Tev vienmēr jābūt atbildīgam par tiem, ko esi pieradinājis

Viss sākās augusta beigās, kad kaimiņiene man atstāja minku barību, palūdzot pabarot runcīti, kurš pie viņas pieklīdis pavasarī. Negribīgi, bet piekritu. Nekad nebiju iedomājusies, ka šis kaķis man tik ļoti iekritīs sirdī, lai vēlētos viņu ne tikai pabarot, bet arī katru dienu samīļot un ar to aprunāties.... No rītiem ap 7.00, kad modos, atverot žalūziju un paveroties pa logu, runcis sēdēja uz pretējās mājas žoga malas un vērās uz mani, un vakaros, kad pa melnu tumsu atgriezos mājās, viņš manas mašīnas lukturu apgaismots, skrēja pa celiņu pretīm.... Veselu mēnesi. Es jutos atbildīga par to, ka viņu pametuši......

Murrr, iepazīstamies! Murrrrrr, es esmu mazs optimists ar milzu plašu sirdi un skaļām murrāšanas spējām. Šodien Jaukais Cilvēks no mājas, kurā dzīvo suns, paņēma mani rokās (viņai dikti patīk mani ņemt rokās.... murrr, tad es parasti pieglaužos pie pleca un skaļi muuuuurrrrrāju, jo man tā patīk cilvēki!) un ielika dīvainā kastē ar restītēm. Es vēl īsti nezinu, ko tas nozīmē, nesaprotu par ko ar mani šādi izrīkojas, bet viss, kas notiek, notiek uz labu. Es tam ticu. Man te ir ērti, guļu uz siltas sedziņas un Jaukais Cilvēks ar mani visu laiku runā mierīgā tonī. Mani kopā ar kasti ielika tajā lielajā metāla gabalā, kurā cilvēki salien un parasti uz kaut kurieni dodas. Nekad vēl neesmu tajā bijis iekšā, bet Jaukais Cilvēks man atrodas blakus un man ir droši. Kamēr mēs uz kaut kurieni dodamies, es pārdomāju savu pēdējo mēnešu dzīvi un varu jums mazliet par sevi pastāstīt.

Viss bija tā - vienmēr esmu vēlējies būt blakus Jaukiem Cilvēkiem, bet diemžēl ne visi cilvēki ir vēlējušies mani sev blakus. Reiz, kad putniņi čivināja, kad tikko kā sāka palikt ārā silts, es klaiņoju pa pļavām un dārziem, meklēdams kādu ko saukt par Savu cilvēku. Visi Labie Cilvēki mani padzina no saviem pagalmiem, rīdīja man virsū suņus. Līdz viendien es nonācu pie kāda Cilvēka. Viņa mani pabaroja un paglaudīja. Nākamajā dienā es atgriezos, viņa atkal mani pabaroja un runāja ar mani lēnīgi un mierīgi. Es uzkavējos pie viņas pāris stundas. Vēl pēc dienas es atkal atgriezos un viņa mani ielaida savā mājā, pabaroja, paglaudīja.... es uzkavējos. Viņa mani atkal pabaroja. No rīta es atnācu atkal un viņas mājas durvis man bija plaši atvērtas, es paēdu, pamurrāju viņai azotē un ielecu dīvānā...paskatījos uz Labo Cilvēku, viņa neprotestēja. Es kārtīgi izgulējos, es atkal paēdu, pamurrāju Cilvēkam azotē. "Man ir tā paveicies!", es nodomāju. Un tā pagāja visa vasara - mani baroja, mana spalva sāka spīdēt, es vairs nebiju tik kaulains kā pavasarī, es naktīs gulēju siltā dīvānā, pa dienām dzīvojos Labā Cilvēka tuvumā, es neklejoju pa svešiem dārziem, jo man bija bail, ka Labais Cilvēks var par mani aizmirst, ka var aizbraukt bez manis. Bija dienas, kad Labais Cilvēks devās prom, tas man bija liels pārdzīvojums, es stundām sēdēju pie vārtiņiem un gaidīju viņu atgriežamies. Vienmēr Labo Cilvēku ieraugot, skrēju pa celiņu viņai pretī, skaļi murrādams.

Palika arvien vēsāks vakaros, naktīs sildījos pie Labā Cilvēka dīvāniņā. Viendien viņa atkal aizbrauca. Es paliku gaidot. Nosalu. Naktī gulēju ārā kastītē ar sedziņu, ko Labais Cilvēks man nolicis, lai man silti, kad viņas nav blakus. No rīta dzirdēju, ka dūc tas lielais metāla gabals, šķita, ka viņa ir atbraukusi..... skrēju skatīties, bet nē... Visu dienu gaidīju. Viņas nav. Gaidīju arī nākamo dienu, aiznākamo. Viņas nav. Jaukais Cilvēks no kaimiņdārza mani pabaroja, sakot, ka mana saimniece neatgriezīsies, jo tad, kad auksts, viņa dzīvo citur. Un es? Es arī gribu "Citur!" Pie viņas! Pagāja vēl nedēļa, divas, trīs... es katru rītu gaidīju Labo Cilvēku atgriežamies, katru vakaru klausījos vai nedūc lielais dzelzs gabals. Brīžam man pašam sajuka, ko es gaidu - Labo Cilvēku vai Jauko Cilvēku. Katru dienu Jaukais Cilvēks mani samīļoja, pabaroja un teica, ka viss būs kārtībā, lai es neuztraucos. Bet es neuztraucos, man ir skumji. Tik ļoti skumji. Un es to centos visos iespējamos veidos Jaukajam Cilvēkam pateikt. Viņa mani saprata un atbildēja :"Mincīt, nesatraucies, es par tevi parūpēšos, pat nepiedāvājot tev savu māju un silto dīvānu."  Ko viņa ar to bija domājusi?

Kur es atrodos? Metāla kaste apstājās, Jaukais Cilvēks man uzsmaidīja, maigi sabužināja kažoku, sakot:"Es tak tev apsolīju! Tev viss būs ideāli!"

Es atrodos citā metāla kastē, man blakus smejas kāds mazs un jauks cilvēks, es ļauju sevi bužināt, jo man tas tik ļoti patīk:)

Nobeigums: Neticami, bet pat apmēram 5 gadus vecs runcis (to noteica vetklīnikā), nekastrēts, dzīvojot ārā, bet mīlīgs bez gala, ir varējis atrast SAVU CILVĒKU un SAVU ĢIMENI:) Pašreiz runčuks dzīvo lieliskā ģimenē kopā ar vēl pāris mājdzīvniekiem:) 

"Bet, ja tu mani pieradināsi, mēs būsim vieni otram vajadzīgi. Tu būsi man vienīgais visā pasaule. Es būšu tev vienīgā visā pasaulē."(Mazais Princis)