukārt tie, kuri plāno, ka tieši šī vasara varētu būt sākums sulu kūrēm un svaigēšanai - rekomendēju grāmatu ''Sulu bārs'', jo pirmais, kas mani uzrunāja - dzīvīgās, krāsainās un košās fotogrāfijas un pārskatāmais katra dzēriena sastāvs. 

      Jebko no tā var iegādāties LV un lielākā daļa jau pavisam drīz būs nopērkama tirdziņos un izaudzējama pašmāju dārzos - citrusaugļi un no citām valstīm ievestie augļi un dārzeņi dzērienu receptēs mijās ar Latvijā iemīļotām ogām un zaļumiem. Pie katras receptes ir skaidrojums par sastāvu - vai receptē esošie dārzeņi/augļi/zaļumi dos enerģiju vai tieši pretēji - nomierinās, ir padomi kā izspiest sulu no selerijām, zaļajām lapām, brokoļiem, garšaugiem. Katras receptes nosaukums liek pasmaidīt - Zaļais milzis, Krampīgās kazenes, Sarkanais signāls, Spirgts kā gurķītis utt. Grāmata varētu patikt arī bērniem, kuri palūgs, lai mamma uztaisa ''to superīgo oranžo dzērienu'' - veselīgus burkānus ar persikiem, saldo kartupeli, garšvielām, ingveru un ledu. Bērns būs sajūsmā un mamma priecīga, jo rīta miegainums pirms skolas būs kā ar rokas mājienu pazudis un bērniem rīta vitamīnu deva garantēta. 

   ''Salātu bārs'' sastāv no 5 nodaļām - katrs var izvēlēties sev tīkamāko un esošajā situācijā nepieciešamāko recepti - enerģijai, slaidumam, attīrīšanai, veselībai vai svaigumam. Līdzīgi kā sulu grāmatā, arī šeit pie katras receptes ir padomi ar kādu mērcīti katrus salātus vislabāk baudīt, kādas ir sastāvdaļu labās īpašības, kādi vitamīni un citi apslēpti labumi slēpjas tajos. Krāšņas fotogrāfijas un receptes, kuras atmodinās pat tradicionāla kartupeļu un karbonādes ēdāja garšas kārpiņas un neatstās vienaldzīgu nevienu, kuram ir svarīga veselība, vēlme labi un sātīgi paēst un gūt baudījumu ar acīm no ēdiena izskata.

   Abas grāmatas noteikti šovasar ieņems svarīgu vietu manā virtuvē un ģimenes ēdienkartes veidošanā.

    Izdevniecība: Jāņa Rozes apgāds

Vadims Zēlands "Realitātes transsērfings''

     

 Pats savas dzīves saimnieks....

     Vadima Zēlanda "Dzīvais transsērfings'' ir viena no tām retajām grāmatām, kura pēc izlasīšanas netiek nolikta manā grāmatu plauktā uz ilgu laiku, jo brīžos, kad šķiet, ka viss ir slikti un zūd motivācija, tieši transsērfings ir tas, kas palīdz atjaunot enerģiju.

     Transsērfings ir realitātes vadīšana. Spēt būt pašam par sava likteņa un dzīves saimnieku ir mūsu katra spēkos, bet ikdienā cilvēks tik bieži piemirst par to, ka darbojas ''tu esi tas ko tu domā'' princips. Un ar tevi notiks tas, ko tu domā.

      Pirmo Zēlanda transsērfinga grāmatu (kopā tās ir piecas un šī ir visu šo grāmatu apkopojums) izlasīju jau pirms daudziem gadiem un sapratu, ka tas darbojas. Transsērfings darbojas. Katrs to var saukt kā vien vēlās - domu materializēšanās, ticība brīnumiem, ticība eņģeļu palīdzībai utt. Galvenais, ka TAS darbojas un tas ir pierādījies gan manā dzīvē un ikdienā, gan pāris manu labāko un tuvāko cilvēku dzīvēs. Iekustinam pozitīvo domu, vizualizējam vēlmes, sapņojam, fantazējam un tiecamies pēc savas labsajūtas, neskatoties uz visu un visiem, kuri centīsies izjaukt iekšējo harmoniju un radīt disbalansu.

       Grāmata ir par mūsu dzīvi, par ikdienu  - ēšanu, sportu, seksu, bērniem. Par visu, jo viss kopā tas rada pamatu dzīvei. Lasīju to pa kripatiņai, vakaros, pirms miega, šādā veidā vizualizējot/meditējot ap saviem nākotnes mērķiem. 

        Autors grāmatā izmanto ne tikai savu, bet arī savu lasītāju pieredzi, piedāvā dažādus zinātniskus pētījumus un teorijas.

      Ļoti, ļoti pozitīva un starojoša grāmata. Grāmatas beigās atsevišķa nodaļa ar pāris autora ieteiktām receptēm cilvēka iekšējās sistēmas uzlabošanai un mazs apskats par augļiem un dārzeņiem, liekot uzsvaru to to pozitīvajām īpašībām un ietekmi uz mūsu organismu. 

       Transsērfingu pielietoju arī, uzsākot projektu gadsbezalko.lv - http://gadsbezalko.lv/?p=203

      ''Dabā pūšanas procesā baktērija nesmird. Grūti noticēt? Mežā neviens nenogrābj lapas, neviens neaprok mirušos dzīvniekus; viss guļ zem klajām debesīm. Putnu un dzīvnieku izkārnījumi paliek tur, kur tie nokrituši. Lūdzu, atbildiet uz manu jautājumu: vai mežš slikti smakoja, kad jūs tur pēdējo reizi bijāt? Garantēju, ka atbildēsiet: nē. Gluži pretēji, kad esam mežā, mēs dziļi ievelkam gaisu un saucam: " Cik patīkams gaiss!'' Ja jau dabā baktērija, sadalot organiskos materiālus, nesmird, tad kāpēc mums pūšana asociējas ar smaku? Kāpēc civilizētā pasaulē baktērijas tik pretīgi smird? Tas ir tādēļ, ka tām ļoti grūti pārstrādāt to, ko mēs esam radījuši. Lai to pārbaudītu, veiciet eksperimentu. Ielieciet termiski neapstrādātus augļus un dārzeņus komposta kaudzē, un jūs redzēsiet, kā tie pūst un sadalās bez sliktās smakas. Pēctam iemetiet šajā pašā kaudzē kādu vārītu ēdienu, piemēram, makaronus, vistas zupu vai kartupeļu biezputru. Pēc dažām dienām jūs sajutīsiet smaku - smirdēs tik pretīgi, ka jūs to nevarēsiet paciest un jums nāksies komposta kaudzi apbērt ar zemi. Smaka nāk no baktērijām, kas cenšas pārstrādāt vārīto ēdienu.''

      ''Ja cilvēks izlēmis atteikties no kaitīgā ieraduma, viņam tas izdosies. Taču, ka viņš cenšas ''tikt no tā vaļā'', sākas bezgalīga atmešana un īslaicīga atturība. Tas var ilgt gadiem, tāpēc, ka smēķētājs, piemēram, domā, ka pilda svētu misiju: "Smēķēt ir kaitīgi gan man, gan apkārtējiem. Es izglābšu sevi un sabiedrību no šī nāvējošā ieraduma!'' Bet patiesībā smēķēt gribas. ''Nu tad es vēl vienu, pēdējo, un viss - ar to būs pārtraukts." Bet, ja smēķētājs kādu brīdi izdara uz sevi spiedienu, tad citā reizē viņš sevi pažēlos vai padosies vājumam. Vai nojaušat kāds mehānisms te darbojas? Tie ir spēki, kas cenšas likvidēt nodeldēto potenciālu, - spiediens līdzsvarojas ar atslābumu."

Izdevniecība: ZvaigzneABC

"Burtu pasakas''

''Burtu pasakas''

 Guntis Linkevičs, Ruta Svaža

     Kam domātas pasakas? Bērniem vai pieaugušajiem? Visjautrāk tās ir lasīt kopā, bet, ja pa rokai nav bērnu, dažreiz der palasīt arī vienam pašam - pieaugušajam, klusi ķiķinot bārdā.

   "Burtu pasakas'' ir fantastisks latviešu mākslinieka Gunta Linkeviča un burtu pavēlnieces Rutas Svažas kopdarbs.

     Sen neesmu lasījusi pasakas, jo meita jau liela un priekšā jālasīt vairs nelūdz. Pie grāmatas ķēros ar domu - gan jau tās visas būs vienādas un garlaicīgas, bet liels bija mans pārsteigums, kad jau pie pirmās lapaspuses sapratu, ka grāmata ir galīgi ''ku-kū'' (man labpatīkas lietot vārdu ''psihs'', ja man kaut kas ļooooti patīk, bet par pasakām apzīmējumā laikam nemēdz lietot šo vārdu, tāpēc aprobežošos ar ''ku-kū'') - labā nozīmē! Katram zīmētaja burtam atbilst savs stāstiņš un netapa skaidrs, kas mani pārsteidza vairāk - pasaku negaidītās beigas, negaidītais vidus vai negaidītais sākums... Mazi mini ''ku-kū'' gabaliņi ar ''ku-kū'' sākumu, vidu un beigām!

     Ilustrācijas ideāli saskan ar tekstu, mākslinieks bildītēs ir radījis tēlus, kas it kā galīgi nesader kopā, bet tekstu un burtu pavēlniecei ir izdevies šo neloģismu sadiegt ar smalku pavedienu.

Pirms es sāku lasīt katra burta stāstiņu, kādu brīdi kārtīgi izpētīju tā ilustrāciju, mēģinot saskatīt un atrast visus pasakas tēlus, cenšoties izdomāt kā tie varētu pasakā atdzīvoties. Ilustrācijas tik tiešām rosina iztēli, bet pašas pasakas liek skaļi smieties un apbrīnot autores izdomu.

     Lasāms kā lieliem, tā maziem... vai vislabāk - visiem kopā, lai jautrā!

    Starpcitu, līdz 20. aprīlim kafejnīcā ''Mierā'' ir iespēja apskatīt grāmatā iekļauto burtu izstādi  -  http://www.tvnet.lv/izklaide/gramatas/553411-burtu_izstade_alfabets_mazajiem_lasitajiem

     Izdevniecība: Whitebook

Nīls Geimens "Okeāns ielas galā''

     Nīls Geimens "Okeāns ielas galā''

     Man vienmēr ir patikušas mazliet psihas grāmatas, kurām realitāte un fantāzija nav atdalāmi jēdzieni. Nīla Geimena "Okeāns ielas galā'' - stāsts par kādu pusmūža vīrieti, kurš, ieradies savā bērnības pilsētā uz bērēm, nonāk pie mājas ielas galā, kas bērnībā viņu vienmēr vilinājusi. Tur viņš, septiņus gadus vecs puika, sastapa savādu meiteni Letiju un viņas omīti. Tad nu vīrietis apsēdās pie dīķa un sāka atcerēties dīvainos notikumus, kas ar viņu notika bērnībā.

     Vairāku pasauļu eksistence vienā, divas realitātes vienā? Geimena grāmatās tas iespējams. Stāsts par mazo puisēnu lasītāju ierauj tik dziļi neapjaušamā un neizprotamā mistikā, ka brīžam šķiet, ka sāk trūkt elpa, lasot to, kas īsti nespēj pa gabaliņiem salikties kopā vienā lielā puzles bildē.

     Vai tas, ko redzēja un piedzīvoja mazais puisītis bērnībā, bija tikai māņi un viņa iekšējās bailes? Vai puisēnam patiešām bija tik labi attīstīta fantāzija, lai spētu sadomāt tik neticami ticamas un sirreālas lietas kā dīķis, kurš tiek saukts par Okeānu, posmaina tārpa vilkšanu ārā no pēdas ar pinceti, tēva mīļākās pārvēršanos par visļaunāko pasaules raganu - vējā un negaisā plandošu briesmoni, elpošanu ūdenī, pēkšņu visas pasaules kārtības saprašanu un sarunāšanos ar milzu bada putniem? 

    Bet varbūt tās ir mazā puisēna bailes no lielās dzīves, bailes no tēva, kurš it kā cenšās viņu nogalināt, pirmais pašnāvības mēģinājums, bēgšana no mājām un vēlme noslēpties no visas pasaules, pazust no citu acīm?

" - Jūs, Hempstokas, taču neesat cilvēki, - iesāku.
- Esam gan.
Purināju galvu.
 - Varu saderēt, ka pat ārēji ne, - es turpināju, - līdz galam ne.
Letija paraustīja plecus.
 - Kurš tad no ārpuses izskatās tāds kā iekšienē? Tu ne. Es ne. Cilvēks ir daudz sarežģītāka būtne. Un tas attiecas uz visiem. "

"Pateikšu tev kaut ko svarīgu. Pieaugušie sirdī nemaz nav pieauguši. Ārēji lieli, nedomājoši, vienmēr zina, ko darīt, bet iekšēji tādi, kā vienmēr bijuši. Tādi paši kā tu tagad. Īstenībā jau pieaugušo nemaz nav. Itin neviena visā plašajā pasaulē."

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Paulu Koelju "Sānsolis''

     Paulu Koelju ''Sānsolis''

    Mazliet netipisks romāniņš, jo standartā lauž stereotipu par vīriešu un sieviešu hierarhiju un vajadzībām pēc seksuāla un emocionāla apmierinājuma. Citā situacijā galvenais varonis būtu vīrietis, kuram laba un saticīga ģimene, ideāls darbs, skaista un gudra sieva, burvīgi bērni, liela un glauna māja, bet joprojām nav īsti apmierināts ar dzīvi un ārpus mājām meklē apdzisušo attiecību sajūtu reinkarnēšanu, kaisli un adrenalīnu. Bet šajā romānā situācija nav tradicionāla, tā ir pretēja - izrādās arī sievietes var būt tās, kurām pilnai laimei trūkst kripatiņa nodevības, krāpšanas, fiziskas cita vīrieša iekārošanas un tā dzīves pabojāšanas. 

    Daudziem no mums reiz dzīvē pienāk brīdis, kad sēžot savā omulīgajā dīvānā, dzerot kafiju no ierastās krūzes, rodas tāds pats jautājums kā romāna galvenajai varonei: "Vai tas ir viss?". Un, kad šis jautājums galvā izskanējis, miers vairs nebūs. Pastāvēs divas iespējas  - sadzīvot ar jautājumu un turpināt savu ierasto ikdienu neko nemainot, vai arī pārstāt ignorēt savu samierināšanos ar mietpilsonismu un mainīt dzīvi, pat, ja tas nozīmētu tās nolīdzināšanu līdz ar zemi, lai uzbūvētu uz jauniem pamatiem.

    Stāsts bezgala klišejisks, bet savā ziņā aizraujošs.
    Par Paulu Koelju es biju sajūsmā pirms gadiem desmit un joprojām rekomendēju šī autora darbus vidusskolniekiem, studentiem un jauniešiem. Viegla, ātri lasāma literatūra ar gūzmu izrakstāmām un bloknotā piefiksējamām atziņām.

    Citāti:

    "Rudens ir vispiemērotākais gadalaiks, īstais brīdis, lai izmestu no galvas visu, kas traucē dzīvot. Ļaut tam visam nokrist kā nokaltušām lapām, un pašiem ļauties dejai. Izmantot katru mazumiņu vēl karstās saules staru un vēl reizi sasildīt miesu un garu, pirms saule dodas ziemas guļā un pārvēršas par auksti mirdzošu gaismekli debesīs."

    "Mana mīlestība pieder man, un man ir tiesības to piedāvāt cilvēkam, ar kuru es labi saprotos. Kaut arī viņš neatbild ar pretmīlu."

    ''Visi, kuri sapņo savus pūliņus veltīt cilvēces labā, lūdzu, neaizmirstiet šo patiesību - kaut arī jūsu miesas taptu sadedzinātas Dieva vārdā, bet, ja jūs nebūsiet pazinuši mīlestību, nekas nebūs līdzēts. Nekas! ''

   "Kad esi iemīlējies, jābūt gatavam uz visu. Mīlestība ir kā kaleidoskops, ar kuru rotaļājāmies bērnībā. Mīlestība visu laiku atrodas kustībā un neatkārto nevienu soli. Kas to nesaprot, tam visu cilvēku laimes avots, mīlestība, sagādās vienīgi ciešanas.''

Izdevniecība: Jāņa Rozes apgāds

Grāmatas apskats. Ceļvedis. "Maroka"

Īsi pirms mēs ar meitu devāmies uz Maroku, tiku pie kādas lieliskas izdevniecības ‘’Zvaigzne ABC’’ grāmatas, proti, Ceļvedis - "Maroka’’. 

Pirmo reizi man ir grāmata par Maroku latviešu valodā un pirmo reizi tā ir bilžu grāmata, drukāta uz kvalitatīva un bieza papīra, ar krāsainām fotogrāfijām, kartēm un ilustrācijām. 

Bieza, gandrīz 400lpp smaga, bet tai pat laikā ērti ievietojama mugursomā. Grāmata, kuru paņemot rokās un atšķirot, ir sajūta, ka ausīs sāk skanēt Marokas hipnotiskās mūzikas ritmi un ir izdevies ieelpot Marokas saldmi. 

Šajā braucienā šī bija vienīgā grāmata, ko ņēmām līdzi. Lai gan par Maroku ļoti daudz zinu, ar prieku un interesi ik mīļu brīdi pāršķirstīju grāmatu un vienmēr atradu ko noderīgu. Sākot ar Marokas vēsturi, vietējās virtuves aprakstiem, restorānu un apmešanās vietu sarakstu un beidzot ar praktisku informāciju par naudu, viesmīlību, transportu un pārvietošanās iespējām. 

Grāmatā ļoti patīk ilustrācijas ar medresu (Korāna skolu), mošeju un kasbahu (cietokšņu) detalizētiem plānojumiem. Ļoti daudzās medresēs un mošejās tūristi un citi konfesiju pārstāvji iekšā netiek, tad nu, ir interesanti tās izpētīt kaut uz papīra. 

Grāmata ir aizraujoša, jo pilnīgi atbilst aizmugurējā vāka uzrakstam – “Šajā ceļvedī redzams tas, par ko citos tikai stāstīts’’. 

Meita (8. gadi) grāmatu ik pa laikam pāršķirstīja un visu ceļojuma laiku, redzēju viņu lasām un pētām informāciju par vietu uz kuru dodamies. Teksts bez tik daudz krāšņām bildēm noteikti nebūtu tik atmiņā paliekošs.

Šī grāmata man stāv goda vietā – blakus pārējām Marokas grāmatām, lepni piesūkusies ar Marokas smaržu. 

Izdevniecība ZVAIGZNE ABC

Par mūsu braucienu var izlasīt pirmo daļu TE un otro daļu ŠEIT