Pirms pāris dienām izlasīju teikumu "Bērnība beidzās tad, kad Tu vēlies
tajā atgriezties". Bērnība, bērnišķība. Tas ir tas laiks, kad tu nedomā
par dzīves Lielajām lietām, par problēmām, kad dzīvo savā pasaulē un Tev
atliek laika priecāties par situācijām, par kurām es pamazām sāku
aizmirst. Ziema un sniegs ir spilgtākais piemērs tam, ka manī laikam
vairs nav ne kripatas bērnišķīguma. Kādreiz gaidīju ziemu, priecājos par
pirmajām sniegpārslām, katru nedēļas nogali devos uz kalnu trakot. Bija
vienalga, ārā -5 vai - 25, vienalga vai sals dur vaigos, vai putina
līdz nemaņai. Mēs smējāmies un kaifojām, pēc pusdienas pavadīšanas mežā,
kājas vairs negribēja klausīt un mājās devāmies pilnīgi bez spēka, bet
zinājām, ka nākamajā dienā atkal baudīsim ziemu. Tieši tā - baudīsim!
Kur ir palikusi mana patika pret ziemu? Tā bērnišķīgi tīrā patika pret
balto sniegu? Tās nav, jo ziema man asociējas vairs nevis ar prieku un
skaistu trakošanu mežā, bet ar to, ka katru mīļu brīdi ir jādomā par
malku, par krāsni un mājas siltumu, par sniega šķūrēšanu un to, vai no
rīta varēšu pielaist mašīnu, lai tiktu uz darbu.
Bet, neskatoties uz
visu, es nekad nevēlētos mainīt savu dzīvi mežiņā pret dzīvi
pilsētā....Šoziem bija ļoti grūti savaldīt sevi, lai ikdienā neizrādītu
meitai to, cik ļoti es neieredzu ziemu. Bet viņa to redz un jūt. Viņa
zina. Tik ļoti negribās, lai viņa manā iespaidā sāk neieredzēt ziemu
Savā Laikā - bērnībā.... Laikā, kad visu jābauda....Palika skumji par to
kā man nekad vairs nebūs - bērnības, bet priecē tas, ka es spēju un
protu izdzīvot bērnību caur savu meitu. Es mācos to darīt. Pateicoties
viņai...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru