"Rīga - Pekina" - lai dzīvo trakie!

Rīga - Pekina + CD Ilona Balode

ISBN: 978-9934-0-2386-6
Iesējuma tips: cietie vāki
Augstums x platums, cm: 22,5 x 15,5
Svars (g): 880
520 lpp.

Aizvakar aizvēru grāmatas aizmugurējo vāku. Kad biju izlasījusi tās pēdējo lapaspusi, brīdi paliku sēžam un klusējam, un tad twitterī ierakstīju Balodei ziņu, ka viņi abi ar Ūdri ir „ku-kū”, bet tākā es esmu totālā sajūsmā par grāmatu, tātad „ku-kū” esmu arī es.

Saku godīgi, kad pirmo reizi turēju grāmatu savās rokās, neticēju, ka tā būs TIK baudāma. Neticēju, ka tā vispār būs baudāma. Šķita, ka gan jau atkal gari un vēsturiski apraksti par valstīm, bezgaršīgi teksti. Bet nē! Katru lapaspusi izbaudīju un izgaršoju vārda tiešajā nozīmē. Esmu emocionālais lasītājs, kurš iejūtas grāmatu varoņu „ādā”, vairākas naktis sapņos klejoju jums abiem līdzi, pat gulēju ar jums abiem kopā uz ielas, dziedāju ar jums kopā un kāvos ar ķīniešiem....... Lasīju, brīžam skaļi smiedamās, brīžam nespēju rimties, slaukot prieka asaras, ka viss beidzies labi. Viņiem (Balodei un Ūdrim!) vienmēr viss beidzās labi, lai arī cik dziļi mēslos abi neatrastos. Ūnikums! Ilona ar savām sievišķajām kaprīzēm, vājībām, trakumiem un lauvas temperamentu, un Rolands – savdabīga rakstura puisis ar tik pat savdabīgām spējām krist līdz pašai apakšai un tad tik pat strauji celties un kļūt par vislielāko atbalstu savai otrajai pusei. Divi mazi veiksmes balodīši, klejotāji, pasaules apceļotāji, kuriem Dieviņš visu piedeva un vienmēr deva atkal un atkal jaunu iespēju turpināt iesākto, lai to pabeigtu.

Par visu pēc kārtas:

1. 520 lpp! Pieci simti divdesmit! Uhhh!
2. Balodes valoda, spēja TĀ uzrakstīt – tas nav vārdos aprakstāms! Tas ir talants! Esmu daudz grāmatas izlasījusi, bet nebiju gaidījusi, ka cilvēks, sarakstot savu pirmo grāmatu, cilvēks bez grāmatu rakstniecības pieredzes, spēs TĀ pavilkt. Pietam, mūsu pašu, letiņu autors. Paklanos, Ilona, Tavā priekšā!:)
3. Valoda – te dialogs, te apraksts, te latviski, te angliski (ar tulkojumu), ik pa brīdim tik šizofrēniski fantastiski padomi (salikti pa punktiem)  un teksti tādi, ka pat visrūdītākajam nopietnības kalngalam gribās smieties, slaukot asaras.
4. Ūdrīša disks grāmatas beigās – kad to noklausījos pirmo reizi, iesākot lasīt grāmatu, man tās šķita vienkārši dziesmas. Tik pat vienkāršas kā tās, kas ikdienā randomā skan pa radio. Piebeidzu grāmatu un noklausījos atkal... un atkal... un atkal. Un sameklēju „Rīga – Pekina” lapu internetā, kur bildes, dziesmas, info. Jūs abi esat unikāli! Ms Pikky un Urdis ;)
5. Jā, ja par bildēm – man tik ļoti pietrūka daudz, daudz, daudz vairāk bilžu! Jo pie katra īpašā pavērsiena jūsu abu ceļojumā, steidzu rakties grāmatas bilžu slejās un pārāk bieži saskumu, jo bilžu nebija tik daudz, cik vēlējos. Bildes vajadzēja daudz, daudz vairāk, pat, ja viņas ir sliktas kvalitātes. „Rīga – Pekina” nav parasts romāns, kur lasītājam jāvizualizē notikumi, šis ir dokumentāls „romāns” – notikums, kur prasās visu sajust arī vizuāli. 
6.  Pēdējā vakarā, kad jau jutu, ka grāmata jāpiebeidz, bet tai pat laikā vēlējos atstāt mazdrusciņ nākamajai dienai, noliku grāmatu, izslēdzu gaismu, nogaidīju minūti, sapratu, ka neizturēšu. Ieslēdzu gaismu un turpināju lasīt. Ar to ir VISS izteikts! Ja es tā daru, tātad grāmata ir unikāla! 
7.  Ir tik daudzi, kuri Jūsu abu gājienus nekad neizpratīs un to visu lasīs ar šausmām. Lai arī neesmu ceļojusi tik tālu un tik ilgi (man maksimums bija 3 nedēļas vienai Marokā), es zinu kā tas ir – nakšņot zem klajas debess, nezināt, kas ar tevi notiks nākamajā dienā, esmu līdzīgi kā Ilona – bļāvusi uz svešzemju iezemiešiem un sapratusi, ka „viņi saprot latviešu valodu. Ir tikai ļoti skaļi jārunā”.

Paklanos jūsu abu priekšā!:) Par centību, uzdrīkstēšanos un prasmi piepildīt pat vispārdrošākos sapņus;) 

p.s. Manis pašas pieredzētais, kas daudziem šķita gana traki, pēdējo reizi Marokā pirms 2 gadiem

Te un Te 

Augi veselībai. Audzē, ievāc, izmanto

Iesējuma tips: cietie vāki (Stingra un ērta šķirstīšanai!)

Augstums x platums, cm: 24,5 x 20,5 (Rokassomā tik viegli dabūt nemaz nevar!)

Svars (g): 1150 (!!!!! Smaga gan!!!!)

352 lpp. (Daudz ko šķirstīt!)

Grāmata sastāv no divām daļām – 100 noderīgi ārstniecības augi ar aprakstiem un bildēm, un otrā daļa – augu izmantošana. Grāmatas autoru kolektīvā ir četri cilvēki – 3 homeopātes un viena bioloģiskās lauksaimniecības un ekoloģiskā dzīvesveida atbalstītāja.  Man pašai sirdij tuvāka šķita grāmatas otrā daļa – īpaši jau ēdienu, tēju un uzlējumu receptes.  Atklāju arī šo to pavisam jaunu, piemēram, diedzēto graudu un žāvēto augļu spēka tāfelītes, kuras elementāri uztaisāmas un paņemamas līdzi uz darbu.

Cilvēkiem, kuri aizraujas ar dažādu krēmu, losjonu, balzamu, skrubju un sviestu pagatavošanu, grāmatā atradīs milzu daudz interesantu un smaržīgu recepšu. Pie katras receptes minēts, kāda ir attiecīgā produkta iedarbība. Pat es, cilvēks, kas vienmēr uzskatījis, ka ir tik šausmīgi grūti pašam uztapināt kādu krēmu, lasot šīs receptes, esmu nolēmusi pamēģināt patēlot „raganiņu” un uzburt kaut ko pašdarinātu, kaut ko, kas paredzēts tikai man. 

Un bildes! BILDES! Grāmatā bildes ir LIELISKAS! 

Tākā es mazliet orientējos augos, tad pētot grāmatas pirmo daļu, apmēram nojautu, kas aug pie mums Latvijā un kas nē, bet bija augi, kuri man radīja aizdomas – daļai grāmatas tulkotājs bija iekavās atzīmējis, vai augs pieejams Latvijā, bet daļai nē. Tā nu es bez meklēšanas google nemaz nezinu vai pie mums kaut kur var dabūt kailo lakricu, Virdžīnijas burvjlazdu vai gotukolu.

„Augi veselībai” ir dikti iemīļojusi mana sešgadīgā meitiņa, kurai interesē viss, kas saistīts ar augiem un floru. Pateicoties šai grāmatai, meita beidzot izpētījusi bildes un prot atšķirt pelašķi no baldriāna. Paldies grāmatai!

Grāmatas izdevējs: Izdevniecība Zvaigzne ABC

Un vai tu zini savas "Bezgalīgās iespējas"?

Maiks Dūlijs „Bezgalīgās iespējas”

Veselas 464 lapaspuses, kurās tieši TU tiec slavināts un celts debesīs, iedvesmots un dievināts.

„Pirms kļūšanas par dzīves, sapņu un laimes skolotāju, Maiks Dūlijs 16 gadus darbojās biznesa pasaulē. Viņš ir arī viens no grāmatas „Noslēpums” (The Secret) līdzautoriem. Dūlijs ir uzstājies ar priekšlasījumiem 19 pasaules valstīs, tādējādi ar savu īpašo dzīves filozofiju iepazīstinādams desmitus tūkstošus cilvēku.”

Ceļš mani atvaļinājumā aizveda uz Kolku, kur dzīvoju teltī, bridu pa pļavām un mežiem, pastaigājos gar jūru, katru vakaru pavadīju pie ugunskura. Un man bija Grāmata. Šī grāmata. ŠO Grāmatu lasīju piecas dienas. Nekad mūžā tik ilgi neesmu lasījusi grāmatu. Šoreiz viss bija citādāk..... fonā jūras šalkoņa, debesis rotāja saule, biju tikai es un Visums.  Lēnām to „ēdu” – pa burtam, pa vārdam, pa teikumam. Šī grāmata bija tieši tas, kas man bija nepieciešams manā piecu dienu atvaļinājumā. Es nesteidzos, es izbaudīju un izgaršoju katru teikumu, brīžam aizverot acis un vizualizējot savus sapņus un mērķus. Ik pa laikam pārņēma tik ļoti reāla laimes sajūta, ka smaidīju un pateicos Dievam (pati sev), ka man ir tik daudz dots. Jau brīdī, kad biju izlasījusi pirmo nodaļu, kad es eiforiski priecājos, ka kāds cilvēks beidzot ir uzrakstījis to, ko es vienmēr esmu nojautusi, bet ko nekad nepratu pareizi noformulēt un nespēju saprast kā likt šīm sajūtām darboties manā labā, sāka notikt lietas pēc mana prāta – sīkumi, kas izkrāsoja ikdienu manā atvaļinājumā. Vēlies vēl un vēl, un nav svarīgi kā to iegūsi! Vēlies un pārējo atstāj Visuma ziņā. Es dzīvoju sapnī. Es aizveru acis, kad atveru tās, vairs nav tikai telts un ugunskura vieta, vairs nav satraukuma par to vai nesāks līt lietus. Es redzu koši zaļu zāli, es redzu tālumā ganībās zirgus...tos pašus ar kuriem es vakar  saulrietā rikšoju gar jūras krastu, ko vienmēr esmu vēlējusies, bet tas nebūtu noticis, ja pirms pāris dienām kāds nepārvarams spēks mani nebūtu atvedis uz vietu, kur esmu pašreiz.

Lasot pēdējās lapaspuses, mani pārņēma tāda svētlaimes sajūta, ka bira asaras no prieka. Dzīve ir tikai sapnis, izlūzija un, ka līdzīgi kā apzinātā sapnī, arī savā ŠEIT un TAGAD dzīvē es spēju visu, jo es pati radu pasauli ap sevi, es esmu Dievs. 

Tikai pirms pāris dienām pabeidzu grāmatu, bet zinu vismaz 3 cilvēkus, kuri manas eiforijas pārņemti, stāstot par šo grāmatu, to jau ir iegādājušies, lasa un jūtas tik pat iedvesmoti!

Mīļākās domas no grāmatas (lai šie teikumi runā manā vietā):

„Ikreiz, kad jūs domājat kādu jaunu domu, tai ir jātiek galā ar jūsu pašreizējo situāciju, un tikai tad tā var jūs aizvest uz turieni, kur mīt jūsu jaunā domāšana.”

„Kā redzat, ikreiz, kad jūsu dzīvē parādās kaut kas negaidīts var tāds, par ko neesat iepriekš domājis, tas vienmēr ir pakāpiens ceļā uz kādu „vietu”, par ko mēs domājam, jo laikā un telpā, kā jūs labi zināt, nepastāv nejaušības un sagadīšanās.”

„Vislabākais tiešām tiek dots par velti.”

„Lai ko jūs pašlaik vēlētos, centieties uzdāvināt sev kaut daļu no tā.”

„Dariet kaut ko. Jebkas taču ir labāks par neko. Kustieties. Sāciet darboties.Esiet kā dzirkstele. Vienkārši dariet, ko spējat.”

„ Jūsu sūtība dzīvē – jūsu mērķis – ir vienkārši būt – būt sev pašam. Un vienīgais veids kā būt sev pašam, ir sākt ieklausīties sevī – savās vēlmēs un sapņos, un savās dievišķi iedvesmotajās izjūtās.”

„Dzīve taču ir tik viegla.”

„Izprotiet šodienu, ar to pietiks.”

„Jūs neesat vārīga atvase, kam jāklanās un jāpakļaujas „augstākajam spēkam”, bet gan pats Kungs – kaut pats to neapzināties.”

„Pārējie cilvēki jūsu dzīvē ir tikai dalībnieki un skolotāji, kuri atrodas jūsu pasaulē vienīgi tāpēc, ka jūs esat viņus (tostarp mani) tur ievedis, gandrīz it kā mēs būtu tikai otrā plāna aktieri, kuri palīdz jums inscenēt šo uzdevumu, lai jūs varētu turpināt mācīties, priecāties un spēlēt savas spēles. „

„Jums pieder izvēle: „Sekojiet savas svētlaimes aicinājumam!”

„Jūs neesat tas, ko jūs ēdat; jūs esat tas, par ko domājat.”

„Kad nezināt ko darīt, nedariet neko! Nogaidiet. Pagaidiet, līdz jūs zināsiet, ko darīt, jo, paliekot uzticīgs pats sev, jūs beidzot nonāksiet līdz brīdim, kad to zināsiet.”

„Bērni ir jārespektē kā garīgas būtnes, kuru iepriekšējo mūžu saraksts ir tik pat garš un sens kā jūsējais.”

„Īstenībā ir tikpat daudz dažādu meditācijas veidu kā cilvēka noskaņojumu.”

„Visums neatlaidīgi virza jūs pretim nebeidzamiem priekiem, kas gaida jūs nākotnē, jo tas zina, ka visas ieceres paliek iespējamas uz mūžiem.”

„Mēs izvēlējāmies atrasties šeit, koncentrēties laikā un telpā. Mēs esam šajā pasaulē nevis tāpēc, lai izietu no tās ārā, bet gan tāpēc, lai pamostos sapnī – lai aptvertu, ka mēs patiešām sapņojam un esam savu sapņu veidotāji. Tā mēs varam paātrināt savu vēlmju īstenošanos un mācību apgūšanu, gūstot no šī procesa vislielāko iespējamo prieku.”

„Jūs jau esat gatavs. Jūs esat dievišķs. Jūs esat spēkpilns, neierobežots un mūžīgs. Jūs esat neuzvarams. Jūs esat cildens. Jūs esat bezgalīgs, vērtīgs, esat pelnījis visu, ko vēlaties. Jūs esat Dievs. Domājiet labās domas, ejiet tām līdzi, ieklausieties savā sirdī un prātā, izjūtiet savu ceļu, un Visums sniegs jums savu maģiju, līdz katrs jūsu trauks būs pārpilns ar laimi, kas izplūdīs laukā pa logiem un plūdīs pa ielām, ietekmējot visu to cilvēku dzīvi, ar kuriem jūs saskarieties.”

Grāmatu izdevusi: Izdevniecība Zvaigzne ABC

 

Spānijas sieri

Spānija ir slavena ar daudz ko, un, tieši tāpat kā Francija un Itālija, arī šī valsts var lepoties ar daudziem dažādiem izciliem pārtikas produktiem, kas, protams, nav tikai pēdējo gadu mode, bet gan gadsimtiem izlolota nepieciešamība pēc veidiem, kā uzglabāt pienu, gaļu, augļus un dārzeņus.

Spānija mums asociējas ar daudz ko, bet nez kāpēc ne tik daudz ar sieru. Patiesībā Spānijā var saskaitīt vairāk nekā 600 siera veidu, un 81 no tiem kontrolē Nacionālā kvalitātes kontroles sistēma, kas nosaka, kur jāgatavo konkrētais siers, kāds piens jāizmanto, kā siers jāpagatavo un kādos izmēros tam jābūt. 23 siera veidiem ir ģeogrāfisks nosaukums, kas palīdz atpazīst un saprast to unikalitāti.

Spānijas sierus var iedalīt trīs grupās: cietie, svaigie un zilie sieri.

Visu rakstu vari izlasīt www.cetrassezona.lv

Teksts: Laura Krampe

Spānijas galda karaliene - paelja!

Kā jau liela daļa mūsdienu izcilāko ēdienu, arī paelja, pirms kļūt par Spānijas galda karalieni,  bija parastu Valensijas darba cilvēku ēdiens. Par precīzu paeljas dzimteni tiek uzskatīts Albuferas lagūna – Vidusjūras piekrastes ezers Spānijas austrumu piekrastē, ko no jūras atdala vien šaura smilšu strēle. Šī vieta izrādījās ļoti izdevīga rīsu audzēšanai, ko šajā piekrastē aizsāka arābi. Kad 13. gs. arābus no Valensijas padzina, karaļi nolēma uzsākt cīņu pret rīsu audzēšanu, norādīdami, ka tie rada infekcijas un ir neveselīgi, bet visi pūliņi cieta neveiksmi, jo rīsi uz to laiku bija iekarojuši gan vietējo, gan citu zemju cilvēku sirdis un vēderus. Vietējie iedzīvotāji tos lietoja uzturā ikdienā, pievienojot visu, kas uz to brīdi bija pa rokai, – jūras produktus, dārzeņus un, ja bija veiksmīgas medības, tad arī gaļu, jo rīsi labi „iesūc” sevī un veiksmīgi spēj apvienot dažādas garšas produktus.

Lai gan Valensijā katru gadu notiek ievērības cienīgi tomātu svētki, tautā saukti par tomatina, kur iedzīvotāji veselu dienu no sirds mētājas un „kaujas” ar tomātiem, Valensijas vārds plašajā pasaulē ir daudz atpazīstamāks ar savu ēdienu – paelju. Paelja – kataloniešu vārds, kas apzīmē visu veidu katlus, ieskaitot specializētos traukus paeljas pagatavošanai.

Raksts autore: Laura Krampe

Visu rakstu vari izlasīt www.cetrassezonas.lv

Bulgurs ar piedevām

Pavisam nesen, kad lasīju Ajūrvēdas recepšu grāmatu, atklāju tādu ēdienu kā bulgurs:) Bulgurs tiek gatavots no cieto kviešu graudiem.Pamatīgs apraksts par bulguru lasāms iekš ČetrasSezonas. 

Mana, nu jau gandrīz katru otro dienu gatavotā bulgura iemīļotākā recepte:

glāze bulgura

2 glāzes ūdens

veģetārais buljona kubiņš

garšvielas pēc vēlmēm

pāris olīves

zaļumi (lociņi, dilles, pētersīļi utt)

kaltētu tomātu pārslas

Vāru bulguru 20 min uz lēnas uguns, tad pievienoju pārslas un vāru vēl 10 min līdz ūdens iztvaikojis. Sagriežu pa virsu olīvu ripiņas, iemaisu sagrieztus zaļumus un ēdu gardu muti kopā ar salātiem:) 

Dievīgs gardums:) Sātīgas pusdienas:)

"Es nolādu laika upi" (P.Petersons)

Pēc grāmatas izlasīšanas, pagooglēju, lai atrastu šai grāmatai kādu agrāku recenziju.... Kāpēc? Lai saprastu. Lai saprastu, kas ar mani nav kārtībā. Izrādās ar mani viss ir pilnīgā kārtībā, ja neskaita to, ka „Pērs Petersons ir autors, kura rakstības stils uzrunā galvenokārt domājošos lasītājus” (Kultūrasdiena.lv). Mani neuzrunā, neesmu „domājoša” lasītāja laikam. 

Visu cieņu autoram, kurš spējis pat mani noturēt līdz pat grāmatas beigām. Bet tam bija divi iemesli – pirmais un galvenais: es nemitīgi un akli cerēju uz kādu saspringtu notikumu, uz kaut ko, kas man liktu noelsties vai vismaz nopūsties. Nekā! 240 lapaspuses smalku aprakstu, smalks cilvēka dzīves, attiecību (ar māti, sievu, onkuļiem un tantēm, kaimiņiem un nepazīstamiem cilvēkiem) apraksts, smalks apraksts uz 240lpp par to kā jūtas galvenais varonis Arvīds.  Galvenais varonis Arvīds, nevis kāda mistiska Zenta vai Ieva (par sieviešiem man kā sievišķim labpatiktos lasīt labprātāk!), pietam 37 gadus vecs, pietam pilnīgs neveiksminieks, pietam pa varītēm cenšas iegūt mātes uzmanību un mīlestību visādos veidos, lienot no ādas vai ārā un tad atkal iekšā. Otrs iemesls - valoda. Grāmata labi "lasās", labi spēju iztēloties un "redzēt" notikumus, tēlus. Acu priekšā uzbūrās dokumentāla filma. 

Brīžam pārņēma tāda sajūta, ka gaudulīgais Arvīds ir piedzimis falšā ķermenī, ka jau kopš laika gala viņam vajadzēja būt sievietei. Tad i paņerkstēt varētu, i papinkšķēt un tas, ka jūties vājš un neaizsargāts, nebūtu netikums. 

Varbūt man bija jābūt vīrietim, lai man šī grāmata patiktu, varbūt man mazliet jānoveco vai jāviļas dzīvē, lai spētu saprast, ka rakstīt par to, ko izlasīju, ir interesanti lasītājiem. 

Arvīds, savā būtībā sapņotājs un dziļi depresijas nomākts šķirtenis:

„..pamīņājies no vienas kājas uz otru, nogaidīju tās desmit minūtes, līdz veikaliņš ver vaļā durvis, iegāju iekšā un, palūdzis vidējo pudeli, tiku pie tās brūnā papīra maisiņā. „Mazliet kā filmā,” es nodomāju, un tas tiesa, tāpēc, ka es esmu norvēģis un tāpēc, ka degvīna pudeles Norvēģijā mums nekad nepārdod brūnos papīra maisiņos, un tā filmas sajūta man gāja pie sirds. Es varēju būt kāds vīrs no filmas. Tas garais ceļš ārā no pilsētas paietu vieglāk, ja reiz biju kāds vīrs no filmas.” 

Šajā teikumā mani aizķēra vārds „papaijāties” . Nu TIK mīļi pateikt. Jā, grāmatā ir arī „seksa” ainas, bet nevienā vietā tas nav pieminēts. Pat ne ar pušplēstu vārdu, kas norādītu uz ko TĀDU..... 

„ ..es redzēju nozūdam savas mātes un Hansena muguru, tāpat kā manis paša muguru un tās, kuru sauc Ingera, kā mūsu muguras bija nozudušas pirms vairāk nekā divdesmit gadiem pa ceļam pāri uz to pusi papaijāties, kad viņa viena pati bija mājās.”

Nu kur var vienam vīrišķim (tam pašam Arvīdam no grāmatas), ejot pa ielu, rasties šitādas asociācijas.... ar asociāciju ģenerēšanu grāmatas  autoram viss kārtībā...

„Es atceros piena veikalu ar zāģu skaidām uz grīdas; tur pa ceļam uz vārtu rūmi, caur kuru jau no ietves, ārpusē garām ejot, varēja redzēt iežogotos veļas žāvējamos stāvus, baltos apakškreklus šļaugani karājamies kā beigtus vīrus, „kā līķus”, es nodomāju, bet rūtainie krekli allaž kustībā kā mans tēvs mēdza māt man no veļas auklas.”

Neskatoties uz to, ka šī grāmata galīgi nebija „manā stilā”, es to izlasīju. Pat, ja autors brīžam cepa tik garus teikumus, ka nespēju tos kā biezus dzijas kamolus, vienā paņēmienā atšķetināt. Te nu viens no autora garākajiem teikumiem:

„Kādu retu reizīti ar savām otrām pusēm ieradās man atēva brāļi vai mana tante no Nēsas; un manas mātes māsa, kurai nav bērnu, katrus otros Ziemassvētkus ieradās no Kopenhāgenas, viņa piederēja pie virsslāņa kopā ar savu vīru, automašīnu importētāju un draņķīgu īpašnieku šaurfilmu kinokamerai, kuru viņš izmantoja visam kam; un tādā pašā veidā ar kuģi no kādas citas vairak puritāniskas pilsētas tai pašā zemē ieradās mani vecvecāki,  kam plaukstas gan cietākas, mati viņiem pelēki un apģērbs pelēks, un vēju appūsti viņi kaut kā dīvaini pelēki, tur kuģu piestātnē stāvēja, gaidīdami manu tēvu, kas īpašā taksometrā brauca lejā pa Trandhjemas ceļu viņiem pretī, un vienu otru reizi arī es sēdēju tai  taksometrā, un viņi abi līdzās ar saviem koferiem tad izskatījās gaužām maziņi.”

Kad man zuda visas cerības uz kādu specifisku notikumu grāmatā, kas spētu mani pamodināt (kāda nāve vai pēkšņs atklājums, ka Arvīda mamma nemaz nav viņa mamma, vai tētis ir kaimiņš, vismaz.....), tad kā ūdens no skaidrām debesīm, nāca šis.....(lai man piedod šitādi „Arvīdi”, bet nu – ļāļaks!

„-Mammu! – un tad es sāku pinkšķēt un nevarēju vien beigt, un man bija vienalga, vai Hansens to redz vai nē, un tad, palaidis vaļā mātes roku, apskrēju apkārt automašīnai, atspiedu pieri pret motora vāku un pinkšķēju tā kā nekad, ar rokām bezmērķīgi sizdams pa Audi motora vāku, un tad apskrēju automašīnai vēlreiz apkārt un situ ar rokām pa spoži nolakoto bagāžnieku, un, sasodīts, lai tie, kam interesē, blenž uz mani, ja grib, un tad, aizskrējis līdz kuģim, es atspiedos pret kuģa korpusu, un melnais ūdens pie steķiem bija tieši zem manis, un ūdens izskatījās ledusauksts, un pinkšķēdams es pagriezos,..”

Arvīda mamma uzlikta punktu uz „i”, sakot:

„..viņam ir trīsdesmit septiņi gadi, bet man negribētos viņu saukt par pieaugušu. Tas būtu pārspīlējums. Viņš šķirsies. Es nezinu, ko ar viņu iesākt.”

Izdevniecība: ZvaigzneABC 

No norvēģu valodas tulkojusi Solveiga Elsberga.

Ēdam pa smuko kopā ar Anjum Anand!

Anjum Anand "Pareizs uzturs tavam ķermeņa tipam"

"Tautas folklora vēsta, ka pirms 5000 gadiem Indijas dižākie zinātnieki un gaišreģi devās uz Himalajiem, lai meditētu, meklējot veselības un ilgmūžības noslēpumu. Atrodoties dziļā meditatīvā stāvoklī, viņi esot novērojuši Visuma ritmu un enerģijas plūsmas, kas dabā visu veido un vieno. Šie novērojumi ielika ajūrvēdas pamatus." (citāts iz grāmatas)

Brīnišķīgās grāmatas autore Anjum Anand ir "pazīstama kā BBC2 raidījumu cikla "Viegli pagatavojami indiešu ēdieni" vadītāja. (..) Tajos viņa stāsta par vieglo un veselīgo indiešu ēdieu iekļaušanu uzturā. Uzaugusi Eiropā, autore regulāri apciemo savu ģimeni Indijā; šobrīd viņa ar vīru un meitu dzīvo Londonā."

Jau brīdī, kad pirmo reizi paņēmu rokās šo grāmatu, sāku smaidīt. Iespējams tāpēc, ka uz ātru roku pāršķirstot lappuses, pamanīju, ka grāmatā ir milzu daudzums ar lielām un krāšņām ēdienu bildēm, ka šī grāmata nav bezgaršīgs informācijas apkopojums vai teorētisks kārtējās diētas izklāsts. IR RECEPTES! Un krāšņas. Bet iespējams, ka smaidīju tāpēc, ka foršās autores smaidošs portrets ir uz grāmatas pirmā vāka.

Lasot šāda veida grāmatas, nereti uzlieku sev tādu kā "masku" un cenšos visu informāciju uztvert neitrāli, tādā veidā no katras teorijas, katra autora pieredzes, iegūstot sev tikai to, ko uzskatu un sajūtu par "savu". Nesen ilgi būros cauri daudzu svaigēdāju brīnumgrāmatai un Bībelei "pH brīnums", iz kuras ieguvu daudz svarīgu atziņu, BET ļoti daudz kas man šķita pilnīgi nepieņemams un, ja pēkšņi izlemtu kļūt par svaigēdāju, man būtu sevi jāsalauž. Pilnīgi un pa detaļām. Es salūztu miljons mazos puzlīšu gabaliņos. Jau kopš es sevi atceros apzinīgā vecumā, es ēdu sēnes ar milzu baudu, bet "pH Brīnums" sludināja man pilnīgi nepieņemamu lietu: "Neēdiet sēnes, nedzeriet sēnes un pat neskatieties uz sēnēm!" Jo, visas sēnes (arī ēdamās) esot indīgas. Līdzīgi ar piena produktiem - apzinos, ka ēdu pārāk daudz piena produktus, apzinos, ka jāpiebremzē, bet atteikties, kā to liek svaigēšanas Bībele, nevarēšu. Cik gan liels bija mans pārsteigums, ka Anjum Anand savā "Pareizs uzturs tavam ķermeņa tipam" neko neuzspiež, neko neaizliedz.  Sēnes - jā, lūdzu, ja tas der tava tipa cilvēkam (un man der!), piens - lūdzu! Tikai ar garšvielām, lai vieglāk pārstrādājās organismā!

