-20 fotosesijas fotostāsts:)

Teksts: Inga

Foto: Es pati

Modeles: Inga un Madara

P.S. Bildes var palielināt, tām uzklikšķinot:) 

Tovakar es jutos draņķīgi. Piedodiet, atvainojies par šo vārdu, bet tā es tiešām jutos. Nav svarīgi, kāpēc. Fakts, ka es tā jutos, bija iegūlies man dziļi sirdī, sejā un pat pirkstos – es neko nebiju spējīga pat „norakstīt” no sevis nost.

Darbi izdarīti, tas viens, bet pārējā laikā negribējās neko darīt. Bezmērķīgi domās klaiņot apkārt un nedzirdēt savas domas.

Pinkšķe!

„Ko darīt, kad nezini, kur likties?” – rakstīju Laurai.

Laura nemetās izprašņāt. Bet atmeta pretī skaipā ziņu: „Nu, aizbrauc uz mežu, izkliedzies, izraudies. Gribi safočēšu Tevi rīt? Rīt es brīva, varam meklēt mežu.”

Es domās apklusu.

„Šajā salā? Rīt sola skaistus mīnusus!” – manī iezagās aizdomu pilns ņerkstulis.

„Ko ņemies? Dafai! Laižam! Ziemā tik skaistas bildes sanāk, ja trāpa uz saulainu dienu, kādu rīt sola. Tieši rīta sauli. Nu, beidz! Tici man, tas Tev tā aizņems domas, ka nebūs laika domāt par citām lietām”. – viņa neatlaidās.

Dullā!

„Nespied man uz jūtām, ja?” – es jau pasmaidīju. Iedomājoties vien to visu, es jau sāku trīcēt. Un pagatavoju sev vēl vienu tēju. Piparmētru. Karstu. Ar medu.

„Nu, bet!”- Laura smējās. „Kad tad, ja ne tagad? Drīz ziema būs cauri, dārgā! Tikai man nav auto.”

„Man ir. Un psihs noskaņojums arī...”- sāku atdzīvoties.

„Nu, re! Tikai nebimbā, citādi būsi ziemas feja ar sarkanām acīm” – viņa atļāvās par mani pasmieties. Nu, ja! To jau tikai draugi var atļauties – par mani pasmieties tādā brīdī.

Pēc neilga brīža: „Un paķer Madaru līdzi. Gan palīdzēs Tev, gan arī pati, ja gribēs, varēs sabildēties. Laiks patlaban ir smeldzīgi labs. Tā kā – skatāmies laika prognozi, ir pusdesmit vakarā, visu var vēl paspēt sadomāt. Un agri no rīta – braucam. Pēcpusdienas saule vairs neder.”

Tālāk jau viss notika ātros tempos, sarunā tika ierauta arī Madara, līdz tika atrunāts, kas vajadzīgs: termoss – jā, segas – jā, štātes un cimdi – jā!

Asaras jau sen kā nožuvušas. Vēl atrunājam ar Madaru, ko un cikos, kur. Laura tikai nosmējās, rīt no rīta būšu pirmā, kas tik agri viņai jelkad būs zvanījusi.

Izlaižot pāris nianses, kas papurgāja omu, aizgāju gulēt ar lielu pārdomu mākoni.

Rīts.

Pusseptiņi. Celšanās pasmaga, kārtējais ņerkstulis bija piemeties un domāju: nu kam to man visu? Ielīst zem savām segām, noslēpties no visa un visiem un nelīst laukā līdz pavasarim. Tomēr piezvanīju pēc stundas Laurai, kura skaidri un gaiši pateica – taisies, ka nu! Galu galā, ja man kas nepatiks, brauks vienkārši atpakaļ.

Apsēdos uz dīvāna un vēroju savas četras sienas. Un kaķis mani.

„Dura!”- likās es dzirdēju viņu domās mani nolamājam. Liela, pieaugusi dura, ka čīkst!

Rāvos augšā, maršs pie skapja. Turpmākās 5 minūtes pa istabu lidoja visas skapī esošās parpalas. Smadzenes aktīvi grieza motoriņu. Ko es gribu? Izvilku savus baltos princešu svārkus, kurus nebiju sen vilkusi, likās – nu nederēs vairs. Ielīdu. O, ne tikai ielienu, bet tā tīri neko arī izskatās. Štrumbantes nevajadzēs.

Neko citu nevajadzēja, piepaķēru līdzi melnu, plānu vasaras topsi (ak, romantika!), uzvilku 80 den zeķbikses ( pelēkas ar lillā strīpiņām – ideāla kombinācija). Raķeštempā uzmālējos... Un tad ievilku elpu, lai palūkotos, ko pie loga laukā rāda termometra stabiņš. -21. Gandrīz noģību!

Nedomā par grādiem! Neeee!

Bet joprojām sev mēģināju godprātīgi iegalvot, ka es tāpat nelīdīšu laukā, tikai izmetīšu līkumu draudzīgi. Ar labiem nodomiem vadīta. Izlīst vismaz no mājas.

Piezvanīju Madarai. Tāks! Nē, nē, laikam nē. Nepaspēšot visu.

Skaisti! Visa mana labā griba sāka strauji kust kā pērnā gada sniegs. Acīs saka riesties asaras.

-          Tu taisies, es Tev aizbraukšu pakaļ, pirms Lauras. – teicu.

Labi. Tikai termosu paņemšot.

Piebraucu pie Madaras, jau devāmies pie Lauras, kad man piezvanīja – esot atvests sūtījums. Mani gaida pie man dzīvokļa durvīm. Sasodīts! Nebiju domājusi, ka tik ātri. Neko, atpakaļ un tad jau līdz Laurai tikām. Ar pusstundas kavēšanos.

- Mļin! Saule jau sākusi kāpties augšā! – šī pa telefonu vēl nobubināja.

Ziniet. Tie mīnusi man bija mazāks šoks, kā tas, cik ļoti sapakojusies iznāca no mājas Laura. Eleganti izvilkusi vissiltāko jaku, cepurīti un vismaz 2 pārus cimdu. Bet mēs ar Madaru dzīsimies salā pusplikas.

Laura tikai ķiķināja. Ieriktējusies man blakus, ucinājās ap saviem cimdiņiem un cepurīti. Priecādamās par mūsu sejas izteiksmēm. Sātans tāds!

Devāmies ceļā. Pirmajā iedomātajā vietā neatradām vietas, kur piestāt normāli un nodoties vājprātīgajām atrakcijām. Bet, reizēs, kad Laura izkāpa laukā, mēs noklausījāmies izteiksmīgi noskaitītu: „Tā, eju lūkot! Kur ir mani cimdi, cepurīte? Es jau neesmu traka, lai līstu bez tiem laukā un nosaltu!”.

Nožņaugt? Nē, lai vēl padzīvo kādus gadiņus 100. Mana un Madaras sejas izteiksmes bija pietiekami izteiksmīgas, lai Laurai acis iemirdzētos un klāt būtu kārtējais velnišķīgais smiekliņš.

Galu galā – atradām burvīgu pirmo pieturas punktu. Grāvis gan tur bija, kuram jātiek pāri, bet tas štrunts. Madara atbrīvoja aizmugurējo sēdekli, lai varu pārģērbties. Auksti, par brīnumu nebija, lai gan pirmajā mirklī elpu ievilku pamatīgi dziļi.

Sasodīts!

Kā tādā šaurumā, lai vispār pārģērbjas? Tas ir neiespējami. Vienu brīdi, kad iesprūdu džempera vilkšanas procesā, nopietni apsvēru iespēju saukt palīdzību. Madaras meita, kas bija arī līdzi, klusi sēdēja blakus un smaidīja. Pat bērns saprot, ka tas ir nenormāli!

Gandrīz izmežģījusi kaklu, piepacēlu pēcpusi, lai novilktu garās bikses un iesprauktos svārkos, kas pēkšņi man lika sajusties kā pūpēdim. Pufīgai bezē kūkai...

Tās tur – divas, pienāca pie loga, lai pieklauvētu – ko es čammājoties. Jāķer saule, jo mākoņi trinoties apkārt.

Viegli pateikt!

Kad beidzot biju gatava, man joprojām nesala. Laikam jumts aizgāja pastaigāties, sapratis, ka jēga strīdēties ar manu Es nav pilnīgi nekāda. Ko Tu trakam padarīsi!

Jumts aizbrauca, bet man jātiek laukā no auto četrām sienām. Atvēru durvis un...

Uhhh! Spējš auksts gaiss mani gandrīz atsēdināja atpakaļ.

Madaras kažociņu uzmetusi, jutos dīvaini. Lauras „Vuhū! Beidzot!” nāc komplektā ar manis nobildēšanu. Pirms es nometu kažociņu. Rāpdamās lejā pa nokalniņu.

„Ej tur!”- Laura rādīja man uz lauka maliņu, kur bija daži koki. Pati ieslampāja sniegā kā ziemeļbriedis, kamēr es vēlos, cēlos, vēlos un gāju. Vienā brīdī man radās vēlēšanās iekrist ar degunu sniegā un turpat palikt. Manis pēc mani lai velk atpakaļ kā prot.

Nostājos, pagrozījos ar visu kažociņu, kad atskanēja stindzinošais: „Met to kažoku prom taču!”.

Ievilku elpu, uzmetu blakus koka zarā mantelīti un... Aaaaaaa, cik labi! Nesala, bet sajūtas bija ekstrēmas. 

Vai tā biju es, kas kliedza? Man tikai izlikās... Ar acu kaktiņu pamanīju augšā, uz ceļa kustību. Madara! Lēkāja, brēca: - „Nevaru, aaaa, šausmas, nevaru uz to noskatīties! Nevaruuuu!”. Un lēkāja uz vietas, it kā saltu viņai.

Nēnu! Man nesala tik traki patiesībā. Gaiss bija auksts, bet man pat zosāda nebija uzpampusi. Riktīgi laba sajūta!

„Izpūt elpu!”- Laura pragmatiski pavēlēja.

Labi, pūšam! Sataisām vēsu sejas izteiksmi un pūšam. Tas nekas, ka sāka nākt smiekli par Madaras šausmu sejas izteiksmi. Uz brīdi aizdomājos, pazudu Es un mana vietā nostājās pasakains mirklis.

To pārtrauca Lauras uzbrēciens: - Un tagad rokās paņem sniegu, pamet gaisā!

Ko vajag, to vajag! Brīdī, kad paņemu rokās sniegu, es sapratu, ka tā nebija laba doma. Ja man šobrīd vēl nesala, tad rokas uzreiz pateica, kāda idiote es esmu, iegrābjoties mega aukstajā sniegā.

- Pamet smuki gaisā!- Laura komandēja.

Mana vienīgā doma bija, lai pametot sniedziņu virs sevis, turpat neuzlido arī mani pirksti.

- Vēlreiz!- Laura teica.

 

Mļin! Sala vājprātīgi. Ne ķermenim, bet tieši rokām.

Tas bija sprints, kad tesu atpakaļ uz mašīnu, jau panika pārņēma. Stulbums. Bilžu un emocionāla sabrukuma dēļ vakardien – palikt bez pirkstiem.

Man prātā ieskanējās dziesmas vārdi:

„Mirror, mirror on the wall,

Say who’s the dumbest of them all”

Iesēdos savā vietā, likās, ka man rokas būtu pašas uzsākušas savu dzīvi. Pēc brīža sāka sāpēt. Tā, līdz kaulam. Ja sarkani pirksti, tad viss labi, pāries.

Nemūžam vairs! Mīļo eņģeli, es solos nekad, nekad tā vairs nedarīt, tikai lai mani pirksti vēl kādreiz spētu uzšaut kādam pa tāfeli – piemēram sev.

Brīdī, kad paskatījos uz Lauru, kurai nosaluši bija pirksti caur cimdiem, man uznāca smieklu lēkme.

- Iedzer tēju – Madara iedeva man pašas pagatavoto gardo tēju. Es baidījos, ka nevarēšu noturēt dēļ tā, ka pirksti sāp. Ar to viss bija kārtībā, bet ik reizi, kad gribēju padzerties, pārējās dāmas uzsāka „zviegšanas festivālu”. Rokas trīcēja, padzerties nevarēju. Pati jau smējos tā, ka asaras jau sāka plosīties.

- Taisies, ka Tu arī. Tagad Tava kārta - teicu Madarai.

- Koooo? Es?- uztaisījusi lielas acis, viņa noliedzoši kratīja galvu.

Viņas meituks tikai iespurdzās un piebalsoja, ka vajag!

- Nada, Fedja, nada! - es jau smējos pilnā balsī.

Madara sāka raustīties ar: – nu, - bet - man, - es - nezinu, - es - ko - tad, - es - jau - nevaru... - Tur - ir - auksts!

Laura iesaucās: - Muaaaahaaahaa! Tu paskaties uz to trīcošo lūpu baltajā zefīrā! – norādot uz mani ar īkšķi.

Forši, forši! Es pie sevis nodomāju, klusi dūcot domās par to, kā pierunāt Madaru izciest tās pašas mokas.

 - Labi – izskanēja apņēmīgs piekrišanas vārds.

Madara laikam mazliet sviestā sagāja, kad redzēja mani tur puspliku gorāmies. Jo pati aplikusi sev visādu zvērus apkārt, aizcilpoja uz to pašu vietu vēl plikāka par mani.

Un es esot traka! – klusi nosmējos!

Pati paliku mašīnā sildīties tālāk. Man ar tām nepilnām 10 minūtēm bija gana. Brīdī, kad ieraudzīju Madaru noliekam kažociņu sniegā un apsēžamies, es klusi iespiedzos. 

Dullā bāba!

Tobrīd garām brauca kāds vieglais auto, tobrīd šoferītis runāja pa telefonu. Braucot garām „pasākuma vietai” klausule lēnām palika gaisā, patālu no auss.

Skats pa rubli! 

 

 

Gods kam gods – šoferītim pietika prāta savākties, nenovēršot uzmanību no braukšanas. Tikai mazliet sadalīja savu skatienu.

Madaras sejas izteiksme liecināja, ka viņa ir sajūsmā. 

 

 

Kad viņa beidza savu bildēšanās procedūru, atnākot sildīties uz mašīnu, viņa izskatījās kā no jauna piedzimusi.

-          Nebija nemaz tik auksts, kā no malas izskatījās sākumā! – viņa sajūsmā čivināja.

-          Nu, bet! Protams, ka nebija... – gudri noteica Laura, piekārtodama savu silto, jo silto cepurīti.

Piestājām vēl pāris vietās. Paspēju parāpot pa grāvjiem, izkliegties, ka tuvākās apkaimes suņi sāka riet (labi, ka ne gaudot) un Laura no rokām gandrīz kameru izmeta. Tiesa – pirms tam uzspējusi noķert manu aurošanas brīdi.

 

 

 

No šāda brauciena visas atgriezāmies Rīgā spirgtas, laimīgas, mirdzošām acīm un smaidu, milzīgu enerģijas pieplūdumu. Mums joprojām nav ne mazākās jausmas, ko padomāja garāmbraucošie šoferi.

Mana vienīgā tizlošanās bija no rīta, kad negribēju braukt.

Štrunts par aukstumu, es sev nepiedotu, ja nebūtu aizbraukusi. Aukstums nebija tāds, kā liekas. Patīkamāks par -10 grādiem, vēju un mitrumu – noteikti.

Atbraucot, Laura vēlāk internetā citam meitenēm uzrakstīja:

„Nu, kura pa pliko grib braukt bildēties?”.

Lieki piebilst, ka par īsti normālu viņu neviens tobrīd neuztvēra. Es un Madara – pirms nepilnas diennakts – arī. 

Tā nu nabaga Lauriņa saņēma pretī aprakstu par sevi, cik viņa sadistiska un traka, ka neviena normāla uz to neparakstītos...

Jā, tiesa... neviena normāla! Un, ja vēl viņa spiež uz jūtām?

Tad nu tagad man ir brīnišķīgas atmiņas, pārliecība, ka man ir brīnumjauki cilvēki apkārt un draudzenes. Un, protams – visskaistākās bildes. Jo Laura, lai cik viņa traka būtu, spēj iedvesmot un iemūžināt to, kas ir patiesi cilvēkā. Katram savs, bet man noteikti šķiet, ka tā ir.

Un šis piedzīvojums!....

Es to noteikti atkārtošu kādreiz. Ir vērts beigt sevi žēlot, piepacelt savu pēcpusi un spontāni ļauties piedzīvojumiem.

P.S. – šādā reizē gan noteikti jānodrošinās ar visu silto, jājūt, kurā brīdī ko var, ko nevar, kad pietiek.

„Kad norauj jumtu, tad var redzēt zvaigznes!”....