"Krustceles".... Tikko kā ieraudzīju, kas ir grāmatas autors, sapratu,
ka šo noteikti vēlos izlasīt. Notikumi grāmatā risinās ap egocentrisku
multimiljonāru, kurš nonāk komā un "atmostās" sirreālā pasaulē, ko
izveidojušas viņa smadzenes, balstoties uz dzīves pieredzi. Šajā pasaulē
galvenais varonis satiek vīrieti vārdā Jēzus, kas cenšās viņam palīdzēt
izprast esību un neesību, dzīves laikā pieļautās kļūdas. Antonijam tiek
dota iespēja dzīvot un atgriezties uz zemes, bet ne savā ķermenī.
Antonijs pasauli redz citu cilvēku acīm un viņam tiek piešķirta dāvana:
viņš var izdziedēt kādu cilvēku. Vienu. Vai arī pats sevi. Ja Tev būtu
iespēja, ko Tu darītu - glābtu sevi vai kādu citu? Ko izvēlējās
Antonijs? Atbilde grāmatas beigās.
Grāmata, kas tik ļoti līdzīga autora pirmajai grāmatai "Būda". Abās ļoti līdzīgi izklāstīts skatījums uz Jēzu, Svēto garu un Dievu Tēvu.
Gan šo grāmatu, gan autora pirmo romānu izlasīju vienā piegājienā. Sirreāli savdabīgi aplūkotas mūsu pasaules garīgās "būtnes", kas abu autora romānu galveno varoņu sapņos/komas sapņos kļūst par dzīviem, sataustāmiem cilvēkiem un katrs no viņiem izskatās tieši tā, kā galveno tēlu smadzenes tos uztver un spēj vizualizēt/iedomāties.
Kad galvenais varonis Tonijs kārtējo reizi izrāda neizpratni par to, kas ir īstenība un kas nē, kas patiesība, kas realitāte un kas nē, Jēzus tam saka :"Vai jūsu ticība tam, ka nomiris ir vienkārši nomiris, un punkts, - vai šī jūsu ticība padara to par patiesību?" Uz ko Tonijs atbild, ka tā ir viņa realitāte. Šajā brīdī arī es mazliet aizdomājos par ikdienu, par taisnības pierādīšanu, par "Es zinu labāk!", par "Tev nav taisnība!". Cik gan bieži mēs pieturamies pie savas "patiesības", lai patiesībā tā nav reāla. Un tad Jēzus teica:" Kaut kas var būt reāls un tomēr neeksistēt, turpretī patiesība ir un paliek neatkarīga no tā, kas ir reāls vai tiek uztverts kā reāls."
Pāris citāti iedvesmai:
Jēzus par sevi: "Veids, kā jūs mani patlaban redza, Antonij, ir vislabākais, kādu spēj uzburt jūsu atmiņa, kas, apvienojoties ar fantāziju, rada tādu tēlu, kādam pēc jūsu prāta, man būtu jāizskatās."
Cerība (maza meitenīte) par Toniju:" Mister Tonij, tu esi varens karotājs, tu neesi viens, tu proti mācīties, tu esi brīnumu universs, tu esi Vecāsmātes mīļais zēns, tevi ir adoptējis tētis Dievs, tev nav varas to mainīt, tu esi skaists juceklis, tu esi melodija...."
Par Tonija iekšējiem dvēseles mūriem:
- "Kāpēc jūstos vienkārši nenojaucat?"
- "Tāpēc, ka tu pats esi uzbūvējis šīs fasādes," Vecāmāte sacīja. "Mēs tās nenojauksim bez tavas līdzdalības. Ja tādus mūrus nojauksi steigā, gruveši var aprakt tos, kurus tu mīli. Brīvība var kļūt par jaunu attaisnojumu nevērībai un līdzcietības trūkumam pret citu važām. Rozēm ir ērkšķi."
- "Nesaprotu. Kādēļ rozēm ir ērkšķi?"
- "Lai tu rīkotos ar tām saudzīgi un maigi."
Grāmata, kas tik ļoti līdzīga autora pirmajai grāmatai "Būda". Abās ļoti līdzīgi izklāstīts skatījums uz Jēzu, Svēto garu un Dievu Tēvu.
Gan šo grāmatu, gan autora pirmo romānu izlasīju vienā piegājienā. Sirreāli savdabīgi aplūkotas mūsu pasaules garīgās "būtnes", kas abu autora romānu galveno varoņu sapņos/komas sapņos kļūst par dzīviem, sataustāmiem cilvēkiem un katrs no viņiem izskatās tieši tā, kā galveno tēlu smadzenes tos uztver un spēj vizualizēt/iedomāties.
Kad galvenais varonis Tonijs kārtējo reizi izrāda neizpratni par to, kas ir īstenība un kas nē, kas patiesība, kas realitāte un kas nē, Jēzus tam saka :"Vai jūsu ticība tam, ka nomiris ir vienkārši nomiris, un punkts, - vai šī jūsu ticība padara to par patiesību?" Uz ko Tonijs atbild, ka tā ir viņa realitāte. Šajā brīdī arī es mazliet aizdomājos par ikdienu, par taisnības pierādīšanu, par "Es zinu labāk!", par "Tev nav taisnība!". Cik gan bieži mēs pieturamies pie savas "patiesības", lai patiesībā tā nav reāla. Un tad Jēzus teica:" Kaut kas var būt reāls un tomēr neeksistēt, turpretī patiesība ir un paliek neatkarīga no tā, kas ir reāls vai tiek uztverts kā reāls."
Pāris citāti iedvesmai:
Jēzus par sevi: "Veids, kā jūs mani patlaban redza, Antonij, ir vislabākais, kādu spēj uzburt jūsu atmiņa, kas, apvienojoties ar fantāziju, rada tādu tēlu, kādam pēc jūsu prāta, man būtu jāizskatās."
Cerība (maza meitenīte) par Toniju:" Mister Tonij, tu esi varens karotājs, tu neesi viens, tu proti mācīties, tu esi brīnumu universs, tu esi Vecāsmātes mīļais zēns, tevi ir adoptējis tētis Dievs, tev nav varas to mainīt, tu esi skaists juceklis, tu esi melodija...."
Par Tonija iekšējiem dvēseles mūriem:
- "Kāpēc jūstos vienkārši nenojaucat?"
- "Tāpēc, ka tu pats esi uzbūvējis šīs fasādes," Vecāmāte sacīja. "Mēs tās nenojauksim bez tavas līdzdalības. Ja tādus mūrus nojauksi steigā, gruveši var aprakt tos, kurus tu mīli. Brīvība var kļūt par jaunu attaisnojumu nevērībai un līdzcietības trūkumam pret citu važām. Rozēm ir ērkšķi."
- "Nesaprotu. Kādēļ rozēm ir ērkšķi?"
- "Lai tu rīkotos ar tām saudzīgi un maigi."
Izdevniecība: ZvaigzneABC
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru