Sapnis vai realitāte?

Cik reālistiski ir jūsu sapņi?

Es ļoti bieži sapņoju pilnīgi reālistiskus, pat ikdienišķus sapņus. Fantastiska ir tā sajūta, kad apzinies, ka tas ir sapnis, kad saproti, ka neatrodies realitātē. Bet to nav tik viegli piefiksēt. Tāpēc es ikdienā sev ik pa laikam uzdodu jautājumu "Vai šis ir sapnis? Vai šī ir realitāte?". Tad ir mazliet jāapdomājas un jāmeklē "atskaites punkti". Tā es saucu zīmes pēc kurām var noteikt - es sapņoju vai nē. Realitātē viss ir smuki salikts pa plauktiņiem - liftam cipari uz pogām smuki pēc kārtas izkārtoti, grāmatas plauktā redzamas ar visiem autoru vārdiem un uzvārdiem, koki ir tādi, kādiem tiem LV jābūt un vietas, kur es ikdienā pavadu savu laiku, ir nemainīgas savā izskatā. Sapnī lifta pogas būs sajauktā kārtībā, pēkšņi starp eglēm un priedēm var uzrasties palma un ierastā pagalma vietā var būt par pāris kokiem vairāk.

Lai es atšķirtu sapni no realitātes, man jāapstājas un jāpadomā. Pavisam nesen sapnī atrados savā dāčā - viss kā ierasts, tīru māju, darbojos, bet jūtu, ka kaut kas nav tā kā vajag. Uzdevu sev savu tradicionālo jautājumu un sāku meklēt "atskaites punktus". Kāaaaaaatad - paveros pa logu un manam skatam paveras mans dārzs, kurā par pāris kokiem vairāk nekā parasti un dārza vidū šūpuļkrēslā sēž Katrīna Pasternaka ar kaut kādu onkuli un diskutē. Sapratu, ka sapnis. Šķiet, ka pamodos un nākamajā sapnī atrados turpat, bet Katrīna Pasternaka bija pazudusi, toties dārza vietā tropu mežs, apkārtējās mājas arī ieaugušas džungļos, katras mājas pagalmos ganās savvaļas dzīvnieki - kaimiņiem gar sētu laiski pastaigājas antilopes gnu, kādam citam kaimiņam uz mājas jumta sildās begemotu mazulis, citam begemotu māmule pie vārtiem izgūlusies, vēl kādam pilns dārzs ar krāsainiem papagaiļiem un lielu tīģeri, bet MAN.... man pagalmā atrodas koši zaļi un luminiscējoši pērtiķi ar melnām galvām, 1 gab žirafe ar īsām kājiņām un lauva, kurš nozuda pie grāvja baobabos. Man prātā neienāca, ka tas ir sapnis. Vienīgais loģiskais izskaidrojums, kurš man pilnīgi bez īpašām pārdomām ienāca prātā - pār dārziem nolijusi Āfrika!

Apzinātie sapņi, kurus kontrolēju, sākas tikai un vienīgi ar reāliem un ikdienišķiem notikumiem. Itin bieži sapņos atrodos vietās, kur esmu pavadījusi savu bērnību. Reiz atrados savā vecajā dzīvoklī, Imantā, kur visu bērnību līdz videnes beigšanai nodzīvoju. Esmu savā istabā - viss kā toreiz: galds, aizkari, zaļas sienas, TV ieslēgts. Pēkšņi sāka "peldēt atmiņas", ka man nav vairs padsmit, ka nemācos skolā, ka tā vairs nav mana istaba, ka man ir 2 bērni, ka dzīvoju citur. Sapratu, ka tas ir sapnis, atvēru logu, atspēros pret grīdu un kā bulta šāvos pret debesīm.

Dažreiz ir aizraujoši sapni nekontrolēt, bet vienkārši vērot notiekoši un piedalīties, kā filmā. Nesen bija sapnis: es ciemojos pie kāda veca vīra, kurš dzīvo treilerī. Viss kā pienākas - viss tīrs un kārtīgs, paveros pa vienu logu - kalni un zaļi koki, paveros uz otru pusi, arī kalni. Sapratu, ka onka dzīvo ielejā, bet man radās aizdomas, ka tas viss nav īsts un reāls. Tradicionālo jautājumu sev neuzdevu un "iegrimu" sapnī. Izdzirdēju troksni, kas nāca no jumta lūkas. Norāvu žalūziju un atvēru lodziņu. Neticēju savām acīm, tieši virs manas galvas aizbrauca 26. autobuss!! Tātad treileris ar mani atradās pazemē. Neskaidrības tikai radīja tie kalni un koki, kurus joprojām redzēju pa logiem.....Te filma pārtūka, bet pēc brīža atrados turpat pazemē, tikai citā vietā. Apkārt viss krēslains un miglains. Onkuls sēž milzīgā dīvānkrēslā un kūpina cigāru. Izskatās, ka šim baigais chillls. Pretim krēslam ar sēdošo onku, atrodas milzu strūklaka, visa tāda krēslā vizuļojoša un jāņtārpiņu apmirdzēta, spīzdīgu tauriņu aplidota (kā multenēs par princesēm.. vēl tikai mazmazītiņu fejiņu pietrūka). Veros es uz visu šo daili un pamanu, ka auuuugsu, auuugstu gaisā - debesīs - ir apaļa lūka no kuras uz strūklaku krīt varen fotogēniska gaisma. Te pēkšņi - BABAC un no lūkas krīt kāds cilvēks un ar blīkšķi iegāžas strūklakā. Krēslā sēdošais onka pat aci nepamirkšķina, tik paņem savu cigāru zobos un sāk lēnām un pompozi applaudēt strūklakā stāvošajam un pilnīgā neizpratnē esošajam cilvēkam. Te atkal filma beidzās un atrados jau pilnīgi citur. Šos sapņus es saucu par "filmām", jo esmu kā vērotājs, bet atrodos "iekšā".

Liels ir mans pārsteigums, kad darot ikdienišķas lietas un dzīvojot it kā realitātē, pēkšņi, uzdodot sev jautājumu :"Vai šī ir realitāte vai sapnis?", es ieraugu zīmi, kas liecina par to, ka šis ir sapnis:)  Pārsvarā visos šādos gadījumos, es metu visas lietas pie malas un metos debesīs, lidoju, lidoju, plivinos, apgūstu jaunas piruetes, lidojuma tehnikas, mēdzu gāzties no māju jumtiem un nobremzēt pie pašas zemes, turos gaisā pie pašiem griestiem. Nesen iemācījos lidot arī uz muguras:) Baigi svarīga sajutos:)

Nobeigumam, pastāstīšu pēdējā laika pilnīgāko vājprāta murgu/sapni. Viss sākās ar to, ka pa dienu mani pārbiedēja pāris irši, kuri kā apmāti lidoja uz manu verandu.  

Tātad sapnis: Vakars, dāča, gatavojos iet gulēt, aizveru visas žalūzijas, bet pamanu, ka virtuvē starp dubultajiem logu stikliem (hmmm, nodomāju, ka kaukas na ok, jo man tak plastikāta logi parasti) irsis ielidojis. Es šim "tuk tuk" ar pirkstu pa stiklu, lai aizbiedētu, a šis pretī ar savu irša pieri - "tuk tuk". Es atkal "tuk tuk", šis ar pieri pretī - TUK TUK, nu jau 2x stiprāk. Skatās uz mani ar savām viltīgajām irša actiņām, beigu beigās izlien ārā un es nespēju noticēt savām acīm - sākās mutācijas process un šis ņem un AUG! Nepaiet ne 10 sekundes un aiz mana virtuves loga stāv IRSIS cilvēka augumā. Džīiiiiiiiiiiizesssssss! BLADĀC un atsper logu, rāpjas iekšā istabā! Es mūku, irsis mani noķer un skaidrā latviešu valodā saka:"Es tevi tūdaļ noindēšu ar savu irša indi pret kuru pretindes nav!" uz ko es lūdzos:"Paga, irsīt, paga... parunāsim. Noindēt tu mani varēsi vēlāk. Varu derēt, ka tev nav ar ko parunāt. Pastāsti, kas uz sirds, tev tak tik grūta dzīve, noteikti!" Irsis mani atlaiž un sāk pārvērsties (mutēties) par vienu Holivudas aktrisi (oj, neatceros nosaukumu), bet šai nesmuka šakāļa spalva uz zoda un visa tāda pretīga. Viņa nopūšas un saka, ka dafai - parunāsim:) Tā mēs visu nakti norunājām. Nākamajā dienā nez no kurienes sāk parādīties viņas draugi - sakarīgi cilvēki. Baigais burziņš. Es pamanījusi, ka šai ir kāds cits ar ko parunāt, veikli sāku slīdēt uz izeju un panikā meklēju fotoaparātu somu. Bet šī jau pamanījusi, ka es grasos zust miglā un sāk dusmoties un mutēties atpakaļ par irsi, viņas druškas viņu tur ciet, bet džeki ķer manus koferus un saka, lai es mūku. Viņi palīdzēšot man tikt līdz lidmašīnai (nez kāpēc lidlauks ir tieši manā pagalmā). Tā esot vienīgā iespēja aizmukt. Irsene trako, bet viena viņas druška mani saķer pie pašas ļoķenes aiz rokas un saka:"Tu gan esi necilvēks, pamet irsi nelaimē. Tu tak redzi cik viņa vientuļa. Viņa tikai gribēja, lai tu viņai Ku-Kū dziesmu nodziedi!". Es nikni norauju viņas roku no sevis un atcērtu:"Man pie kājas tā irsene, lai pati sev Ku-kŪ dziesmas dzied (vellls, kas tā par dziesmu, diez!!", iesēžos lidmašīnā un prom esmu! Pamostos.

Vai šis ir sapnis vai realitāte?