pirmdiena, 2013. gada 1. aprīlis

Kur palikusi bērnība?


Pirms pāris dienām izlasīju teikumu "Bērnība beidzās tad, kad Tu vēlies tajā atgriezties". Bērnība, bērnišķība. Tas ir tas laiks, kad tu nedomā par dzīves Lielajām lietām, par problēmām, kad dzīvo savā pasaulē un Tev atliek laika priecāties par situācijām, par kurām es pamazām sāku aizmirst. Ziema un sniegs ir spilgtākais piemērs tam, ka manī laikam vairs nav ne kripatas bērnišķīguma. Kādreiz gaidīju ziemu, priecājos par pirmajām sniegpārslām, katru nedēļas nogali devos uz kalnu trakot. Bija vienalga, ārā -5 vai - 25, vienalga vai sals dur vaigos, vai putina līdz nemaņai. Mēs smējāmies un kaifojām, pēc pusdienas pavadīšanas mežā, kājas vairs negribēja klausīt un mājās devāmies pilnīgi bez spēka, bet zinājām, ka nākamajā dienā atkal baudīsim ziemu. Tieši tā - baudīsim! 
Kur ir palikusi mana patika pret ziemu? Tā bērnišķīgi tīrā patika pret balto sniegu? Tās nav, jo ziema man asociējas vairs nevis ar prieku un skaistu trakošanu mežā, bet ar to, ka katru mīļu brīdi ir jādomā par malku, par krāsni un mājas siltumu, par sniega šķūrēšanu un to, vai no rīta varēšu pielaist mašīnu, lai tiktu uz darbu. 
Bet, neskatoties uz visu, es nekad nevēlētos mainīt savu dzīvi mežiņā pret dzīvi pilsētā....Šoziem bija ļoti grūti savaldīt sevi, lai ikdienā neizrādītu meitai to, cik ļoti es neieredzu ziemu. Bet viņa to redz un jūt. Viņa zina. Tik ļoti negribās, lai viņa manā iespaidā sāk neieredzēt ziemu Savā Laikā - bērnībā.... Laikā, kad visu jābauda....Palika skumji par to kā man nekad vairs nebūs - bērnības, bet priecē tas, ka es spēju un protu izdzīvot bērnību caur savu meitu. Es mācos to darīt. Pateicoties viņai...

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru