Pēc grāmatas izlasīšanas, pagooglēju, lai atrastu šai
grāmatai kādu agrāku recenziju.... Kāpēc? Lai saprastu. Lai saprastu, kas ar
mani nav kārtībā. Izrādās ar mani viss ir pilnīgā kārtībā, ja neskaita to, ka
„Pērs Petersons ir autors, kura rakstības stils uzrunā galvenokārt domājošos
lasītājus” (Kultūrasdiena.lv). Mani neuzrunā, neesmu „domājoša” lasītāja laikam.
Visu cieņu autoram, kurš spējis pat mani noturēt līdz pat grāmatas beigām. Bet
tam bija divi iemesli – pirmais un galvenais: es nemitīgi un akli cerēju uz
kādu saspringtu notikumu, uz kaut ko, kas man liktu noelsties vai vismaz
nopūsties. Nekā! 240 lapaspuses smalku aprakstu, smalks cilvēka dzīves,
attiecību (ar māti, sievu, onkuļiem un tantēm, kaimiņiem un nepazīstamiem
cilvēkiem) apraksts, smalks apraksts uz 240lpp par to kā jūtas galvenais varonis
Arvīds. Galvenais varonis Arvīds, nevis
kāda mistiska Zenta vai Ieva (par sieviešiem man kā sievišķim labpatiktos lasīt
labprātāk!), pietam 37 gadus vecs, pietam pilnīgs neveiksminieks, pietam pa
varītēm cenšas iegūt mātes uzmanību un mīlestību visādos veidos, lienot no ādas
vai ārā un tad atkal iekšā. Otrs iemesls - valoda. Grāmata labi "lasās", labi spēju iztēloties un "redzēt" notikumus, tēlus. Acu priekšā uzbūrās dokumentāla filma.
Brīžam pārņēma tāda sajūta, ka gaudulīgais Arvīds
ir piedzimis falšā ķermenī, ka jau kopš laika gala viņam vajadzēja būt
sievietei. Tad i paņerkstēt varētu, i papinkšķēt un tas, ka jūties vājš un
neaizsargāts, nebūtu netikums.
Varbūt man bija jābūt vīrietim, lai man šī grāmata patiktu,
varbūt man mazliet jānoveco vai jāviļas dzīvē, lai spētu saprast, ka rakstīt
par to, ko izlasīju, ir interesanti lasītājiem.
Arvīds, savā būtībā sapņotājs un dziļi depresijas nomākts
šķirtenis:
„..pamīņājies no
vienas kājas uz otru, nogaidīju tās desmit minūtes, līdz veikaliņš ver vaļā
durvis, iegāju iekšā un, palūdzis vidējo pudeli, tiku pie tās brūnā papīra
maisiņā. „Mazliet kā filmā,” es nodomāju, un tas tiesa, tāpēc, ka es esmu
norvēģis un tāpēc, ka degvīna pudeles Norvēģijā mums nekad nepārdod brūnos
papīra maisiņos, un tā filmas sajūta man gāja pie sirds. Es varēju būt kāds
vīrs no filmas. Tas garais ceļš ārā no pilsētas paietu vieglāk, ja reiz biju
kāds vīrs no filmas.”
Šajā teikumā mani aizķēra vārds „papaijāties” . Nu TIK mīļi
pateikt. Jā, grāmatā ir arī „seksa” ainas, bet nevienā vietā tas nav pieminēts.
Pat ne ar pušplēstu vārdu, kas norādītu uz ko TĀDU.....
„ ..es redzēju nozūdam
savas mātes un Hansena muguru, tāpat kā manis paša muguru un tās, kuru sauc
Ingera, kā mūsu muguras bija nozudušas pirms vairāk nekā divdesmit gadiem pa
ceļam pāri uz to pusi papaijāties, kad viņa viena pati bija mājās.”
Nu kur var vienam vīrišķim (tam pašam Arvīdam no grāmatas),
ejot pa ielu, rasties šitādas asociācijas.... ar asociāciju ģenerēšanu grāmatas
autoram viss kārtībā...
„Es atceros piena
veikalu ar zāģu skaidām uz grīdas; tur pa ceļam uz vārtu rūmi, caur kuru jau no
ietves, ārpusē garām ejot, varēja redzēt iežogotos veļas žāvējamos stāvus,
baltos apakškreklus šļaugani karājamies kā beigtus vīrus, „kā līķus”, es
nodomāju, bet rūtainie krekli allaž kustībā kā mans tēvs mēdza māt man no veļas
auklas.”
Neskatoties uz to, ka šī grāmata galīgi nebija „manā stilā”,
es to izlasīju. Pat, ja autors brīžam cepa tik garus teikumus, ka nespēju tos
kā biezus dzijas kamolus, vienā paņēmienā atšķetināt. Te nu viens no autora
garākajiem teikumiem:
„Kādu retu reizīti ar
savām otrām pusēm ieradās man atēva brāļi vai mana tante no Nēsas; un manas
mātes māsa, kurai nav bērnu, katrus otros Ziemassvētkus ieradās no
Kopenhāgenas, viņa piederēja pie virsslāņa kopā ar savu vīru, automašīnu
importētāju un draņķīgu īpašnieku šaurfilmu kinokamerai, kuru viņš izmantoja
visam kam; un tādā pašā veidā ar kuģi no kādas citas vairak puritāniskas
pilsētas tai pašā zemē ieradās mani vecvecāki,
kam plaukstas gan cietākas, mati viņiem pelēki un apģērbs pelēks, un
vēju appūsti viņi kaut kā dīvaini pelēki, tur kuģu piestātnē stāvēja, gaidīdami
manu tēvu, kas īpašā taksometrā brauca lejā pa Trandhjemas ceļu viņiem pretī,
un vienu otru reizi arī es sēdēju tai
taksometrā, un viņi abi līdzās ar saviem koferiem tad izskatījās gaužām
maziņi.”
Kad man zuda visas cerības uz kādu specifisku notikumu
grāmatā, kas spētu mani pamodināt (kāda nāve vai pēkšņs atklājums, ka Arvīda
mamma nemaz nav viņa mamma, vai tētis ir kaimiņš, vismaz.....), tad kā ūdens no
skaidrām debesīm, nāca šis.....(lai man piedod šitādi „Arvīdi”, bet nu –
ļāļaks!
„-Mammu! – un tad es
sāku pinkšķēt un nevarēju vien beigt, un man bija vienalga, vai Hansens to redz
vai nē, un tad, palaidis vaļā mātes roku, apskrēju apkārt automašīnai, atspiedu
pieri pret motora vāku un pinkšķēju tā kā nekad, ar rokām bezmērķīgi sizdams pa
Audi motora vāku, un tad apskrēju automašīnai vēlreiz apkārt un situ ar rokām
pa spoži nolakoto bagāžnieku, un, sasodīts, lai tie, kam interesē, blenž uz
mani, ja grib, un tad, aizskrējis līdz kuģim, es atspiedos pret kuģa korpusu,
un melnais ūdens pie steķiem bija tieši zem manis, un ūdens izskatījās
ledusauksts, un pinkšķēdams es pagriezos,..”
Arvīda mamma uzlikta punktu uz „i”, sakot:
„..viņam ir trīsdesmit septiņi gadi, bet man negribētos viņu
saukt par pieaugušu. Tas būtu pārspīlējums. Viņš šķirsies. Es nezinu, ko ar
viņu iesākt.”
Izdevniecība: ZvaigzneABC
No norvēģu valodas tulkojusi Solveiga Elsberga.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru