trešdiena, 2012. gada 4. jūlijs

"Es nolādu laika upi" (P.Petersons)




Pēc grāmatas izlasīšanas, pagooglēju, lai atrastu šai grāmatai kādu agrāku recenziju.... Kāpēc? Lai saprastu. Lai saprastu, kas ar mani nav kārtībā. Izrādās ar mani viss ir pilnīgā kārtībā, ja neskaita to, ka „Pērs Petersons ir autors, kura rakstības stils uzrunā galvenokārt domājošos lasītājus” (Kultūrasdiena.lv). Mani neuzrunā, neesmu „domājoša” lasītāja laikam. 
Visu cieņu autoram, kurš spējis pat mani noturēt līdz pat grāmatas beigām. Bet tam bija divi iemesli – pirmais un galvenais: es nemitīgi un akli cerēju uz kādu saspringtu notikumu, uz kaut ko, kas man liktu noelsties vai vismaz nopūsties. Nekā! 240 lapaspuses smalku aprakstu, smalks cilvēka dzīves, attiecību (ar māti, sievu, onkuļiem un tantēm, kaimiņiem un nepazīstamiem cilvēkiem) apraksts, smalks apraksts uz 240lpp par to kā jūtas galvenais varonis Arvīds.  Galvenais varonis Arvīds, nevis kāda mistiska Zenta vai Ieva (par sieviešiem man kā sievišķim labpatiktos lasīt labprātāk!), pietam 37 gadus vecs, pietam pilnīgs neveiksminieks, pietam pa varītēm cenšas iegūt mātes uzmanību un mīlestību visādos veidos, lienot no ādas vai ārā un tad atkal iekšā. Otrs iemesls - valoda. Grāmata labi "lasās", labi spēju iztēloties un "redzēt" notikumus, tēlus. Acu priekšā uzbūrās dokumentāla filma. 
Brīžam pārņēma tāda sajūta, ka gaudulīgais Arvīds ir piedzimis falšā ķermenī, ka jau kopš laika gala viņam vajadzēja būt sievietei. Tad i paņerkstēt varētu, i papinkšķēt un tas, ka jūties vājš un neaizsargāts, nebūtu netikums. 

Varbūt man bija jābūt vīrietim, lai man šī grāmata patiktu, varbūt man mazliet jānoveco vai jāviļas dzīvē, lai spētu saprast, ka rakstīt par to, ko izlasīju, ir interesanti lasītājiem. 

Arvīds, savā būtībā sapņotājs un dziļi depresijas nomākts šķirtenis:

„..pamīņājies no vienas kājas uz otru, nogaidīju tās desmit minūtes, līdz veikaliņš ver vaļā durvis, iegāju iekšā un, palūdzis vidējo pudeli, tiku pie tās brūnā papīra maisiņā. „Mazliet kā filmā,” es nodomāju, un tas tiesa, tāpēc, ka es esmu norvēģis un tāpēc, ka degvīna pudeles Norvēģijā mums nekad nepārdod brūnos papīra maisiņos, un tā filmas sajūta man gāja pie sirds. Es varēju būt kāds vīrs no filmas. Tas garais ceļš ārā no pilsētas paietu vieglāk, ja reiz biju kāds vīrs no filmas.” 


Šajā teikumā mani aizķēra vārds „papaijāties” . Nu TIK mīļi pateikt. Jā, grāmatā ir arī „seksa” ainas, bet nevienā vietā tas nav pieminēts. Pat ne ar pušplēstu vārdu, kas norādītu uz ko TĀDU..... 

„ ..es redzēju nozūdam savas mātes un Hansena muguru, tāpat kā manis paša muguru un tās, kuru sauc Ingera, kā mūsu muguras bija nozudušas pirms vairāk nekā divdesmit gadiem pa ceļam pāri uz to pusi papaijāties, kad viņa viena pati bija mājās.”


Nu kur var vienam vīrišķim (tam pašam Arvīdam no grāmatas), ejot pa ielu, rasties šitādas asociācijas.... ar asociāciju ģenerēšanu grāmatas  autoram viss kārtībā...

Es atceros piena veikalu ar zāģu skaidām uz grīdas; tur pa ceļam uz vārtu rūmi, caur kuru jau no ietves, ārpusē garām ejot, varēja redzēt iežogotos veļas žāvējamos stāvus, baltos apakškreklus šļaugani karājamies kā beigtus vīrus, „kā līķus”, es nodomāju, bet rūtainie krekli allaž kustībā kā mans tēvs mēdza māt man no veļas auklas.”


Neskatoties uz to, ka šī grāmata galīgi nebija „manā stilā”, es to izlasīju. Pat, ja autors brīžam cepa tik garus teikumus, ka nespēju tos kā biezus dzijas kamolus, vienā paņēmienā atšķetināt. Te nu viens no autora garākajiem teikumiem:

„Kādu retu reizīti ar savām otrām pusēm ieradās man atēva brāļi vai mana tante no Nēsas; un manas mātes māsa, kurai nav bērnu, katrus otros Ziemassvētkus ieradās no Kopenhāgenas, viņa piederēja pie virsslāņa kopā ar savu vīru, automašīnu importētāju un draņķīgu īpašnieku šaurfilmu kinokamerai, kuru viņš izmantoja visam kam; un tādā pašā veidā ar kuģi no kādas citas vairak puritāniskas pilsētas tai pašā zemē ieradās mani vecvecāki,  kam plaukstas gan cietākas, mati viņiem pelēki un apģērbs pelēks, un vēju appūsti viņi kaut kā dīvaini pelēki, tur kuģu piestātnē stāvēja, gaidīdami manu tēvu, kas īpašā taksometrā brauca lejā pa Trandhjemas ceļu viņiem pretī, un vienu otru reizi arī es sēdēju tai  taksometrā, un viņi abi līdzās ar saviem koferiem tad izskatījās gaužām maziņi.”


Kad man zuda visas cerības uz kādu specifisku notikumu grāmatā, kas spētu mani pamodināt (kāda nāve vai pēkšņs atklājums, ka Arvīda mamma nemaz nav viņa mamma, vai tētis ir kaimiņš, vismaz.....), tad kā ūdens no skaidrām debesīm, nāca šis.....(lai man piedod šitādi „Arvīdi”, bet nu – ļāļaks!

„-Mammu! – un tad es sāku pinkšķēt un nevarēju vien beigt, un man bija vienalga, vai Hansens to redz vai nē, un tad, palaidis vaļā mātes roku, apskrēju apkārt automašīnai, atspiedu pieri pret motora vāku un pinkšķēju tā kā nekad, ar rokām bezmērķīgi sizdams pa Audi motora vāku, un tad apskrēju automašīnai vēlreiz apkārt un situ ar rokām pa spoži nolakoto bagāžnieku, un, sasodīts, lai tie, kam interesē, blenž uz mani, ja grib, un tad, aizskrējis līdz kuģim, es atspiedos pret kuģa korpusu, un melnais ūdens pie steķiem bija tieši zem manis, un ūdens izskatījās ledusauksts, un pinkšķēdams es pagriezos,..”


Arvīda mamma uzlikta punktu uz „i”, sakot:

„..viņam ir trīsdesmit septiņi gadi, bet man negribētos viņu saukt par pieaugušu. Tas būtu pārspīlējums. Viņš šķirsies. Es nezinu, ko ar viņu iesākt.”

Izdevniecība: ZvaigzneABC 
No norvēģu valodas tulkojusi Solveiga Elsberga.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru