Kā jau liela daļa mūsdienu izcilāko ēdienu, arī paelja, pirms kļūt par
Spānijas galda karalieni, bija parastu Valensijas darba cilvēku
ēdiens. Par precīzu paeljas dzimteni tiek uzskatīts Albuferas lagūna – Vidusjūras piekrastes ezers Spānijas austrumu piekrastē,
ko no jūras atdala vien šaura smilšu strēle. Šī vieta izrādījās ļoti
izdevīga rīsu audzēšanai, ko šajā piekrastē aizsāka arābi. Kad 13. gs.
arābus no Valensijas padzina, karaļi nolēma uzsākt cīņu pret rīsu
audzēšanu, norādīdami, ka tie rada infekcijas un ir neveselīgi, bet visi
pūliņi cieta neveiksmi, jo rīsi uz to laiku bija iekarojuši gan
vietējo, gan citu zemju cilvēku sirdis un vēderus. Vietējie iedzīvotāji
tos lietoja uzturā ikdienā, pievienojot visu, kas uz to brīdi bija pa
rokai, – jūras produktus, dārzeņus un, ja bija veiksmīgas medības, tad
arī gaļu, jo rīsi labi „iesūc” sevī un veiksmīgi spēj apvienot dažādas
garšas produktus.
Lai gan Valensijā katru gadu notiek ievērības cienīgi tomātu svētki, tautā saukti par tomatina, kur iedzīvotāji veselu dienu no sirds mētājas un „kaujas” ar tomātiem, Valensijas vārds plašajā pasaulē ir daudz atpazīstamāks ar savu ēdienu – paelju. Paelja – kataloniešu vārds, kas apzīmē visu veidu katlus, ieskaitot specializētos traukus paeljas pagatavošanai.
Lai gan Valensijā katru gadu notiek ievērības cienīgi tomātu svētki, tautā saukti par tomatina, kur iedzīvotāji veselu dienu no sirds mētājas un „kaujas” ar tomātiem, Valensijas vārds plašajā pasaulē ir daudz atpazīstamāks ar savu ēdienu – paelju. Paelja – kataloniešu vārds, kas apzīmē visu veidu katlus, ieskaitot specializētos traukus paeljas pagatavošanai.
Raksts autore: Laura Krampe
Visu rakstu vari izlasīt www.cetrassezonas.lv
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru