Federika De Česko: Tibetietes māja

Romāna galvenā varone ir arhitekte Dolkara, kuras saknes meklējamas tālajā un noslēpumainajā Tibetā. Viņa ir dzimusi un uzaugusi Šveicē, ģimenē tiek piekoptas budisma tradīcijas, taču viņas māte nekad nestāsta meitai par savu dzimteni un to, kāpēc tagad dzīvo trimdā. Tikai pēc tam, kad Dolkara uzzina par briesmīgajām rētām uz mātes ķermeņa un piespiež viņu runāt, Sonama atzīstas, ka pirms bēgšanas no Tibetas viņu, pavisam jaunu meiteni, darba nometnē nežēlīgi spīdzinājuši ķīniešu iekarotāji.
Pamazām mātes stāstījumā atdzimst pagātne – krāšņa un reizē arī briesmīga. Taču daudzi jautājumi paliek neatbildēti. Dolkara nolemj izzināt patieso dzimtas vēsturi, tādēļ viņa dodas uz Lhasu.

Aizraujoša grāmata par jaunu sievieti, kura spītīgi cenšās izdibināt savas dzimas saknes un noslēpumus. Grāmata sarakstīta pārsteidzoši fantastikā valodā un, lasot, pārņem sajūta, ka redzu visu aprakstīto kā filmu, kas paskrien gar acīm. Sajūta, ka es esmu iekš grāmatas. Galvenās varones mātes stāsti par savu jaunību, par piedzīvoto Ķīnā, Tibetā un Indijā, ievelk sevī, atklājot gan neatkārtojami skaistas lietas - bērnības atmiņas un līdz detaļām precīzus vietu, sajūtu un emociju aprakstus, gan smeldzīgus un košus mīlas stāstus, gan prātam neaptveramu ļaunumu Mao Dzeduna valdīšanas laikā, kas atstājusi smagas rētas (tiešā un pārnestā nozīmē), ne tikai galvenās varones mātes un tuvāko radinieku dzīvēs, bet visas Tibetas un Ķīnas cilvēku atmiņās.
Viens ir skaidrs - cilvēki, kuriem lemts satikties, satiksies, pat, ja šādu tikšanos jāgaida vairākas paaudzes.
Ļoti patīk rakstnieces valoda - talants (vai dzīves pieredze? Tomēr rakstniece dzimusi 1938. gadā, dzīvojusi pie tuaregu cilts Sahārā) aprakstīt situācijas un vietas, smalkus sīkumus, kas kopā izveido stāstu no kura nevar atrauties.
"Miegā satiekam to, ko slēpj tumsa. Miegā mūs apciemo nevis atmiņas, kas pieder apzinātajam Es, bet gan tās, ko stiepjam sev līdzi kā sanešus. Sapnī var gadīties aizrakties līdz patiesībai - bīstamajai zonai, pret kuru atsitušies pārplīstam kā lietus lāses."
"(..) apslēpto Budu nav iespējams iznīcināt. Buda joprojām ir šeit. (..).. lai viņu ieraudzītu, nepietiek ar acīm vien. Ir vajadzīgs līdzsvars, īpašs meditatīvs stāvoklis. Lūdzoties tev atmiņā jāatsauc katra statujas detaļa. Tu to labi atceries, jo esi lūdzies pie tās katru dienu. Necik ilgi - un tavu acu priekšā nostājas pilnīgais Buda. Tas ir tā, it kā - atļauj man šo salīdzinājumu - saule apspīdētu lēcu un visi tās stari tiktu savākti vienā punktā. Drīz šis punkts iekvēlojas un aizdegas uguns. Tieši tāpat notiek ar cilvēka garu. Tu vari paveikt brīnumus, ja virzi savu garu uz vienu vienīgo, vienmēr uz vienu un to pašu priekšmetu."
"Mēs ēdām viens otru ar acīm. Mūsu kustību saskaņa izsauca samtainus šermuļus, muslīnmaigus iekāres viļņus, kas iekšienē pārvērtās karstās liesmiņās, pulsējošos dūrenos mugurā un zem nabas. Un tad vēl vārdos neizteicama savas dzīvības apzināšanās, glāsmaini gluda āda, silta sega, violets zvaigžņu mirdzums uz sniega tur laukā. Mūsu mīlestības aizsākums bija meklējams mūžīgā zināšanā, ka esam mīlējušies jau iepriekšējās dzīvēs un tagad tikai sasējām sarautos pavedienus."

Dodu vērtējumu 8/10 

Izdevniecība Zvaigzne ABC