Ļaujoties čukstam. Maroka. 2. daļa.

Apraksta pirmo daļu var izlasīt TE 

turpinājums.... 

Atgriežamies riādā, nogurušas, paēdušas, pulkstenis jau tuvojas pusnaktij.... veram durvis, raušamies pa akmens kāpnēm uz otro stāvu un tur es palieku kā zemē iemieta, žoklis atkaras, acis ieplešas tik lielas kā apakštasītes – pret otrā stāva balkona margu, atspiedies stāv mans labākais Marokas draugs, izpalīgs un "'Visuproblēmuvienmēratrisinātājs", cilvēks, kuram, pēc maniem aprēķiniem, vajadzēja šobrīd atrasties Agadirā, laisties miegā, lai rīt apmācītu jaunu baru ar sērfot gribētājiem. Stāv, smaidošs kā maija saulīte, iepletis rokas un saka: “Tu savu labāko draugu nemaz neapskausi?”

Atbraucis speciāli ar pēdējo autobusu mūs sagaidīt un jau nākamajā rītā dosies prom. Trīs gadus neesam tikušies un ir par ko papļāpāt, jo skaips tomēr nav tas – dzīvajā ir daudz jaukāk - puse nakts paiet smieklos un sarunās. 

Nākamās divas dienas ar Sofiju no rītiem izguļamies kā susļiki, lai varam visu dienu slinki slaistīties pa pilsētu, smaidīt, nedarīt neko un čilot. 

Satiekam kādu citu draugu, visu dienu pavadam trijatā, izrāda mums pirms tam ne reizi nestaigātās Marakešas ieliņas, izrāda vietējās kafejnīcas un bodītes, fiksi saprotu, ka, lai gan esošā riāda mums ir sarunāta pa lēto, naudas taupīšanas nolūkos, pārvāksimies pie šī drauga, kurš couchsurfing darbojas arī kā hosts un piedāvā nakšņošanu bez maksas. Mājas gan ir 20 min no centra, braucot ar mašīnu, bet tas nekas. Esam pāris dienas pa Marakešas centru dzīvojušās, tagad laiks piepilsētas burvībai. Otrs iemesls tam – pabūt iekš marokāņu ģimenes, redzēt iekšpusi, nevis vienām dirnēt pilsētā. Viņš dzīvo ar vecākiem, māsu, māsas vīru un viņu bērniem tradicionālā vairāku stāvu celtnē. 

Ģimene ir diezgan trūcīgi, bet pa visiem kopā izdodas. Mums ar Sofiju tiek ierādīta atsevišķa jumta istabiņa – tīra un gaumīgi iekārtota minimālisma stilā. Pa dienu ir tik karsts, ka nekur negribam doties ne mēs, ne mūsu pavadonis. Dienu pavadam uz jumta, dzerot piparmētru tēju, pļāpājot par marokāņu ikdienu un spēlējoties ar radu bērniem. Pēcpusdienā mums piedāvā mazu ekskursiju uz ‘’fermu’’ – vietu, kur šie katru dienu dodas pakaļ pienam, olām un citiem naturālās saimniecības labumiem. Mums, protams, acis lielas un esam PAR. Liels bija mūsu pārsteigums, kad sapratām, ka ‘’ferma’’ ir dzīvnieku kūts garāžu tipa rajoniņā, turpat pilsētā, 10 min no mājām. Gotiņas šiem pāris, tās izlaiž paganīties turpat ceļa malā, saulē apdegušā zālītē, kas, kā jau Marokā pierasts, pilna piemēslota ar papīriem, tukšām pudelēm un citiem atkritumiem. Kūtī bez govīm dzīvo arī kazas, cūkas, vistas un suns. 

Mūsu pavadonis, saprotot, ka mēs neesam dziļā sajūsmā atrasties kūtī, kur pie viena sāna govs, pie otra cūka un no aizmugures uz mums rej suns, saka, ka tēvocis mūs aizvedīs uz centru. Atviegloti noelšos un neviļus iedomājos, ka ne par ko negribētu precēt nevienu no šī rajona, lai gan man aizdoma, ka šamais draugs man uzlicis jau aci. 

Ir vakars, laiks paēst un pabaudīt Marakešas nakts dzīvi, kura tur kā vienmēr krāšņa, smaržīga, trokšņaina un burzmīga. Turu Sofiju stingri pie rokas, jo katrs pretimnācējs grib iepazīties, parunāt vai vismaz pieskarties. Mūsu draugs saka, ka tagad gan pietiek un paņem Sofiju pie otras rokas, sakot, ka tagad visi liks mieru, jo domās, ka mēs esam ģimene. Man par lielu pārsteigumu, apkārtējo interese par mums kā ar rokas mājienu, pazūd. Varam brīvi staigāt pa pilsētu, vērot tuvumā čūsku dīdīšanas pasākumus un atrasties vietējiem tik tuvu (bez maksas), cik neviens tūrists, nesamaksājot netiek. Interesanti, jauna pieredze. 

Arī nākamo dienu pavadam pie hosta un ar kājām izstaigājam visu lielo Menara parku. Vakarā draugam uzliekam ‘’mīksto’’ un atsakam kaut kur vēl doties, jo Sofija vairs neturās kājās un rīt mūs jau no paša rīta sagaida 3h brauciens ar autobusu uz Agadiru. Mūsu nakts māju devējs ir ļoti pieklājīgs, izglītots un saprotošs cilvēks un, kad trešo reizi saņem atteikumu uz mēģinājumu mani pierunāt kopā ar viņu pie marokāņu mūzikas padejot (turpat uz jumta), saskābst un aiziet gulēt. 

 

Agadira

No rīta dodamies uz autoostu, esmu jau vakar iepirkusi biļetes (100Dh par biļeti. Tas ir apmēram 10 eiro vienam cilvēkam). Ieņemam ar Sofiju katra savu vietu, smaržīgā, komfortablā autobusā un konduktors mums 3x pārbauda biļetes, neticīgi, ka bērnam tiešām ir nopirkta atsevišķa sēdvieta, jo parasti bērnus turot klēpī. Es izvalbu acis – 8 gadīgu bērnu 3h turēt klēpī? Paldies! 

Kad pirms trīs gadiem veicu šo pašu maršrutu, tas viss bija daudz ilgāk, pa kalnu serpentīnu, līdz vēmienam jautrs pasākums pusi dienas garumā, ar stāšanos katrā mazākajā miestiņā. Tagad, man par lielu pārsteigumu, starp pilsētām ir izbūvēta ātrgaitas maksas štrāse – 7 eiro no mašīnas un brauc bez bēdu. Pa vidu nav neviena miesta, neviena ciema, tikai viens pats benzīntanks nekurienes vidū, kur visus izlaiž pačurāt un paēst. 

3h paiet ātri un esam jau Agadiras autoostā. Mūsu labākais draugs, sauksim viņu par Pozitīvo, ir atradis un sarunājis mums lētu viesnīcu gandrīz pašā centrā. Ķeram taksi, uzrādam taksistam adresi un sakam, lai ved, bet nemēģina piečakarēt mūs ar naudām, jo citādi būs darīšana ar Pozitīvo, kurš deva norādes, lai saku šitiem naudas izspiedējiem, kāsējiem un visiem, kas klāt cērtas, ka esmu precējusies ar marokāni, tad visi liks mieru. Tā arī ir. 

Iekārtojamies viesnīcā (200Dh par nakti numuriņš = 20 eiro) un ejam ārā izpētīt apkārtni. Esam gabaliņu nost no paša centra, attiecīgi, cenas mazliet draudzīgākas gan blakus esošajās kafejnīcās, gan tirgū, kur pārrēķinot, par pāris eiro esam piepirkušas pilnu maisu ar augļiem – zemenes, svaigi un saldi mini banāniņi un āboli. 

Vakarā, pilnīgā nespēkā graužam zemenes, piezvana Pozitīvais un saka, ka 21.00 iebrauks man pakaļ un brauksim ciemos. Sofija saka, ka ies gulēt, nododu instrukcijas šai, ka, ja kas, lai iet pie viesnīcas administrācijas, kuriem es atstāju savu telefona numuru. Sofija tik pasmaida un saka:”Mammu, es esmu liela jau. Un vispār man nāk miegs!’’ Pozitīvais mani izvadā pa naksnīgo Agadiru un pastāsta, ka vietējiem diennakts tumšajā laikā ir aizliegts savā mašīnā pārvadāt ‘’balto’’ sievieti – par to varot piespriest naudas sodu, ja pieķer un vēl uz diennakti aiz restēm ielikt. Visam nepieciešamas atļaujas utt., ja tas saistīts ar tūrismu. Es gan bilstu, ka šaubos, ka tik strikti tas viss, bet pārbaudīt to neriskējam un no policijas reidu punktiem izvairamies. Pozitīvā draugs dzīvo jauno māju projektā, pilsētas nomalē  - dzīvoklis ar super eiropeisku remontu, mēbelēm, tehniku, pie katras kāpņu telpas čupa ar dārgām automašīnām. Ļoti krasi redzams tas, ka šajā dzīvojamā kvartālā nav ne smakas no marokāniskā – eiropeiskas daudzstāvenes ar tipveida dzīvokļiem. 

Ap 2 naktī esmu nogādāta atpakaļ viesnīcā, administrators smaida un saka, ka no manas istabas ir totāls klusums. Jā, Sofija saldi krāc un gatavojas rītdienas garajai pastaigai.

Agadiras ikdiena

Mūsu Pozitīvais draugs ir devies savos biznesa darbos, es saskaitu finanses un skaidrs, ka neklaiņosim pa svešām pilsētām, bet nobāzēsimies rajonā un te paliksim. 

Kad Sofija pamostas, sapakojam mugursomu un dodamies mūsu šodienas lielajā notikumā  - Agadiras pludmales iekarošanā. Lēnām noejam 10 km pa pludmali, basām kājām, pa okeāna krastu, saulei karsējot tik svelmaini, ka sāk šķist, ka dzīvas viesnīcā atpakaļ nenonāksim. Ejot gar pludmali prom no centra, pēc kādiem 5km paveras ‘’tuksnesis’’. Es šo vietu jau zināju, jo biju tur pabijusi pirms trīs gadiem. Tākā ar Sofiju uz īsto tuksnesi šoreiz nedosimies, tad nolēmu šai parādīt mazās kāpas.... Ieturējām īstenu tuksneša maltīti, sēžot smiltīs lotosa pozā un ēdot līdzi paņemtās maizītes un augļus. 

Vakarā viesnīcā abas ievēlāmies katra savā gultā un kādu brīdi palikām guļot, aizvērtām acīm. Mana seja bija nodegusi sarkana, bet Sofija bija saķērusi karstuma dūrienu ar 38 grādiem.

Dziļš miegs ārstē visu. 

Nākamajā dienā Pozitīvais mums ir sarunājis naktsmītni mazā ciematiņā Awrir, hipiju un sērferu mājā pie paša okeāna, kur arī pavadam 2 burvīgas dienas, sēžot pie šalkojoša okeāna, apkārt nevienas dzīvas būtnes, peldoties, vērojot saulrietu, pārtiekot no augļiem, gardumgardās piparmētru tējas un dabas skata, kas mūs veldzē. Divas dienas mūsu meditācijai ir gana un Pozitīvajam sakām, ka dosimies atpakaļ uz pilsētu, jo gribam cilvēkus. Šis mazliet apvainojas, jo mums laikam nepatīkot viņa piedāvātā mītne. Marokāņu vīrieši ir dīvaina tauta. Ar viņiem vienmēr ir kā ar bitēm – nekad neko nevar zināt, vienubrīd smaida, citubrīd jau apvainojas kā tādas jaunuves. Paskaidroju, ka pēc pāris dienām mums jādodas atpakaļ uz Marakešu no kuras uz mājām, tāpēc pēdējās dienas vēlamies pavadīt aktīvi – pastaigājoties pa centru. Kā jau bija sagaidāms, Pozitīvais uzmet lūpu, bet pats mūs nogādā Agadirā, sakot, ka vairs mūs laikam nesatiks, jo dodas prom komandējumā. 

Atvadamies un nākamās divas dienas ar Sofiju izbaudam Agadiras burvību – pastaigas, saldumu veikalu apmeklējumi, smiekli, tradicionālā un gardumgardā tažīna ēšana vakariņās, vietējā kafejnīcā, kuras saimnieks mūs jau sagaida ar smaidu, jo šeit ēdam 3x dienā. 

Kad iegādājamies autobusa biļeti atpakaļ uz Marakešu, skaudri apzināmies, ka jau pēc pāris dienām mūs sagaida lidmašīna uz auksto Eiropu. Jā, auksto... no mājām saņemam ziņu, ka Latvijā atkal uzsnidzis sniegs un visi šķūrē, šķūrē un šķūrē.... Sofija bilzt, ka grib palikt Marokā un labprāt apmeklētu viņu skolu, rāda man kā šai padodās rakstīt arābiski (kopē reklāmu un veikalu uzrakstus). Kā man teica kāds paziņa no Latvijas – Laura, tak kur problēma, atrodi kādu Marokā dzīvojošu pensionētu francūzi, kuram pieder dārgas riādas, apprecies un dzīvo cepuri kuldama siltā kontinentā. Haha!

Marakešā atgriežamies dienu pirms izlidošanas, šoreiz laicīgi interneta kafejnīcā pārbaudu vai ar reisiem viss kārtībā un vai tie nav atcelti (kā tas gadījās pirms 3 gadiem). 

Brokastis uz jumta, tai pašā riādā, kur pirmajā dienā mums pārsteigumu sagādāja mans labākais Marokas draugs. Sofija bēdīga, es arī. Bet mēs atgriezīsimies. Hippie happy peace!:) 

Nobeigums

Saskaitot visus izdevumus, nonāku pie secinājuma, ka esmu 100% iekļāvusies budžetā, ir pat palicis mazliet pāri. 

Secinājums: Par spīti visiem skeptiķiem, varu teikt, ka mans plāns, ceļojot divatā ar bērnu, iekļauties maksimums 300 eiro, dzīvojot un izbaudot pusmēnesi Marokā, ir izdevies 100% . Šis nebija mans lētākais brauciens uz Maroku, bet, ņemot vērā, ka mērķis bija pildīt solījumu pret meitu un beidzot parādīt valsti, kas ir sirdī manas ‘’otrās mājas’’, viss ir izdevies uz urrā!

Šobrīd, kad šo rakstu, ir pagājis gads kopš mūsu brauciena. Un abām šķiet, ka tas bija TIKAI vakar, kad spiegdamas izkāpām no lidmašīnas un griezāmies kā dulnas dejā. 

Ļaujoties čukstam. Maroka. 1. daļa

2014.gada martā piekto reizi biju Marokā. Šoreiz NE viena, ne ar draudzenēm, bet ar meitu (8 gadi). Divatā ar meitu pavadījām Marokā divas burvīgas nedēļas.

Par visu pēc kārtas:
Vieta: Maroka (Agadira, Marakeša)
Laiks: 15 dienas
Cilvēki: 2 (viens pieaugušais, viens bērns)
Budžets dzīvošanai: 300 eiro
Lidmašīnas biļetes: 290 eiro (Ryanair 2gab: Rīga – Londona – Marakeša – Londona – Rīga)
Stāstu par to kā eņģeļi mums ar Sofiju „piespieda” biļetes nopirkt, var lasīt ŠEIT.

Pirms lidojuma:

Meitai Sofijai (8 gadi) šis bija pirmais tālais ceļojums, pirmais piedzīvojums lidot ar lidmašīnu (woohoooo, bija spiedzini paceļoties un spiedzieni nolaižoties!!!). Par Maroku Sofija sapņoja jau pāris gadus (nepārspīlēju!), jo klausoties manos piedzīvojumos, redzētajā, dzirdētajā, skatoties bildes, baudot marokāņu mūziku, attīstīju Sofijai milzu ilgas ieraudzīt šo valsti pašai savām acīm.
Draugi un paziņas, padzirdējuši, ka es braukšu ar bērnu divatā uz Maroku (briesmas tak uz katra soļa, vārdu „Maroka” vien dzirdot!), sāka skeptiski kratīt galvas, sak, drošāk palikt teitan pat Latvijā, jo lidmašīnas krīt visu laiku, bērnus zog katru dienu, mammas ar meitām ņem gūstā, spīdzina un prasa izpirkšanas maksu un, galu galā kāds arābu šeihs mūs nolaupīs un nekad vairs no savas Alladina pils neizlaidīs. Nozvērējos būt uzmanīga (lidmašīnā noteikti uzpasēšu abus lidmašīnas spārnus), zagļiem un spīdzinātājiem teikšu, ka esam hipiji un naudu par mums nedabūs, un ja šeihs mūs nolaupīs, izputināsim šo līdz bankrotam ar savām kaprīzēm.

Gatavošanās:

Mums bija paredzēts ņemt līdzi tik, cik katra uz muguras varam panest – katrai pa mugursomai. Visas iespējamās drēbes vilkām mugurā, lai pēc iespējas mazāk jābāž somā. Tākā lidojām martā, tad Latvijā auksti, bet Marokā silti. Ģērbāmies pēc „sīpoliņa” principa – lai varētu atstāt Latvijā ziemas jakas un biezākā drēbe mugurā būtu sporta jaka ar kapuci, zem tās ģērbām VISUS T-kreklus, vienu virs otra. Līdzīgi arī ar biksēm – šaurie īsie šorti, legingi un pa virsu džinsas. Kas mums vēl bija līdzi? Vieni sporta apavi kājās, flipflopi somā, 100ml sauļošanās krēms, mitrinošs sejas krēms, kosmētikas soma, matu taisnotājs (Jā! Marokā bez taisnotāja pēc dušas izskatīšos kā pārgatavojusies pienene), zāles (pretsāpju, pret temperatūru, pret caureju – šīs ir diezgan svarīgas Marokā), čupa ar elektroiekārtām: planšete (kurā salādētas multenes, elektroniskā grāmata utt), telefons, 2 lādētāji un papildus speciāla kastīte, kura var uzlādēt vairākas reizes telefonus, ja elektrības tuvumā nav, iPods ar mūziku, mazais fotoaparāts, pases, kartes, Marokas ceļvedis, lidmašīnas biļetes.
Ņemot vērā, ka lidojums mums sanāks samērā garšs (nākamais reiss tajā pašā dienā no Londonas uz Marakešu), iemetam somā pāris paciņas ar riekstiem, šokolādēm, maizītēm un citiem graužamajiem, lai nav jātērē nauda lidmašīnā un lidostā par ēšanu.

Notikuma sākums:

Pēc pieredzes, zinot to, ka Marokā nekas nenotiek pēc iepriekš izdomāta plāna, šoreiz nolemju neko neplānot – lai straume mūs nes kā mazus ezīšus pa upi un lai viss notiek spontāni.
Somas uz muguras, pases zobos, atvadamies no Rīgas lidostas kontroles dāmas, kura mums nopakaļ pamāj ar viegli paceltu roku un žēli novēl veiksmi jaunajā darbā Londonā ( mēs ar saviem pārlaimīgajiem smaidiem līdz ausīm laikam izskatījāmies kā aizbraucējas un valsts nodevējas…).
Pēc pāris stundām jau esam Londonā, vēl pēc pāris nākamajā lidmašīnā un ap 19.00 vakarā nolaižamies Marakešas lidostā. Abas ar Sofiju jau lidmašīnā pamazām sākam dīrāt nost no sevis „sīpoliņa” kārtas. Izkāpjam no lidmašīnas un sejā iesitas spiedīgs karstuma vilnis. Mums smaids pa visu seju, abas lēkājam, rokās sadevušās, un ķiķinam (pilnīgi vienalga ko par mums domā citi!). Iestājamies garā rindā uz pasu kontroli, nu ir laiks atrast kādu līdzbraucēju taksim uz centru. Vienam ņemt taksi ir pilnīgi neizdevīgi (200Dh līdz centram = 19 eiro). Sašņorējam 2 savā starpā nepazīstamus britu puikas, kuri Marakešā ir pirmo reizi un pilnīgi neorientējas un neko nesaprot. Šie sajūsmā par ideju – dalīt taksometra izmaksas. Sarunājam satikties pie lidostas izejas, kad būsim tikuši cauri kontrolei un apciemojuši bankomātus. Protams, vienīgais tuvākajā apkārtnē redzamais bankomāts nestrādā un es sadusmojos pati uz sevi, ka nepaņēmu līdzi kaut 20 eiro, ko samainīt valūtas maiņas punktā pret vietējo naudiņu. Skatos telefonā – tas arī neatrod Marokas telekomunikācijas un zonu. Naudas nav, sazvanīt nevienu nevaru (pilnīgs dežavū, jo no kļūdām nemācos – šitais ar mani notiek katru reizi!). Izskrienam VISU lidostu un tomēr vienu bankomātu atrodu, kas ar trešo piegājienu (varēju izvēlēties bankomāta valodas – arābu vai franču) „izspļauj” man naudu. Briti mūs pacietīgi gaida pie ieejas. Šiem arī problēmas ar zonas atrašanu. Saku, ka tūdaļ visu atrisināšu. Eju ārā un noķeru pie rokas pirmo garām ejošo marokāni un palūdzu, lai man iedod savu telefona aparātu, lai varu piezvanīt. Izveicu nepieciešamos zvanus, atdodu telefonu, noķeram taxi un jau pēc 30 minūtēm tas mūs izsēdina centrā, kur mūs cenšās pārtvert čupiņa ar vietējiem.

Es Marakešā aptuveni orientējos un zinu kurp mums jādodas. Atrodam savu riādu, izkrāmējamies, nodušojamies un esam gatavas iziet ielās.

Liels bija mans pārsteigums, ieraugot mūsu riādas virtuvē diezgan biezā slānī alkohola pudeles. Un vēl lielāks pārsteigums man bija, kad riādas saimnieks – jauns džekiņš, piedāvāja man vīnu vai ko stiprāku. Normālā situācijā es būtu piekritusi, bet biju tik pārsteigta, ka pateicu – „Nē, paldies, Marokā man alkoholu negribās!”. Un taisnība – Marokā ir TIK daudz ko darīt, ka neatliek laika slinkām domām par garlaicības kliedēšanu ar vīna vai alus glāzi.

Abas ar Sofiju izstaigājām naksnīgo Marakešu, paēdām mūsu pirmās Marokas vakariņas vecpilsētā un atgriežoties riādā mani sagaidīja pārsteigums! Acis uz kātiem:)

Turpinājums sekos…..

Pavisam drīz tiks izdots "Raganu atklājums"

Vakar pabeidzu lasīt ZvaigzneABC piedāvātās pāris pirmās nodaļas no vēl neizdotās grāmatas "Raganu atklājums". Grāmata tiks izdota jau pavisam drīz - februāra sākumā. 

Pirmkārt jau šī bija pirmā grāmata, kuru lasīju elektroniskā formātā un ir viens liels pluss šādām grāmatām - man ir brīvas rokas, lai varētu tajās turēt tējas krūzi vai vienkārši, guļot siltā dīvānā uz vēdera, galvu varu balstīt abās plaukstās. Jā, atzīstu, mana vislielākā problēma lasīt ātri ir tā, ka nespēju atrast ērtāko pozu kā novietoties.

Tagad man ir āķis lūpā, jo nespēju sagaidīt turpinājumu. Esmu mistikas, fantastikas, raganu, burvju un vampīru fane.

Galvenā varone Diāna nav parasta jauna sieviete, bet īsta ragana. Kādu dienu Oksfordas Botlija bibliotēkā Diāna savam pētījumam pieprasa kādu ļoti senu manuskriptu un, paņemot to rokās, uzreiz sajūt maģiju, kas no tā plūst. Veikusi pāris piezīmes, Diāna atdod manuskriptu un nemaz nenojauš, ka tieši šis manuskripts bija pazudis vairākus gadsimtus un tā atkal parādīšanās ir satraukusi visus iespējamos dēmonus, vampīrus un citas pārdabiskās būtnes.

"Kad uz raganu raugās cita ragana, skatiens kņudina(..). Kad uz mani paskatās dēmons, es sajūtu vieglu, nemierīgu spiedienu, kā saņemot skūpstu. Bet, kad uz mani raugās vampīrs, viņa skatiens ir salts, koncentrēts un bīstams."

Diānai piemīt savāds mirdzums - spējas, ko redz un sajūt apkārtējie vampīri, dēmoni un citi mošķi, lai gan pati ragana savas raganiskās spējas izmantojusi vien pāris reizes mūžā un uzskata, ka viņa nav nekas īpašs. Šo mirdzumu redz arī kāds vampīrs, līdz ar kura satikšanu mainās visa Diānas ierastā un, šķietami, mierīgā pētnieces dzīve. Diānai draud briesmas? Kādas? Kāpēc? Dēļ bibliotēkas Ešmola kolekcijas 782. sējuma? Vai Diāna izmantos savas spējas?

Tagad ar nepacietību gaidu turpinājumu:)

Apgāds: ZvaigzneABC

RAW FOOD jeb svaigēšana

Dzīvais ēdiens

Pamatīgi smaga un skaista grāmata! Grāmatas autore Sarma Melngailis esot Mārtiņa Rītiņa "guru un piecu zvaigžņu meistare svaigēšanā", šim es varētu piekrist, jo Sarma tiešām iedvesmo ar savām fantastiskajām receptēm un idejām. Pirms grāmatas atvēršanas, biju Sarmai jau kādu laiku sekojusi sociālajos tīklos un zināju, ka viņa spēj pacelt spārnos ne tikai gurmānus, bet arī tos, kuriem vienkārši patīk izmēģināt inovatīvas recepšu idejas, zināju, ka viņas restorāna klientu, kā arī sekotāju atsauksmes ir ļoti pozitīvas un uzmundrinošas. Tā nu arī man pašai sagribējās izmēģināt svaigēšanu. 

Nedēļu pirms 2013. gada Ziemassvētkiem, Sarmas grāmatas iedvesmota, uzsāku mazu eksperimentu - doma bija pārtikt divas nedēļas tikai no "raw" produktiem. Veselu nedēļu izturēju un pat zaudēju četrus kilogramus svara. Diemžēl nāca Ziemassvētki, pēctam daudz darba un atlika maz laika domāt par svaigēšanu. Divas eksperimenta nedēļas noīsinājās līdz vienai, un no janvāra sākuma biju kādu laiku testa režīmā - 50% svaigēdājs, 50% normāls ēdājs. Mana eksperimenta 5 dienas varat lasīt te - http://laurakrampe.blogspot.com/2013/12/raw-food-eksperimenta-pirmas-5-dienas.html

Sarmas grāmatā ir fantastiskas receptes un, ja patīk zaļā domāšana, tad šī noteikti nebūs tā grāmata, kuru pašķirsti, tad noliec plauktā un aizmirsti par to. Es to regulāri šķirstu jau nepilnus divus mēnesešus, katru reizi, atrodot arvien jaunas idejas gardām maltītēm. 

Pa šo laiku esmu "apgāzusi" pati savu izvirzīto teoriju, ka Latvijā iespējams būt par svaigēdāju. Baidos atrauties no kāda 100% svaigēdāja pa seju ar diļļu bunti, ja es mēģināšu iestāstīt, ka mūsu klimatā un platuma grādos "raw" ir pilnīgi nenormāls dzīvesveids. Var jau būt, ka kļūdos, bet uzskatu, ka svaigēdājs Latvijā būs ar izģindušu augumu, pelēku sejas ādu un blāvām un neizteiksmīgām acīm, jo - vasara pie mums ilgst 3 mēnešus, bet visu pārējo laiku ir ziema. Kā gan lai organisms iegūst visus tam nepieciešamos vitamīnus, ja nav vietējo augļu un dārzeņu? Vērojot sociālajos tīklos ārzemju meiteņu blogus, sekojot to galerijām, kurās ik dienu parādās fantastiski košas bildes ar svaigām ogām, salātu lapām un sulīgiem dārzeņiem, mani pārņem zaļa skaudība un tai pat laikā apziņa, ka Latvijas svaigēdāja acis un seja nekad tā nestaros, jo sulīgas zemenes, mellenes, kazenes, ābolus, ķiršus, plūmes un daudz, daudz citus augļus mēs nevaram svaigā un veselīgā veidā iegūt 365 dienas gadā. 

Neskatoties uz to, ka es esmu visēdāja (Ouuuuu, nespēju es atraut savus zobus no labi pagatavotas meža gaļas!), es noteikti esmu guvusi daudz vērtīgu ideju no Sarmas grāmatas, jo, lai gan daudziem šķiet, ka svaigēšana aprobežojas tikai ar dažādu svaigu salātu ēšanu un augļu graušanu, autore pārliecina par pretējo - īstens un dižens svaigēdājs pat pankūkas un maizīti prot pagatavot, to necepot. Jā, pirmo reizi mūžā es pagatavoju maizīti/krekerus bez cepšanas. Un man izdevās supergardi! Īstens un dižens svaigēdājs velta diezgan lielu laiku plānojot savas maltītes. Un man kā cilvēkam parastajam, ir samērā sarežģīti (neticiet? pamēģiniet paši..... no āboliem un banāniem neizdzīvosi) saplānot raw pusdienas, ja praktiski katru dienu pavadu darbā. 

Vērtējums: 9/10

Izdevniecība: ZvaigzneABC 

Raw Food eksperimenta pirmās 5 dienas!

Svaigēšanas eksperiments (2 ned. garumā)

 

 Pirmās 5 dienas!

(dzīvojot pēc Sarmas Melngailis "Raw Food" grāmatas motīviem)

Par svaigēšanu neko daudz nezināju un joprojām nezinu. Tik vien, ka svaigēdāji ir izģinduši cilvēciņi, kuri pārtiek no burkāniem, āboliem un dažādām nezālēm, ko ēd pa taisno no mauriņa un, ja kurkst vēders, iet uz pļavu kā aitas zāli noēsties.  Nu labi, labi, tik traki ar mani nav, šo to biju lasījusi, šo to zināju un pat biju mēģinājusi pagatavot. :) Papētot, sapratu, ka nav tādas vienas teorijas vārdam "svaigēdājs", jo cik cilvēku, tik teoriju - viens lieto medu, cits to nelieto, jo ir vegāns, ir svaigēdāji, kuri neaizraujas ar kaltēšanu un žāvēšanu, un ēd tikai zaļbarību un pēc iespējas svaigāku, bet citi rada brīnumainas receptes, kaltējot un žāvējot temperatūrā, kas nav augstāka par 40 grādiem, pievienojot dažādas sastāvdaļas, kas ēdiena izskatu brīžam padara tik daiļu, ka nezinātājs teiks, ka "tā smukā šokokūka gan smuki uzcepta", lai gan no "cepts un vārīts" nav ne smakas. 

Tākā uz svaigēšanas eksperimentu mani pamudināja Sarmas Melngailes grāmata "Raw food" (Izdevniecība: ZvaigzneABC), tad es pieturos šajās divās nedēļās pie autores teorijām un noteikumiem. Ja runa par manu fišku šāda veida ēšanā, tad man svarīgākais  - lai ēdiens, ko ēdu, ir skaists! Un krāsainu salātu šķīvis ir brīnumskaists, augļu kokteiļi ir brīnumskaisti un arī smaržīgi! Savukārt, ja svaigēšanu uztveru kā diētu, tad varu teikt, ka daudz patīkamāka (psiholoģiski ietekmējošāka) ir diēta, kadtev uz šķīvja ir milzu čupa ar ēdienu (salāti ar graudaugiem), nekā mazs kusaciņš vistas filejas un 3 tomātu šķēles. Raw food iedvesmo!

Visu daru kā nākās un kā ir pieņemts, izņemot to, ka lietoju kafiju.... nu nevaru es no viņas atteikties. :)
Ja par izmaksām šajās 5 dienās - tās nav augušas, salīdzinot ar to, ko ēdu pirms tam. Nemaz. Drīzāk - samazinājušās, lai gan ledusskapis plīst. Mainījies ir tas, ka es plānoju ēdienreizes, jo visu gatavoju pati, nevis pērku veikalā gatavu. 

Te nu būs par manām pirmajām 5 dienām:

 
Pirmā diena bija nevājš murgs, jo es nebiju lāga visam sagatavojusies, pietam man bija jābūt darbā. Rīts sākās ar mandeļu piena sagatavošanu, kuru pēctam blenderī sablenderēju gardā kokteilī kopā ar mango, ananāsu, meloni un apelsīnu + kļavu sīrupu. Pusdienām uz darbu nu uz fikso paņēmu līdzi kastītē salātus un augļus. Ar to bija par "īsu" un jau pēcpusdienā man gribējās nokost sev pirkstu, lai tikai varētu aizsist apetīti. Pirmā diena bija īstas mocības, jo es esmu gaļēdāja un zivju ēdāja, mīlu olas, biezpienu, krējumu, jogurtus, maizi, ceptus kartupeļus. Es dievinu cept un šmorēt, un pirmajā raw food dienā es biju ar mieru atdot jebko, lai tikai dabūtu pusdienās salātiem klāt gaļu! Bet es izturēju, daudz dzerot ūdeni un nepārtraukti ēdot augļus. Dienas moto: Nošaujiet mani!

Otrajā dienā brokastis bija tādas pašas kā pirmajā dienā un pusdienām biju nodrošinājusies ar olbaltumvielām. Papildus zaļbarībai biju sagatavojusi burciņu ar izmērcētiem un sablenderētiem turku zirņiem ar ķiploka daiviņu, auksti spiestu olīveļļu un spinātu lapām. Pa vidu grauzu mandarīnus, ābolu, riekstus. Dienu izturēju godam, lai gan bija brīži, kad velniņš bakstīja, lai metu mieru visam un aizeju uz kafejnīcu normāli paēst. Dienas moto: Var iztikt!

Trešā diena. Pamodos super izgulējusies un ar baigo viegluma sajūtu. Tākā darbā nebija jābūt, nolēmu pašeptēt pa virtuvi ar recepšu grāmatu. Tā tapa manas pirmās riekstu "maizītes" un banānu saldējums! Ēdu un kunkstēju, kunkstēju un atkal ēdu. Tā vien šķita, ka es visu dienu ēdu (BET TIKAI RAW, TIKAI svaigu!). Dienas moto: Bļin, raw ir garšīgs!(Bet varbūt es esmu izsalkusi līdz līmenim, kad viss ir garšīgs????)

Ceturtā diena sākās viegli pri viegli, nespēju sagaidīt augļu kokteili brokastīs un nemaz (Jā, it nemaz!) nekārojās meitas desmaizi un mammas gatavoto gaļas ruleti pusdienās. Aš nobrīnījos pati par sevi! Pagatavoju kārtējo riekstu maizīti, šoreiz pievienoju rīvētu burkānu. Gardas pusdienas ar milzu čupu svaigiem salātiem un izdiedzētām melnajām Beluga lēcām. Lieliska diena! Dienas moto: Raw - yes yes yes!

Piektā diena. No rīta es 5x kāpu uz svariem, jo neticēju tam, ko šie man rādīja. Pilnīgs kosmoss! Svarus es šobrīd varētu cīši, cīši sabučot, jo tie rādīja gandrīz -4kg. Un es nemānos - es nebadojos, es stūķēju un ēdu daudz, daudz, daudz. Tikko kā gribās, ēdu.
Šobrīd, piektās dienas pēcpusdienā, kad pusdienās sev pagatavoju gardus raw suši (pagatavošana vien 10 min), kurus apēdu aiz laimes kunkstēdama, varu teikt vien to, ka šo eksperimentu man vēl jāizveic 7 dienas, bet, es pilnīgi pieļauju, ka pagarināšu visu vēl uz kādu laiciņu, kaut vai tamdēļ, ka svars man nav krities pēdējos gadus praktiski nemaz + es katru dienu atklāju arvien jaunas un jaunas receptes, kas mani nebeidz pārsteigt ar savu vienkāršību un gardumu! Dienas moto: Es ēdu forši!

Kopsavilkumam: Turpinājumā vēl 7 svaigēšanas dienas un domāju, ka izturēšu īzī. Vārds "izturēt" pat šeit neiederās, jo jau ir idejas jaunu ēdamlietu apgūšanā. Nākamā atskaite Vecgada dātumos:) 

p.s. Par svaigēšanu joprojām neko daudz nezinu, tāpēc viss šeit rakstītais ir tikai un vienīgi mans personīgais viedoklis:) 

Receptes:

 
Riekstu piens

Sauja mandeles
3 saujas ūdens
Ha. Drīzāk: 1:3 liku riekstus un ūdeni blenderī un lai šie blenderējas. Pēc minūtes izkāsu balto šķidrumu un ar biezumiem aizgāju uz vannas istabu  - lielisks skrubis:)
Pēctam pie izkāstā piena metu augļus, kas kārojas, pielēju kļavu sīrupu mazliet un blenderēju atkal.  Gards:) 

Turku zirņu mērcīte

 
Sauja turku zirņu (izmērcēti uz nakti) Papildinājums: Dita Lase sadeva man pa aci, ka turku zirņi jādiedzē 7-10 dienas! Lūk! Vienreiz nedadiedzētu apēst ir ok, bet regulāri nedrīkst:)
Ķiploka daiva
Sauja spinātu lapiņu
Auksti spiesta olīveļļa pēc vajadzības
Visu iekš blendera un taisam mīkstu. Ja par cietu, lejam klāt mazliet olīveļļu. Ēdu pie salātiem. 

Riekstu maizītes

 

Izmērcēti: indijas rieksti (2-3h), mandeles (nakts), zemesrieksti (2-3h)
Burkāns 1 gab
1 ēd.k. linsēklas
2 dateles žāvētas
2 vīģes žāvētas
2 apelsīna daiviņas
Visu iekš blendera un taisa mīkstu. Tad izklāju uz cepamā papīra uz pannas un liku uz tikko izkūrušās, remdenas krāsns kaltēties:) No rīta bija gatavas:) Īstam rawistam ir dehidrators ar vienmērīgu temperatūriņu.

Raw saldējums

 
1 gab banāns,
1/2 tk. kanēlis,
2 daivas apelsīna
2 žāvētas vīģes
Visu metu iekš blendera un tad kastītē, ko ievietoju saldētavā. Ja gribās uzreiz, tad jāpaseko līdzi, lai nesasalst kramā. Bet es pagatavoju iepriekš un pirms vēlmes apēst, izņēmu un pakausēju vaļā:) Garšo debešķīgi un kā īsts salčiks!!!!!!!!!!!!!! 

Raw suši

 
Sarmas grāmatā pieminēts mistiskais jicama dārzenis/auglis, kas pie mums neaug. Tā vietā izmantoju puķkāpostu sablenderētu + sarīvētu (un nosusinātu mazliet) ķirbi. Abus samaisa kopā, pievieno sāli, klāj uz nori lapas, liek virsū savus superiemīļotos dārzeņus, mērcē iekš laba balzamico un noēdas gardu muti, kunkstēdami:)