Spānijas sieri

Spānija ir slavena ar daudz ko, un, tieši tāpat kā Francija un Itālija, arī šī valsts var lepoties ar daudziem dažādiem izciliem pārtikas produktiem, kas, protams, nav tikai pēdējo gadu mode, bet gan gadsimtiem izlolota nepieciešamība pēc veidiem, kā uzglabāt pienu, gaļu, augļus un dārzeņus.

Spānija mums asociējas ar daudz ko, bet nez kāpēc ne tik daudz ar sieru. Patiesībā Spānijā var saskaitīt vairāk nekā 600 siera veidu, un 81 no tiem kontrolē Nacionālā kvalitātes kontroles sistēma, kas nosaka, kur jāgatavo konkrētais siers, kāds piens jāizmanto, kā siers jāpagatavo un kādos izmēros tam jābūt. 23 siera veidiem ir ģeogrāfisks nosaukums, kas palīdz atpazīst un saprast to unikalitāti.

Spānijas sierus var iedalīt trīs grupās: cietie, svaigie un zilie sieri.

Visu rakstu vari izlasīt www.cetrassezona.lv

Teksts: Laura Krampe

Spānijas galda karaliene - paelja!

Kā jau liela daļa mūsdienu izcilāko ēdienu, arī paelja, pirms kļūt par Spānijas galda karalieni,  bija parastu Valensijas darba cilvēku ēdiens. Par precīzu paeljas dzimteni tiek uzskatīts Albuferas lagūna – Vidusjūras piekrastes ezers Spānijas austrumu piekrastē, ko no jūras atdala vien šaura smilšu strēle. Šī vieta izrādījās ļoti izdevīga rīsu audzēšanai, ko šajā piekrastē aizsāka arābi. Kad 13. gs. arābus no Valensijas padzina, karaļi nolēma uzsākt cīņu pret rīsu audzēšanu, norādīdami, ka tie rada infekcijas un ir neveselīgi, bet visi pūliņi cieta neveiksmi, jo rīsi uz to laiku bija iekarojuši gan vietējo, gan citu zemju cilvēku sirdis un vēderus. Vietējie iedzīvotāji tos lietoja uzturā ikdienā, pievienojot visu, kas uz to brīdi bija pa rokai, – jūras produktus, dārzeņus un, ja bija veiksmīgas medības, tad arī gaļu, jo rīsi labi „iesūc” sevī un veiksmīgi spēj apvienot dažādas garšas produktus.

Lai gan Valensijā katru gadu notiek ievērības cienīgi tomātu svētki, tautā saukti par tomatina, kur iedzīvotāji veselu dienu no sirds mētājas un „kaujas” ar tomātiem, Valensijas vārds plašajā pasaulē ir daudz atpazīstamāks ar savu ēdienu – paelju. Paelja – kataloniešu vārds, kas apzīmē visu veidu katlus, ieskaitot specializētos traukus paeljas pagatavošanai.

Raksts autore: Laura Krampe

Visu rakstu vari izlasīt www.cetrassezonas.lv

Bulgurs ar piedevām

Pavisam nesen, kad lasīju Ajūrvēdas recepšu grāmatu, atklāju tādu ēdienu kā bulgurs:) Bulgurs tiek gatavots no cieto kviešu graudiem.Pamatīgs apraksts par bulguru lasāms iekš ČetrasSezonas. 

Mana, nu jau gandrīz katru otro dienu gatavotā bulgura iemīļotākā recepte:

glāze bulgura

2 glāzes ūdens

veģetārais buljona kubiņš

garšvielas pēc vēlmēm

pāris olīves

zaļumi (lociņi, dilles, pētersīļi utt)

kaltētu tomātu pārslas

Vāru bulguru 20 min uz lēnas uguns, tad pievienoju pārslas un vāru vēl 10 min līdz ūdens iztvaikojis. Sagriežu pa virsu olīvu ripiņas, iemaisu sagrieztus zaļumus un ēdu gardu muti kopā ar salātiem:) 

Dievīgs gardums:) Sātīgas pusdienas:)

"Es nolādu laika upi" (P.Petersons)

Pēc grāmatas izlasīšanas, pagooglēju, lai atrastu šai grāmatai kādu agrāku recenziju.... Kāpēc? Lai saprastu. Lai saprastu, kas ar mani nav kārtībā. Izrādās ar mani viss ir pilnīgā kārtībā, ja neskaita to, ka „Pērs Petersons ir autors, kura rakstības stils uzrunā galvenokārt domājošos lasītājus” (Kultūrasdiena.lv). Mani neuzrunā, neesmu „domājoša” lasītāja laikam. 

Visu cieņu autoram, kurš spējis pat mani noturēt līdz pat grāmatas beigām. Bet tam bija divi iemesli – pirmais un galvenais: es nemitīgi un akli cerēju uz kādu saspringtu notikumu, uz kaut ko, kas man liktu noelsties vai vismaz nopūsties. Nekā! 240 lapaspuses smalku aprakstu, smalks cilvēka dzīves, attiecību (ar māti, sievu, onkuļiem un tantēm, kaimiņiem un nepazīstamiem cilvēkiem) apraksts, smalks apraksts uz 240lpp par to kā jūtas galvenais varonis Arvīds.  Galvenais varonis Arvīds, nevis kāda mistiska Zenta vai Ieva (par sieviešiem man kā sievišķim labpatiktos lasīt labprātāk!), pietam 37 gadus vecs, pietam pilnīgs neveiksminieks, pietam pa varītēm cenšas iegūt mātes uzmanību un mīlestību visādos veidos, lienot no ādas vai ārā un tad atkal iekšā. Otrs iemesls - valoda. Grāmata labi "lasās", labi spēju iztēloties un "redzēt" notikumus, tēlus. Acu priekšā uzbūrās dokumentāla filma. 

Brīžam pārņēma tāda sajūta, ka gaudulīgais Arvīds ir piedzimis falšā ķermenī, ka jau kopš laika gala viņam vajadzēja būt sievietei. Tad i paņerkstēt varētu, i papinkšķēt un tas, ka jūties vājš un neaizsargāts, nebūtu netikums. 

Varbūt man bija jābūt vīrietim, lai man šī grāmata patiktu, varbūt man mazliet jānoveco vai jāviļas dzīvē, lai spētu saprast, ka rakstīt par to, ko izlasīju, ir interesanti lasītājiem. 

Arvīds, savā būtībā sapņotājs un dziļi depresijas nomākts šķirtenis:

„..pamīņājies no vienas kājas uz otru, nogaidīju tās desmit minūtes, līdz veikaliņš ver vaļā durvis, iegāju iekšā un, palūdzis vidējo pudeli, tiku pie tās brūnā papīra maisiņā. „Mazliet kā filmā,” es nodomāju, un tas tiesa, tāpēc, ka es esmu norvēģis un tāpēc, ka degvīna pudeles Norvēģijā mums nekad nepārdod brūnos papīra maisiņos, un tā filmas sajūta man gāja pie sirds. Es varēju būt kāds vīrs no filmas. Tas garais ceļš ārā no pilsētas paietu vieglāk, ja reiz biju kāds vīrs no filmas.” 

Šajā teikumā mani aizķēra vārds „papaijāties” . Nu TIK mīļi pateikt. Jā, grāmatā ir arī „seksa” ainas, bet nevienā vietā tas nav pieminēts. Pat ne ar pušplēstu vārdu, kas norādītu uz ko TĀDU..... 

„ ..es redzēju nozūdam savas mātes un Hansena muguru, tāpat kā manis paša muguru un tās, kuru sauc Ingera, kā mūsu muguras bija nozudušas pirms vairāk nekā divdesmit gadiem pa ceļam pāri uz to pusi papaijāties, kad viņa viena pati bija mājās.”

Nu kur var vienam vīrišķim (tam pašam Arvīdam no grāmatas), ejot pa ielu, rasties šitādas asociācijas.... ar asociāciju ģenerēšanu grāmatas  autoram viss kārtībā...

„Es atceros piena veikalu ar zāģu skaidām uz grīdas; tur pa ceļam uz vārtu rūmi, caur kuru jau no ietves, ārpusē garām ejot, varēja redzēt iežogotos veļas žāvējamos stāvus, baltos apakškreklus šļaugani karājamies kā beigtus vīrus, „kā līķus”, es nodomāju, bet rūtainie krekli allaž kustībā kā mans tēvs mēdza māt man no veļas auklas.”

Neskatoties uz to, ka šī grāmata galīgi nebija „manā stilā”, es to izlasīju. Pat, ja autors brīžam cepa tik garus teikumus, ka nespēju tos kā biezus dzijas kamolus, vienā paņēmienā atšķetināt. Te nu viens no autora garākajiem teikumiem:

„Kādu retu reizīti ar savām otrām pusēm ieradās man atēva brāļi vai mana tante no Nēsas; un manas mātes māsa, kurai nav bērnu, katrus otros Ziemassvētkus ieradās no Kopenhāgenas, viņa piederēja pie virsslāņa kopā ar savu vīru, automašīnu importētāju un draņķīgu īpašnieku šaurfilmu kinokamerai, kuru viņš izmantoja visam kam; un tādā pašā veidā ar kuģi no kādas citas vairak puritāniskas pilsētas tai pašā zemē ieradās mani vecvecāki,  kam plaukstas gan cietākas, mati viņiem pelēki un apģērbs pelēks, un vēju appūsti viņi kaut kā dīvaini pelēki, tur kuģu piestātnē stāvēja, gaidīdami manu tēvu, kas īpašā taksometrā brauca lejā pa Trandhjemas ceļu viņiem pretī, un vienu otru reizi arī es sēdēju tai  taksometrā, un viņi abi līdzās ar saviem koferiem tad izskatījās gaužām maziņi.”

Kad man zuda visas cerības uz kādu specifisku notikumu grāmatā, kas spētu mani pamodināt (kāda nāve vai pēkšņs atklājums, ka Arvīda mamma nemaz nav viņa mamma, vai tētis ir kaimiņš, vismaz.....), tad kā ūdens no skaidrām debesīm, nāca šis.....(lai man piedod šitādi „Arvīdi”, bet nu – ļāļaks!

„-Mammu! – un tad es sāku pinkšķēt un nevarēju vien beigt, un man bija vienalga, vai Hansens to redz vai nē, un tad, palaidis vaļā mātes roku, apskrēju apkārt automašīnai, atspiedu pieri pret motora vāku un pinkšķēju tā kā nekad, ar rokām bezmērķīgi sizdams pa Audi motora vāku, un tad apskrēju automašīnai vēlreiz apkārt un situ ar rokām pa spoži nolakoto bagāžnieku, un, sasodīts, lai tie, kam interesē, blenž uz mani, ja grib, un tad, aizskrējis līdz kuģim, es atspiedos pret kuģa korpusu, un melnais ūdens pie steķiem bija tieši zem manis, un ūdens izskatījās ledusauksts, un pinkšķēdams es pagriezos,..”

Arvīda mamma uzlikta punktu uz „i”, sakot:

„..viņam ir trīsdesmit septiņi gadi, bet man negribētos viņu saukt par pieaugušu. Tas būtu pārspīlējums. Viņš šķirsies. Es nezinu, ko ar viņu iesākt.”

Izdevniecība: ZvaigzneABC 

No norvēģu valodas tulkojusi Solveiga Elsberga.

Ēdam pa smuko kopā ar Anjum Anand!

Anjum Anand "Pareizs uzturs tavam ķermeņa tipam"

"Tautas folklora vēsta, ka pirms 5000 gadiem Indijas dižākie zinātnieki un gaišreģi devās uz Himalajiem, lai meditētu, meklējot veselības un ilgmūžības noslēpumu. Atrodoties dziļā meditatīvā stāvoklī, viņi esot novērojuši Visuma ritmu un enerģijas plūsmas, kas dabā visu veido un vieno. Šie novērojumi ielika ajūrvēdas pamatus." (citāts iz grāmatas)

Brīnišķīgās grāmatas autore Anjum Anand ir "pazīstama kā BBC2 raidījumu cikla "Viegli pagatavojami indiešu ēdieni" vadītāja. (..) Tajos viņa stāsta par vieglo un veselīgo indiešu ēdieu iekļaušanu uzturā. Uzaugusi Eiropā, autore regulāri apciemo savu ģimeni Indijā; šobrīd viņa ar vīru un meitu dzīvo Londonā."

Jau brīdī, kad pirmo reizi paņēmu rokās šo grāmatu, sāku smaidīt. Iespējams tāpēc, ka uz ātru roku pāršķirstot lappuses, pamanīju, ka grāmatā ir milzu daudzums ar lielām un krāšņām ēdienu bildēm, ka šī grāmata nav bezgaršīgs informācijas apkopojums vai teorētisks kārtējās diētas izklāsts. IR RECEPTES! Un krāšņas. Bet iespējams, ka smaidīju tāpēc, ka foršās autores smaidošs portrets ir uz grāmatas pirmā vāka.

Lasot šāda veida grāmatas, nereti uzlieku sev tādu kā "masku" un cenšos visu informāciju uztvert neitrāli, tādā veidā no katras teorijas, katra autora pieredzes, iegūstot sev tikai to, ko uzskatu un sajūtu par "savu". Nesen ilgi būros cauri daudzu svaigēdāju brīnumgrāmatai un Bībelei "pH brīnums", iz kuras ieguvu daudz svarīgu atziņu, BET ļoti daudz kas man šķita pilnīgi nepieņemams un, ja pēkšņi izlemtu kļūt par svaigēdāju, man būtu sevi jāsalauž. Pilnīgi un pa detaļām. Es salūztu miljons mazos puzlīšu gabaliņos. Jau kopš es sevi atceros apzinīgā vecumā, es ēdu sēnes ar milzu baudu, bet "pH Brīnums" sludināja man pilnīgi nepieņemamu lietu: "Neēdiet sēnes, nedzeriet sēnes un pat neskatieties uz sēnēm!" Jo, visas sēnes (arī ēdamās) esot indīgas. Līdzīgi ar piena produktiem - apzinos, ka ēdu pārāk daudz piena produktus, apzinos, ka jāpiebremzē, bet atteikties, kā to liek svaigēšanas Bībele, nevarēšu. Cik gan liels bija mans pārsteigums, ka Anjum Anand savā "Pareizs uzturs tavam ķermeņa tipam" neko neuzspiež, neko neaizliedz.  Sēnes - jā, lūdzu, ja tas der tava tipa cilvēkam (un man der!), piens - lūdzu! Tikai ar garšvielām, lai vieglāk pārstrādājās organismā!

Ajūrvēdā cilvēkus iedala 3 tipos ( trīs enerģijas stāvokļi, ko sauc par došām) - Vātas, Pītas un Kaphas došas. Grāmata piedāvā lielu tabulu, kuru izvērtējot un izanalizējot, katrs lasītājs saprot kura tipa cilvēks viņš ir. Kam tas viss vajadzīgs? Tas nepieciešams, lai turpmāk, lasot grāmatu, pētot receptes, zinātu kādi ēdieni paradzēti kādam cilvēku tipam un no kuriem derētu izvairīties.

Autore smalki apraksta garšas, brīžam ir tāda sajūta, ka skatoties uz ēdiena bildi un lasot recepti, es izjūtu ēdiena garšu. Pirmā recepte ko atklāju par labu esam kā savai došai piemērotākās brokastis: Kvinojas un saldo garšvielu biezputra. Pieļauju, ka daudzi cilvēki nezina, kas ir kvinoja... un neuzzinātu, ja pie katras receptes nebūtu sastāvdaļu apraksts, to kas nozīme uzturā utt. Es ar šo garšīgo graudaugu epazinos jau pirms kāda laika un zinu, cik tas labs uzturvērtības ziņā:)

Te bilde pirmajai manis modificētai receptei no Anjum Anandi grāmatas:) 

40-50g labi noskalotas kvinojas, 

200ml piena un 200ml ūdens (es iztiku tikai ar ūdeni)

2 ēd.k. rozīnes, 1 ēd.k.kaltētas dzērvenes, 1 ēd.k. žāvētu plūmju un dateļu

tuč tuč pistāciju

1/3 tk. mandeļu ekstrakta

Kanēļa standziņa

bik rīvēta apelsīna miza

ķirbju sēklas

Seklā katliņā kvinoju sajauc ar ūdeni un pienu, piemet kanēļa standziņu, daļēji nosedz ar vāku un vāra 15 min. Tad piemet klāt visus žāvetos augļus, garšvielas un turpina vārīt vēl 15 min. Tad, atkarībā no tā vai ūdens ir jau izvārījies vai nē, vai nu ņem nost vāku un ļauj tam iztvaicēt vāroties, vai pielej mazliet šķidrumu. Es neliku nekādus saldinātājus, jo pirmajā reizē piešāvu 1/2 tk cukura un bija par saldu. Žāvētie augļi atdod dikti daudz saldumu putrai:) Gatavai pārkaisa ķirbju sēklas un WOIILAAA - ēdam ajūrvēdiskas brokastis:)

 Šī ir tā grāmata, ko neizlasu jau pirmajā piegājienā no A-Z, bet kuru lasu no beigām uz sākumu, tad bikiņ pa vidu, tad atkal beigas un tad pašķirstu vidu.... kad nu biju apmierinajusi savu vizuālo tieksmi pēc bildēm, ķēros pie teorijas un man par lielu un milzu izbrīnu, es "pavilkos". Es tik ļoti pavilkos, ka pat sāku papildus burties cauri internetam, lai saprastu kas ir kas iekš tās ajūrvēdas.

Jau nedēļu grāmatu turu sev tuvu, tuvu pa rokai un to šķirstu pat sastrēgumos, atrodot arvien jaunas un interesantas lietas.

Es salīdzināju savu tipu ar abiem pārējiem tipiem un smaidīju kā maija saulīte par to, ka esmu Pītas doša (sēnes var, griķus var, olas un biezpienu var....uhhh) , jo katrs cilvēks jau pats iekšēji nojauš kāda barība tam nepieciešama, tikai bieži vien mēs šīs sajūtas noslāpējam, aizbāžām tām muti un tā vietā, lai uzmeikotu ne tikai gardu, bet arī skaistu ēdienu, ieejam "staķikā" un nopērkam hotdogu.

Nepilnu nedēļu cenšos ēst to, ko ajūrvēda saka man par labu esam... un es esmu dzīva. UN man GARŠO! Es pukstu aiz laimes, baudot kvinoju ar žāvētiem augļiem, bulguru ar kaltētiem tomātiem, zaļumiem un olīvām, graužot salātlapas un dzerot pašgatavota mandeļu piena kokteiļus:)

Lieliska grāmata!

Ja man būtu jāvērtē grāmata ar keksiņiem, es liktu 5 keksiņus no pieciem:) 

Jipiiii jeiii! DreamStore paplašinās:)

Ja gribi redzēt lielāku bildīti, spied tai virsū:)

Nāciet ciemos :)

Pareizs uzturs – japāņu piedāvājums ilgdzīvošanai

Noteikti visi ir dzirdējuši, ka japāņus dēvē par ilgdzīvotājiem. Kāds ir tā iemesls? Viens no iemesliem – uzturs. Japāņu vidējais dzīves ilgums ir 81–84 gadi. Ēšana Japānā ir svarīgs, sarežģīts un obligāts rituāls. Ja seko visām tradīcijām, tad ēdot sēž uz celīšiem pie galdiņa, pirms ēšanas ar baltu karstu dvielīti noslauka rokas un tikai tad ņem rokās irbulīšus, lai sāktu ēst. Japānā nazi un dakšiņu cenšas izmantot tikai tad, ja ēd eiropiešu ēdienus. Galvenais ēšanā izmantotais instruments ir irbulīši – hasi. Hasi irbulīšus dāvina kāzās un svētkos, jo uzskata, ka tie nes veiksmi. Ēdiena satveršana ar irbulīšiem attīsta plaukstas muskulatūru un koncentrēšanās spēju, tātad „iekustina” smadzeņu darbību. Ēdot ar irbulīšiem, nav iespējams ēst lieliem kumosiem, tātad mēs ēdam lēnām, pārdomājot, maziem kumosiņiem, un ātrāk rodas sāta sajūta.

Galvenie produkti, kurus japāņi lieto ikdienas uzturā, ir rīsi, zivis un nori (ūdenszāles). Japānas tradīcija paredz katrā ēšanas reizē lietot pēc iespējas daudzveidīgākus produktus. Piemēram, pusdienās var pasniegt līdz pat 30 dažādus ēdienus (parasti gan tie ir 5–6). Svarīgākais ir nepārēsties, tieši tāpēc katrs ēdiens tiek pasniegts pavisam mazos, krāsainos trauciņos un baudīts lēnītēm un nesteidzoties. Japānā ēdiens sniedz ne tikai fizisku, bet arī estētisku baudījumu, tāpēc itin bieži var dzirdēt teicienu, ka japāņi „ēd ar acīm”.

Teksts:Laura Krampe
Turpinājums iekš www.cetrassezonas.lv :) SPIED TE

No krekliņa top kleitiņa!

Vakardien beidzot atradu internetā savai Elma šujmašīnai manuāli, kuru biju meklējusi pasen jau. Tad nu iegrimu mašīnas izpētē un, protams, nācās jaunās gudrības izmantot praksē. Sēdēju, pētīju vienu strīpainu krekliņu un nevarēju saprast - uzšūt no tā ķeseli veikala pirkumiem vai kaut ko Sofijai. Zili strīpainais krāsojums pārliecināja mani par labu Sofijas kleitai:)


Bildē smuki zilo krāsu gan nevar redzēt, jo fočēju ar telefonu, bet doma skaidra - atdalām krekliņa augšdaļu (zem padusēm griežam, griežam, griežam.. šņik) no apakšdaļas....

Skatījos, ka augšdaļa tāpat būtu pa platu, tad nu samazināju uz visām pusēm..... Gan lencītes augšā nogriezu, gan sānus.... Lai gala beigās tā smuki sanāktu arī garumā, atradu atgriezumus no rozā trikotāžas auduma, no kura kādreiz meitai harēmbikses dejošanai šuvu - ideāli, lai iestrādātu kā joslu pa vidu un pie rociņām:)

Tad nu rekur arī gala variants:) Ar uzplecīšiem un iestrādāto viduci. Lūdzu bargi nevērtēt, jo kļūdu bija daudz un es šuvu uz intuīciju, uz tausti un sajūtām. Atgādinu, ka savā mūžā šī ir ceturtā reize, kad kaut ko šuju ar šujmašīnu.

Iepozējiens.........Rozā puķīte piespraudīte uztaisīta no pēdējiem rozā auduma atlikumiem un pērlītēm:)

Kā tad nu bez mammas kurpju piemērīšanas!!!!?????:) :)

Vakar vēl tapa matu stīpiņa no audumu atlikumiem:)

Siers, kas pakļaujas katra garšai. Tofu

Vēsture

Kas gan ir šis mistiskais tofu siers, par kura eksistenci tik daudzi cilvēki nemaz nenojauš? Tofu siers ir veģetārs produkts, ko cilvēki bija iemīļojuši jau pirms mūsu ēras. Pirmo reizi tofu sieru pagatavoja Ķīnā, bet arī tur neviens nespēs atbildēt uz jautājumu „kurš tad bija tofu siera pats pirmais izgudrotājs”. Ap tofu siera rašanos ir apvītas vairākas leģendas. Viena šāda leģenda vēsta, ka kāda galma pavārs pagatavojis putru no sojas pupiņām un ļoti vēlējies ēdienam iešķirt aromātu. Viņš putrai pievienojis „nigari” (kalcija sulfāts, speciāls koagulants), un putra kļuvusi graudaina un pārvērtusies par kaut ko līdzīgu biezpienam. Ķīniešiem šis ēdiens paticis, un viņi tam devuši nosaukumu – tofu.

Japānā tofu ieveduši budistu mūki. Iesākumā tas bija rituāls ēdiens, bet ar laiku to sāka uzturā lietot arī parastie cilvēki.

Senatnes tofu pagatavošana mazliet atšķiras no mūsdienu tofu siera gatavošanas. Toreiz sojas pupiņas mērcēja aukstā ūdenī un, kad tās uzbrieda, tās samala, tā iegūstot sojas pienu. Pienu vārīja un tam pievienoja jūras sāli un ģipsi. Sojas olbaltumvielas pārtapa par biezpienu, ko pēc tam lika zem sloga. Mūsdienās pagatavošana ir līdzīga, vien sojas pupiņu vietā izmanto sojas pulveri un „nigari” vietā lieto etiķi vai citrona sulu.

Pārējo raksta daļu lasiet iekš Četrām Sezonām (spied uz linka)

Pumpiņrassā pidrallā legingi;)

Un dzīvoja reiz kāds pumpains Tkrekls, kuram sava Tkrekla dzīve bija gaužām apnikusi, jo neviens viņu nenēsāja. Pienāca takš beidzot tā diena, kad Tkrekls atdzima! Atdzima pavisam citai dzīvei! Dzīvei, lai izdaiļotu Sofijas kājiņas:)

Es iekš "JOY" un "what is JOY of my life"?:)

Ir tāds mazs un foršs žurnāliņš:) JOY:)
Un tajā nonāca arī daļiņa manis.... februāra numurs, nopērkams veikalos un visur citur, kur vien atrodams:) SPIED UZ BILDES, lai palielinātu:)

And what ir JOY of MY LIFE?:) Viens no JOY ir - ēdiens un foto:)

Pie reizes nopublicēšu mazliet garāku info par ŠO PRIEKU:) Par citiem priekiem citreiz:)

-----------------------------------------------------------------------------------

Dzīve ir pārāk īsa, lai satrauktos par sīkumiem, lai stresotu jau no paša rīta, tikko kā atvērtas acis. Es esmu sapņotāja un sapņoju gan naktīs, gan nomodā. Naktī redzu brīnumaini krāšņus sapņus, kuros krāsu palete nav vārdos aprakstāma, kur mūzika skan tik apbrīnojama, ka nav skaļi izdziedama, kur notikumi ir tik fantastiski, ka nav atstāstāmi. Tā ir tā otrā pasaule.. pasaule, kurā es smeļos idejas, enerģiju jaunai dienai.... Pamostoties uzvāru piparmētru tēju, nesteidzīgi to izdzeru un noskaņojos jaunai, ideālai dienai! Dienai, kura nesīs brīnumus!

Uz jautājumu ko tieši es daru, atbildēt ir diezgan grūti, jo es daru visu ko. No visa pa mazumiņam. Pats svarīgākais faktors tam, lai es vispār kaut ko darītu – tā ir patikšana šo lietu darīt un iedvesma to darīt! Es gatavoju ēst, es fotogrāfēju, es rakstu rakstiņus, es ceļoju, es lielu daļu sava laiku pavadu internetā, es pārdodu mazām meitenēm princešu svārciņus, es daru, daru, daru..... es esmu mamma un mana jaunākā meitiņa Sofija ir mana vislabākā fotomodele, bērnu fotosesijās asistente un ēdienu fotogrāfēšanas procesos kritiska ēdienu degustātore. Es daru tikai to, kas man rada prieku un laimes sajūtu!

Es dievinu garšīgi paēst un garšīgi gatavot un es dievinu ēdienus skaisti fotogrāfēt. Man patīk to visu rādīt citiem cilvēkiem, tāpēc bildes un receptes ievietoju savā blogā un sociālajos medijos. Reizi mēnesī pie manis brauc pavāre un gatavo ēdienus recepšu žurnālam, bet es klāju galdu, veidoju kompozīciju un fotogrāfēju. Tā ir sava veida meditācija nevis darbs, pilnīga atslēgšanās no ikdienas. Man ļoti patīk fotogrāfēt cilvēkus, īpaši bērnus. Ilgu laiku nevarēju atrast to lietu, kas man palīdzētu pēc fotosesijām „atlaist” katra klienta enerģiju, jo tad, kad es fotogrāfēju, es to daru ar pilnu atdevi, atverot savu dvēseli, pielaižot tai klāt tuvu, tuvu......, jo tikai pašai atveroties, es atveru klientu . Tas nav viegli, bet ir ļoti aizraujoši un garlaicīgi nav nekad. Strādājot ar cilvēkiem studijā, kāzās, dažādās ballītēs un pasākumos, man nekad nebija ienācis prātā, ka es varētu darīt ko citu. Reiz nolēmu nofotogrāfēt savas pusdienas un sapratu, ka izrādās man nepatīk tas, ko es ēdu. Tīri vizuāli caur objektīvu tas izskatījās nesmuki. Liels bija mans pārsteigums, saprotot, ka var ēst skaisti! Piemēram, brokastu musli ar jogurtu... cilvēks Parastais ņem jogurtu, ielej bļodā, ieber musli, izmaisa un ēd. Es arī tā kādreiz darīju. Tagad es cenšos pieskaņot bļodiņas krāsu jogurta krāsai vai arī skatos, lai tie kontrastē, musli ieberu viducītī jogurtam, izrotāju ar kādu piparmētras lapiņu, ja nav jāsteidzas, izmantoju galdautu, bļodiņai ir apakštasīte uz kuras glīti atrodas augļu šķēlītes utt. Tas tā, piemērs.... jo, kad pie šāda brokastu galda apsēdies, gribās ēst nesteidzīgi, smaidot un ar baudu.....Tā pirms diviem gadiem aizsākās jauna un fantastiski aizraujoša nodarbe – ēst ne tikai ar muti un vēderu, bet arī ar acīm. Veikalos es sāku pievērst pastiprinātu uzmanību lietām, kuras mani pirms tam nekad īpaši nebija interesējušas – trauki, galda piederumi, dekori, sīkumi kompozīcijām. Pašreiz man mājās ir 2x2m liels skapis pilns ar traukiem vienā eksemplārā, galdautiem, salvetēm, burciņām, pudelītēm un citiem sīkumiem. Un joprojām, ieejot veikalā, nespēju atturēties no kāres nopirkt kādu smuku šķīvi, sveci, svečturīti vai karoti.

Pirms diviem gadiem iepazinos ar Ditu Lasi („Latvijas Veģetārieša rokasgrāmata” autore), kura, uzzinot par manu aizraušanos, piedāvāja man fotogrāfes darbu viņas grāmatas receptēm. Es uzreiz piekritu! Tā bija fantastiska pieredze, mana pirmā nopietnā pieredze ēdienu fotogrāfēšanā!

Drīz pēctam sāku rakstīt blogu, nāca pirmais piedāvājums no kādas kafejnīcas uztaisīt bildes ēdienkartei, tad sāku pati gatavot receptes un bildes kādam recepšu žurnālam, palēnām ievietoju un pārdodu bildes bilžu bankās. Lai es spētu pelnīt tikai ar šo lietu, man tam būtu jāvelta 100% visa mana uzmanība un laiks, bet es nevēlos zaudēt sajūtu, ka ēdieni ar visu to skaistumu, kas rodas tos fotogrāfējot, ir meditācija un brīdis, kad es varu izpausties, klusējot. Cilvēkus fotosesijās es iedrošinu, uzmundrinu, psiholoģiski „atveru”, bet ar ēdienu caur objektīvu es komunicēju citā līmenī.

Pēc vidusskolas studēju sociālās zinātnes, reklāmu, PR, darbojos kā ārštata žurnāliste dažādos jauniešu žurnālos, mārketinga jomā šur un tur, līdz sapratu, ka tas nav „mans” un, ka man jādara tas, kas man patiesi patīk. Tā es sāku fotogrāfēt. Iestājos Fotoskolā un viens no maniem pasniedzējiem bija Gunārs Binde. Viņš vienmēr lekcijās daudz stāstīja par savu pieredzi un mani tas tā iedvesmoja, ka pēc nodarbībām „lidoju”. Vēl šodien atceros, ka reiz, kad jau pāris mēnešus biju mācījusies fotoskolā un uz fotogrāfēšanu sāku skatīties no cita skatu punkta, braucu darīšanās no Rīgas uz Liepāju un, lai gan šo maršrutu veicu regulāri, pirmo reizi pievērsu uzmanību lietām, kuras pirms tam nebiju ievērojusi – koku galotnēm, mākoņiem, krāsām, ceļu līkumiem... un man šķita, ka pēkšņi visa daba, ko redzēju, sāk skanēt kā fantastiska dziesma! Tā bija pirmā reize, kad es smaidot skaļi pateicos savam Sargeņģelim par to, ka ir palīdzējis man atrast lietu...darbu....kas dara mani laimīgu!