Tall Ships Race 2013 Riga no jahtas Bravo klāja:)

Bildes var palielināt, uzlikšķinot uz attēla.

Ābolu un mandeļu fiksais!

 Nepieciešams:

2 Tešlas mīklas plāksnītes
Viens liels ābols
saujiņa rozīņu
saujiņa auzu pārslas
saujiņa mandeles
1 ēd.k. sviests
3 ēd.k. cukurs

 Auzu pārslas apcep uz pannas sviestā, pievieno 1 ēd.k. cukura

Mandeles samaļ un pievieno uz pannas auzu pārslām un cukuram. Cep tik ilgi, kamēr paliek brūnas.

 Brūnā auzu pārslu, mandeļu un cukura masa

 Tešlas mīklas plāksnīti atsaldē un liek uz cepampapīra. Pa virsu kārto smalki sagrieztu ābolu.

 Virs ābola uzkaisa cukuru, tad tam pa visu izmērcētas rozīnes un pašā virspusē auzu pārslas ar mandelēm.

 Ņem otru tešlas mīklas plāksni un liek pa virsu pildījumam. Maliņas ar saslapinātiem pirktiem rūpīgi aizspiež ciet.

Cep 180-200 grādos apmēram 10-15min
Gaida, kad atdzisīs un šmorē iekšā ar saldējumu vai vaniļas mērcīti

Upenes, upenītes:)

 Recepte:
2kg upenes
1kg ievārījuma cukura (ja ņem parasto, tad nepieciešams 2kg)
1/2 citrona sula
1/2 citrona pierīvēta miziņa
Liek katlā, karsē, nosmeļ putas un atkal karsē... apmēram 15 min. Tad pilda izkarsētās burciņās un gaida ziemu.
 
Vakar no Ditas Lases pašpikoju recepti: http://www.vegus.lv/receptes/uzkodas-un-… . Diemžēl nebija man ingvera un nebija vaniļas pāksts, bet tāpat sanāca ņamma:) 

Un ziemā, kad uznāks kaklasāpes, gripa un vīrusi, upeņzaptes tēja būs vislabākais palīgs, lai visus draņķus pieveiktu:)

Monika Pēca "Otrdienu draudzenes"

Lieliska un viegli lasāma grāmata ar aizraujošu sižetu. Katra lapaspuse ierāva arvien dziļāk un dziļāk notikumos, kas risinās piecu draudzeņu dzīvēs, kuras jau 15 gadus tiekās katra mēneša pirmajā otrdienā kādā restorānā un reizi gadā dodās kopējā izbraucienā. Sižets un draudzeņu raksturojumi tik ļoti atsauca atmiņā aizraujošo seriālu "Sekss un lielpilsēta" - katra grāmatas varone pilnīgi atšķirīga, katrai sava dzīve, sava ikdiena. Tā vien šķiet, ka viņām nav nekā kopēja, bet tomēr, kaut kādu augstāku spēku vadītas, viņas ir savestas kopā, lai viena otru balstītu gan bēdās, gan būtu kopā priekos. 

Kad Judītei nomirst vīrs, visas nolemj doties svētceļojumā uz Lurdu, būt blakus draudzenei tās sevis izzināšanas ceļā. Ceļā, ko Judīte vēlās pabeigt mirušā vīra vietā, kurš smagas slimības nomocīts, nepaguva savā dienasgrāmatā ierakstīt nobeigumu šim svētceļojumam. Notikumi, kas atklājās vairāku simtu kilometru garajā ceļā, ir milzu pārbaudījums ne tikai Judītes, bet arī pārējo draudzeņu dzīvēs. Pārbaudījums to draudzībai! Intriga tiek saglabāta līdz pat grāmatas pēdējai lapaspusei. 

Autorei ir izdevies patiesi brīnumainā kārtā noturēt manī uzmanību, izlasot katru lapaspusi, nevienu pašu neizlaižot un nepārškirot, neizlasītu. Lieliska valoda. Brīžam skaļi smējos, brīžam jutu līdzi kādai no draudzenēm, brīžam palika skumji. 

Viss notiek tieši tā kā tam jānotiek, dzīvē nav nejaušību, ir tikai secīgi sakārtoti notikumi un to gaita var mainīties, atkarībā no tā, pa kuru ceļu ejam mēs paši. Judītes un draudzeņu dzīves nekad nebūtu mainījušās, ja tās neizietu ārpus savas komforta zonas, ja nepārkāptu pāri ikdienā ap sevi uzceltajam mūrim, ja neuzvarētu savus "dēmonus". Mēs tik reti atrodam brīdi, lai piebremzētu un padomātu. Tam vienkārši nav laika. Ceļš, kad esi nolēmis to veikt kāda cita vai sevis dēļ, palīdz sirdij un dvēselei vienoties vienā ritmā, nesteidzīgā ritmā, kas rada izpratni par sevi un savu dzīvi.

"Meli bija kā bumerangs. Tie atgriezās atpakaļ un, lai novērstu ļaunāko, trāpīja tiem, kas tos bija palaiduši pasaulē."
"Svētceļojumi izceļ gaismā sliktāko, kas cilvēkā ir."
"Izvēloties partneri, nevajadzētu koncentrēties tikai uz vienu īpašību. Ja, meklējot eņģeli, skatās tikai uz spārniem, tad mājās var pārnest vistu zupas katlam."
"Idejas ir gaistošas būtnes. Ja tās tūlīt nepiefiksē, tās pagaist un dodas meklēt jaunas mājas."

8 no 10 zvaigznītēm.

Izdevniecība: ZvaigzneABC

Ieva Melgalve "Mirušie nepiedod"

Man vienmēr ir patikušas pasakas, fantastika, fantāzija, tas, ko tik grūti noķert aiz astes ikdienā, pēc kā tiecās katra cilvēka dvēsele, bet retais spēj aktīvi un no visas sirds fantazēt un sapņot, pārkāpjot tam trauslajam slieksnim, kas atdala bērnību no pieaugušo pasaules. Grāmatas autore Ieva to prot! Lieliski prot! Un prot ieinteresēt ar labu pieaugušo pasaku, nevis banālu romāniņu fantastikas stilā.

Pirmās 10 grāmatas lapaspuses lāga nevarēju saprast, kur es atrodos, jutos apmaldījusies, nezināju, kas es esmu (jā, es cenšos iejusties grāmatā ne tikai ar prātu, bet ar dvēseli), šķita, ka sajūtu mazliet kaut ko no Harija Potera, mazliet no "Bada Spēlēm" - tēli, nosaukumi, vietas.... viss samudžinājās, šķietami neatšķetināmā kamolā, līdz pēkšņi mani pārņēma sajūta, ka šis kamols ir kļuvis par milzu vizuļojošu mākoni, kas mani iesūc sevī ar visu savu mākoņspēku. Tajā mirklī es kļuvu par daļu no šīs skaistās pasakas. Jā, tieši pasakas! Man labpatīkās to saukt par pasaku, jo beigas tai bija tīri vai normālas pasakas cienīgas.

Ļoti patīk Ievas Melgalves fantāzija, iztēle, interesantie cilvēku un magu vārdi, vietu nosaukumi. Galvenā varone Vega (jeb Nela) - vārds man simpatizēja jau sākumā, jo zināju, ka tā ir piektā spožākā zvaigzne naktī. Ieva - vai personu vārdiem Tavā darbā ir kāda īpaša nozīme? Ange, Dārs, Nadors, Ronada, Boords.....
Izbaudīju katru mirkli no šīs pasakas, kur magi valda pār cilvēkiem, kur Karalis spēj savienoties domās ar padotajiem, kur ielejā ir ciems pie ciema - kā mazas pasaules, katra ar savu valdnieku un magiem. Un izbaudīju Vegas dzīvi, savienojot savas sajūtas ar viņas izjūtām un mirkli, ko uztver acis, lasot.
Paldies Ieva, par lielisko grāmatu:) 

Ak, jā....... iekrita atmiņā viens autores teikums, kas lasāms vairākkārt grāmatā.... "Es dzirdēju kā viņš pasmaida!" :) Es arī esmu bieži dzirdējusi, cilvēkus smaidam. 

Ja man jādod zvaigznītes, tad 8 no 10 :) 

Izdevniecība: ZvaigzneABC

Viljams Pols Jangs "Krustceles"

"Krustceles".... Tikko kā ieraudzīju, kas ir grāmatas autors, sapratu, ka šo noteikti vēlos izlasīt. Notikumi grāmatā risinās ap egocentrisku multimiljonāru, kurš nonāk komā un "atmostās" sirreālā pasaulē, ko izveidojušas viņa smadzenes, balstoties uz dzīves pieredzi. Šajā pasaulē galvenais varonis satiek vīrieti vārdā Jēzus, kas cenšās viņam palīdzēt izprast esību un neesību, dzīves laikā pieļautās kļūdas. Antonijam tiek dota iespēja dzīvot un atgriezties uz zemes, bet ne savā ķermenī. Antonijs pasauli redz citu cilvēku acīm un viņam tiek piešķirta dāvana: viņš var izdziedēt kādu cilvēku. Vienu. Vai arī pats sevi. Ja Tev būtu iespēja, ko Tu darītu - glābtu sevi vai kādu citu? Ko izvēlējās Antonijs? Atbilde grāmatas beigās.
Grāmata, kas tik ļoti līdzīga autora pirmajai grāmatai "Būda". Abās ļoti līdzīgi izklāstīts skatījums uz Jēzu, Svēto garu un Dievu Tēvu.
Gan šo grāmatu, gan autora pirmo romānu izlasīju vienā piegājienā. Sirreāli savdabīgi aplūkotas mūsu pasaules garīgās "būtnes", kas abu autora romānu galveno varoņu sapņos/komas sapņos kļūst par dzīviem, sataustāmiem cilvēkiem un katrs no viņiem izskatās tieši tā, kā galveno tēlu smadzenes tos uztver un spēj vizualizēt/iedomāties.
Kad galvenais varonis Tonijs kārtējo reizi izrāda neizpratni par to, kas ir īstenība un kas nē, kas patiesība, kas realitāte un kas nē, Jēzus tam saka :"Vai jūsu ticība tam, ka nomiris ir vienkārši nomiris, un punkts, - vai šī jūsu ticība padara to par patiesību?" Uz ko Tonijs atbild, ka tā ir viņa realitāte. Šajā brīdī arī es mazliet aizdomājos par ikdienu, par taisnības pierādīšanu, par "Es zinu labāk!", par "Tev nav taisnība!". Cik gan bieži mēs pieturamies pie savas "patiesības", lai patiesībā tā nav reāla. Un tad Jēzus teica:" Kaut kas var būt reāls un tomēr neeksistēt, turpretī patiesība ir un paliek neatkarīga no tā, kas ir reāls vai tiek uztverts kā reāls."

Pāris citāti iedvesmai:
Jēzus par sevi: "Veids, kā jūs mani patlaban redza, Antonij, ir vislabākais, kādu spēj uzburt jūsu atmiņa, kas, apvienojoties ar fantāziju, rada tādu tēlu, kādam pēc jūsu prāta, man būtu jāizskatās."

Cerība (maza meitenīte) par Toniju:" Mister Tonij, tu esi varens karotājs, tu neesi viens, tu proti mācīties, tu esi brīnumu universs, tu esi Vecāsmātes mīļais zēns, tevi ir adoptējis tētis Dievs, tev nav varas to mainīt, tu esi skaists juceklis, tu esi melodija...."

Par Tonija iekšējiem dvēseles mūriem:
- "Kāpēc jūstos vienkārši nenojaucat?"
- "Tāpēc, ka tu pats esi uzbūvējis šīs fasādes," Vecāmāte sacīja. "Mēs tās nenojauksim bez tavas līdzdalības. Ja tādus mūrus nojauksi steigā, gruveši var aprakt tos, kurus tu mīli. Brīvība var kļūt par jaunu attaisnojumu nevērībai un līdzcietības trūkumam pret citu važām. Rozēm ir ērkšķi."
- "Nesaprotu. Kādēļ rozēm ir ērkšķi?"
- "Lai tu rīkotos ar tām saudzīgi un maigi."

Izdevniecība: ZvaigzneABC

Pols Makenna "Maini savu dzīvi 7 dienās"

Ļoti interesanta grāmata, kuru noteikti pārlasīšu savā meditatīvajā atvaļinājumā, cenšoties vairāk iedziļināties autora uzdevumos un padomos. Grāmata paredzēta 7 dienām. Dienām, kuras spēs mainīt ikkatra dzīvi, ja vien mazliet iespringsi un pēc labākās sirdsapziņas pildīsi visas autora septiņas koučinga sesijas. Daudz sīku padomu, daudz pieredzējušu gudrību un brīnisķīga optimisma. Autors cenšās lasītāju pieradināt pie tā, ka laime ir nav abstrakts jēdziens, ka veiksme nav tikai vārds, ka enerģija un dzīvesprieks ir iegūstami jau brīdī, kad sāc par tiem domāt un iztēloties. Pols iemāca valdīt pār emocijām un prātu, iemāca tev nieka septiņu dienu laikā kļūt par tādu cilvēku, kāds vienmēr esi vēlējies kļūt, bet tādu vai citu iemeslu dēļ neesi to pratis.

Grāmatai klāt nāk hipnozes CD latviešu valodā! Varu teikt, ka es gandrīz iemīlējos diska ierunātāja balsī - tik maiga, lēna, nomierinoša, bet tai pat laikā spēcīga un iedrošinoša. Autors min, ka disku ar hipnozi nedrīkst klausīties, ja esi pie auto stūres. Pilnībā piekrītu, jo, klausoties, jāaizver acis un pilnībā jāatslābinās. Pirmajās trīs klausīšanās reizēs es aizmigu un pamodos, kad disks "gāja uz riņķi" kādu piekto reizi. Pēctam es saņēmos un pacentos to noklausīties nevis vakarā, kad esmu nogurusi, bet pa dienu. Un izdevās. Fenomenāli un fantastiski! Tieši tas, kas man bija nepieciešams. Bet diskam ir viens mīnuss - legālā ceļā nevar pārkopēt ne uz datoru, ne uz kādu citu, klausīšanai parocīgāku ierīci. Žēl.
Par grāmatu, jau minēju, ka noteikti savā atvaļinājumā vēlreiz pārlasīšu. Autors Pols Makenna, Ph, D., veicis pētījumus par veiksmīgiem cilvēkiem visā pasaulē, viņš ir mainījis savu un vairāk nekā miljons citu cilvēku dzīves divdesmit valstīs.
Pāris citāti motivācijai izlasīt šo grāmatu arī TEV:
"(..) ja tu turpināsi darīt to, ko esi darījis vienmēr, tu tikai dabūsi vairāk tā paša, kas tev jau ir."
"(..) brīdī, kad cilvēks ar pārliecību kaut ko apņemas, procesā iesaistās arī liktenis."
"Ja tavi iekšējie tēli būtu tik pat reālistiski kā tas, ko redzi reālajā pasaulē, tu nespētu noteikt atšķirību."
"Kad tu iemācies nomainīt prātā attēlus un skaņas, tu arī sāc apzināti kontrolēt savu dzīvi."
"Tev ir izvēle. Tu kontrolē savu dzīvi."
"Pārtrauc lasīt un paraugies apkārt. Gandrīz viss, ko tu redzi, sākotnēji ir radies kāda galvā. Lai uzlabotu savu dzīvi, sevi vai pasauli, tev vispirms jāatļauj sev sapņot."
"Kad tev rodas vēlēšanās darīt to, ko nekad agrāk neesi darījis, viss kļūst iespējams."

Izdevniecība: ZvaigzneABC

 

Federika De Česko: Tibetietes māja

Romāna galvenā varone ir arhitekte Dolkara, kuras saknes meklējamas tālajā un noslēpumainajā Tibetā. Viņa ir dzimusi un uzaugusi Šveicē, ģimenē tiek piekoptas budisma tradīcijas, taču viņas māte nekad nestāsta meitai par savu dzimteni un to, kāpēc tagad dzīvo trimdā. Tikai pēc tam, kad Dolkara uzzina par briesmīgajām rētām uz mātes ķermeņa un piespiež viņu runāt, Sonama atzīstas, ka pirms bēgšanas no Tibetas viņu, pavisam jaunu meiteni, darba nometnē nežēlīgi spīdzinājuši ķīniešu iekarotāji.
Pamazām mātes stāstījumā atdzimst pagātne – krāšņa un reizē arī briesmīga. Taču daudzi jautājumi paliek neatbildēti. Dolkara nolemj izzināt patieso dzimtas vēsturi, tādēļ viņa dodas uz Lhasu.

Aizraujoša grāmata par jaunu sievieti, kura spītīgi cenšās izdibināt savas dzimas saknes un noslēpumus. Grāmata sarakstīta pārsteidzoši fantastikā valodā un, lasot, pārņem sajūta, ka redzu visu aprakstīto kā filmu, kas paskrien gar acīm. Sajūta, ka es esmu iekš grāmatas. Galvenās varones mātes stāsti par savu jaunību, par piedzīvoto Ķīnā, Tibetā un Indijā, ievelk sevī, atklājot gan neatkārtojami skaistas lietas - bērnības atmiņas un līdz detaļām precīzus vietu, sajūtu un emociju aprakstus, gan smeldzīgus un košus mīlas stāstus, gan prātam neaptveramu ļaunumu Mao Dzeduna valdīšanas laikā, kas atstājusi smagas rētas (tiešā un pārnestā nozīmē), ne tikai galvenās varones mātes un tuvāko radinieku dzīvēs, bet visas Tibetas un Ķīnas cilvēku atmiņās.
Viens ir skaidrs - cilvēki, kuriem lemts satikties, satiksies, pat, ja šādu tikšanos jāgaida vairākas paaudzes.
Ļoti patīk rakstnieces valoda - talants (vai dzīves pieredze? Tomēr rakstniece dzimusi 1938. gadā, dzīvojusi pie tuaregu cilts Sahārā) aprakstīt situācijas un vietas, smalkus sīkumus, kas kopā izveido stāstu no kura nevar atrauties.
"Miegā satiekam to, ko slēpj tumsa. Miegā mūs apciemo nevis atmiņas, kas pieder apzinātajam Es, bet gan tās, ko stiepjam sev līdzi kā sanešus. Sapnī var gadīties aizrakties līdz patiesībai - bīstamajai zonai, pret kuru atsitušies pārplīstam kā lietus lāses."
"(..) apslēpto Budu nav iespējams iznīcināt. Buda joprojām ir šeit. (..).. lai viņu ieraudzītu, nepietiek ar acīm vien. Ir vajadzīgs līdzsvars, īpašs meditatīvs stāvoklis. Lūdzoties tev atmiņā jāatsauc katra statujas detaļa. Tu to labi atceries, jo esi lūdzies pie tās katru dienu. Necik ilgi - un tavu acu priekšā nostājas pilnīgais Buda. Tas ir tā, it kā - atļauj man šo salīdzinājumu - saule apspīdētu lēcu un visi tās stari tiktu savākti vienā punktā. Drīz šis punkts iekvēlojas un aizdegas uguns. Tieši tāpat notiek ar cilvēka garu. Tu vari paveikt brīnumus, ja virzi savu garu uz vienu vienīgo, vienmēr uz vienu un to pašu priekšmetu."
"Mēs ēdām viens otru ar acīm. Mūsu kustību saskaņa izsauca samtainus šermuļus, muslīnmaigus iekāres viļņus, kas iekšienē pārvērtās karstās liesmiņās, pulsējošos dūrenos mugurā un zem nabas. Un tad vēl vārdos neizteicama savas dzīvības apzināšanās, glāsmaini gluda āda, silta sega, violets zvaigžņu mirdzums uz sniega tur laukā. Mūsu mīlestības aizsākums bija meklējams mūžīgā zināšanā, ka esam mīlējušies jau iepriekšējās dzīvēs un tagad tikai sasējām sarautos pavedienus."

Dodu vērtējumu 8/10 

Izdevniecība Zvaigzne ABC

INTERVIJA ar mani:)

IEVADS: (visu rakstu var izlasīt linkā zem šī teksta)



Laura Krampe ir Spridzeklis. Enerģijas lādiņš, kas ikdienā uz visām pusēm izstaro savu prieku, sajūsmu un Mīlestību pret dzīvi. Fotogrāfe, gurmāne un tāds Visuma bērns, ka ikviena tikšanās ar viņu ienes pārliecību par to, ka cilvēks var un vajag darīt to, ko sirds vēlas un ar to vēl spēt sevi uzturēt. Cilvēks – Iedvesma!


Lauru Krampi pazīstu, man liekas, veselu mūžību, lai gan tie ir mazliet mazāk par 10 gadiem. Emocionāli ir daudz kas piedzīvots un izzināts. Laura ir Draugs. Reizēm manāms viņas acīs neliels skumju spārnu vēdu atspulgs, bet tā mēdz būt katram cilvēkam. Viņa visu, kam pieskarsies un kas pieskarsies viņai, pārvērtīs košā un dzirkstošā smaidā un priekā. Laura izstaro apņēmību, gribasspēku un vienlaikus – daudzonīgu bērnišķību. Fotosesijas pie viņas ir neaizmirstamas: smieklu un dzīvīguma pilnas, bet bildes – brīnišķīgas!



Lasi pilnu interviju ar  mani portālā WWW.BONBONGA.LV  - šeit...

"Raibā pasaule" topošajiem pirmklasniekiem

Jau rudenī bariņš topošo pirmklasnieku uzsāks savas skolas gaitas.  Zinot to, cik daudziem pirmklasniekiem švaki ar lasīšanu un ar ieinteresēšanu lasīt, tad disks „Raibā pasaule” ir super interaktīva padarīšana, kas palīdz saprast un sadzirdēt dažādas skaņas un trokšņus, māca lasīt un atrast burtus un vārdus, trennē atmiņu, mācot pantiņus un dziesmiņas. 

Mana meita sāka lasīt jau 4 gadu vecumā, bet šis disks, neskatoties uz to, izraisīja patiesu interesi.  Viss kas jādara – ieliec disku datorā un atverās elektroniskā grāmata, kuru var „šķirstīt” lapu pa lapai, klikšķinot uz norādēm un krāsainiem, mirgojošiem punktiņiem. 

Vasara nav īstais laiks, lai mācītos, bet vecākiem, kuri satraucās par to – kā būs 1. klasē, vai kopš bērnudārza beigšanas bērns nebūs aizmirsis burtus, disks ir ideāls veids kā pa vakariem vai lietainās dienās, bērnam palūgt „pamācīties” ļoti patīkamā veidā. 

TE LINKS uz diviem šīs grāmatas atvērumiem!

Izdevējs: www.zvaigzne.lv

Izstāde "Mīļbildes" Ķekavā!:)

LAURAS KRAMPES fotogrāfijas, ROYAL CANIN Latvia labdarības projektam 2013!

Izstāde „Mīļbildes” t/c Liiba pirmajā stāvā, blakus aptiekai līdz 21. aprīlim!

www.eyezoom.lv  - EYEZOOM PHOTOSTUDIO

Par izstādi:

KANISTERAPIJA

Dzīvnieki spēj darīt brīnumus un palīdzēt atveseļoties. Glāsts, skatiens vai pat tikai dzīvnieka klātbūtne var būt dziedējošāka par tablešu kalniem – tas jau sen vairs nav tikai tautas dziednieku padoms, bet arī zinātniska atziņa. Divdesmitā gadsimta 50-to gadu vidū sāka attīstīties īpaša nozare – animalterapija (dzīvniekterapija), kuras viens no atzariem ir kanisterapija – suņu iesaistīšana ārstēšanas un rehabilitācijas procesā. Zinātnieki dažādās valstīs pētīja, kādu iespaidu uz dažādām slimībām atstāj dzīvnieku klātbūtne, un tika apstiprināts, ka daktera  talants piemīt gan kaķiem, gan delfīniem, gan zirgiem un citiem dzīvniekiem, bet jo īpaši suņiem. Kontaktēšanos ar dzīvniekiem sāka izmantot ne tikai nervu stresa noņemšanai, bet arī cilvēku, tai skaitā ar visai nopietnām diagnozēm, ārstēšanai.

Ne katrs suns var kļūt par terapijas suni – svarīga ir gan suņa izcelsme, gan temperaments un audzināšana. Lai strādātu ar īpašiem bērniem, suns un tā saimnieks tiek speciāli apmācīti un testēti. Par terapijas suņiem var strādāt tikai mierīgi, neagresīvi suņi ar  stabilu psihi, ideālu raksturu un augstu intelektu.  Kanisterapijas nodarbības vada speciālists (mediķis, psihologs vai pedagogs) un kanisterarpijas asistents (apmācīts suņa pavadonis), bet galvenais ir īpaši apmācīts un uzticams suns. Nodarbības var notikt grupā vai individuāli – tas atkarīgs no nodarbību mērķa. Nodarbības ar suni var palīdzēt bērniem saliedēt kolektīvu, uzzināt daudz jauna par suņiem un saskarsmi ar tiem, mācīties it kā rotaļājoties. Individuālas nodarbības nepieciešamas rehabilitācijai, kad suns var palīdzēt bērniem ar smagām diagnozēm – autismu, bērnu trieku, dažādas izcelsmes fizisku un garīgu atpalicību utt. Kanisterapija var būt noderīga, lai mazinātu fiziskas un psiholoģiskas vardarbības sekas, komunikācijas problēmas, runas attīstības aiztures, dažādas citas problēmas... Suns darbojas kā motivators – suņa dēļ var pacensties, kopā ar suni nemanot tiek veiktas kustības un vingrinājumi, kas citādi bērnam sagādā grūtības un nepatiku.

Suņa klātbūtnē var brīvi paust savas emocijas, jo suns pieņem cilvēku neatkarīgi no viņa materiālā stāvokļa vai fiziskajām spējām. Pieskārieni, siltums, kontakts ar dzīvnieku, beznosacījuma pieņemšana ir nenovērtējamas lietas cilvēkiem, kas cieš no depresijām, neirozēm, trauksmes, dzirdes problēmām. Bērniem autistiem, kas vispār nekontaktējas ar ārpasauli, kanisterapija var būt īpaši efektīva. Bērniem ar fiziskās attīstības problēmām, kas ir atkarīgi no aprūpētājiem, suns palīdz apzināties, ka arī viņš var par kādu parūpēties un apliecināt savu varēšanu.

Izstādei par godu, mana kolēģīte Oksana, speciāli man uzzīmēja super suni, kurš nu gozējās manās izstādes vizītkartēs:)  

Kur palikusi bērnība?

Pirms pāris dienām izlasīju teikumu "Bērnība beidzās tad, kad Tu vēlies tajā atgriezties". Bērnība, bērnišķība. Tas ir tas laiks, kad tu nedomā par dzīves Lielajām lietām, par problēmām, kad dzīvo savā pasaulē un Tev atliek laika priecāties par situācijām, par kurām es pamazām sāku aizmirst. Ziema un sniegs ir spilgtākais piemērs tam, ka manī laikam vairs nav ne kripatas bērnišķīguma. Kādreiz gaidīju ziemu, priecājos par pirmajām sniegpārslām, katru nedēļas nogali devos uz kalnu trakot. Bija vienalga, ārā -5 vai - 25, vienalga vai sals dur vaigos, vai putina līdz nemaņai. Mēs smējāmies un kaifojām, pēc pusdienas pavadīšanas mežā, kājas vairs negribēja klausīt un mājās devāmies pilnīgi bez spēka, bet zinājām, ka nākamajā dienā atkal baudīsim ziemu. Tieši tā - baudīsim! 

Kur ir palikusi mana patika pret ziemu? Tā bērnišķīgi tīrā patika pret balto sniegu? Tās nav, jo ziema man asociējas vairs nevis ar prieku un skaistu trakošanu mežā, bet ar to, ka katru mīļu brīdi ir jādomā par malku, par krāsni un mājas siltumu, par sniega šķūrēšanu un to, vai no rīta varēšu pielaist mašīnu, lai tiktu uz darbu. 

Bet, neskatoties uz visu, es nekad nevēlētos mainīt savu dzīvi mežiņā pret dzīvi pilsētā....Šoziem bija ļoti grūti savaldīt sevi, lai ikdienā neizrādītu meitai to, cik ļoti es neieredzu ziemu. Bet viņa to redz un jūt. Viņa zina. Tik ļoti negribās, lai viņa manā iespaidā sāk neieredzēt ziemu Savā Laikā - bērnībā.... Laikā, kad visu jābauda....Palika skumji par to kā man nekad vairs nebūs - bērnības, bet priecē tas, ka es spēju un protu izdzīvot bērnību caur savu meitu. Es mācos to darīt. Pateicoties viņai...