Ajūrvēdā cilvēkus iedala 3 tipos ( trīs enerģijas stāvokļi, ko sauc par došām) - Vātas, Pītas un Kaphas došas. Grāmata piedāvā lielu tabulu, kuru izvērtējot un izanalizējot, katrs lasītājs saprot kura tipa cilvēks viņš ir. Kam tas viss vajadzīgs? Tas nepieciešams, lai turpmāk, lasot grāmatu, pētot receptes, zinātu kādi ēdieni paradzēti kādam cilvēku tipam un no kuriem derētu izvairīties.

Autore smalki apraksta garšas, brīžam ir tāda sajūta, ka skatoties uz ēdiena bildi un lasot recepti, es izjūtu ēdiena garšu. Pirmā recepte ko atklāju par labu esam kā savai došai piemērotākās brokastis: Kvinojas un saldo garšvielu biezputra. Pieļauju, ka daudzi cilvēki nezina, kas ir kvinoja... un neuzzinātu, ja pie katras receptes nebūtu sastāvdaļu apraksts, to kas nozīme uzturā utt. Es ar šo garšīgo graudaugu epazinos jau pirms kāda laika un zinu, cik tas labs uzturvērtības ziņā:)

Te bilde pirmajai manis modificētai receptei no Anjum Anandi grāmatas:) 

40-50g labi noskalotas kvinojas, 

200ml piena un 200ml ūdens (es iztiku tikai ar ūdeni)

2 ēd.k. rozīnes, 1 ēd.k.kaltētas dzērvenes, 1 ēd.k. žāvētu plūmju un dateļu

tuč tuč pistāciju

1/3 tk. mandeļu ekstrakta

Kanēļa standziņa

bik rīvēta apelsīna miza

ķirbju sēklas

Seklā katliņā kvinoju sajauc ar ūdeni un pienu, piemet kanēļa standziņu, daļēji nosedz ar vāku un vāra 15 min. Tad piemet klāt visus žāvetos augļus, garšvielas un turpina vārīt vēl 15 min. Tad, atkarībā no tā vai ūdens ir jau izvārījies vai nē, vai nu ņem nost vāku un ļauj tam iztvaicēt vāroties, vai pielej mazliet šķidrumu. Es neliku nekādus saldinātājus, jo pirmajā reizē piešāvu 1/2 tk cukura un bija par saldu. Žāvētie augļi atdod dikti daudz saldumu putrai:) Gatavai pārkaisa ķirbju sēklas un WOIILAAA - ēdam ajūrvēdiskas brokastis:)

 Šī ir tā grāmata, ko neizlasu jau pirmajā piegājienā no A-Z, bet kuru lasu no beigām uz sākumu, tad bikiņ pa vidu, tad atkal beigas un tad pašķirstu vidu.... kad nu biju apmierinajusi savu vizuālo tieksmi pēc bildēm, ķēros pie teorijas un man par lielu un milzu izbrīnu, es "pavilkos". Es tik ļoti pavilkos, ka pat sāku papildus burties cauri internetam, lai saprastu kas ir kas iekš tās ajūrvēdas.

Jau nedēļu grāmatu turu sev tuvu, tuvu pa rokai un to šķirstu pat sastrēgumos, atrodot arvien jaunas un interesantas lietas.

Es salīdzināju savu tipu ar abiem pārējiem tipiem un smaidīju kā maija saulīte par to, ka esmu Pītas doša (sēnes var, griķus var, olas un biezpienu var....uhhh) , jo katrs cilvēks jau pats iekšēji nojauš kāda barība tam nepieciešama, tikai bieži vien mēs šīs sajūtas noslāpējam, aizbāžām tām muti un tā vietā, lai uzmeikotu ne tikai gardu, bet arī skaistu ēdienu, ieejam "staķikā" un nopērkam hotdogu.

Nepilnu nedēļu cenšos ēst to, ko ajūrvēda saka man par labu esam... un es esmu dzīva. UN man GARŠO! Es pukstu aiz laimes, baudot kvinoju ar žāvētiem augļiem, bulguru ar kaltētiem tomātiem, zaļumiem un olīvām, graužot salātlapas un dzerot pašgatavota mandeļu piena kokteiļus:)

Lieliska grāmata!

Ja man būtu jāvērtē grāmata ar keksiņiem, es liktu 5 keksiņus no pieciem:)