Perfektie ķirbju "ķeksiņi"

Mūsmājās ķirbi dievina un pirmais, ko vienmēr rudenī no ķirbja gatavojam - "ķeksiņi". Tā tos meita nodevēja. :) Pirms diviem gadiem šādus uztaisīju pirmo reizi un pa lielām bumbām, recepte tā pati, kuru tepat blogā arī atrast var, bet tākā zinu, ka nevienam netīk rakāties un meklēt to, kas izveikts pirms gadiem, ierakstu pa jaunam, pietam, ar maziem uzlabojumiem:)

18 keksiņiem nepieciešams:
2 olas
1 krūze cukura
1 krūze ar kaudzi miltu
1 krūze sablenderēta ķirbja
1/4 krūzes augu eļļas
1 ēdamkarote  malts kanēlis
tuč tuč sāls
1 tējkarote cepamā pulvera
tuč vaniļas ekstrakts
1/3 tējkarotes kurkuma (krāsai)
Pēc vēlēšanās - saspaidīti rieksti, rozīnes vai žāvētie augļi vai arī šokolāde pildījumā

Miltus, cukuru un kanēli saber kopā un kārtīgi izmaisa. Ķirbi nomizo, sagriež mazos gabaliņos un liek katlā pavārīties minūtes 10 minimālā ūdens daudzumā (tik tā, skatam, lai nedeg klāt), ik pa laikam apmaisa, beigās pieber kurkumu un sablenderē, līdz iegūst pļuriņu.

Olas sakuļ, pielej eļļu, izmaisa. Pievieno ķirbja pļuriņu, atkal izmaisa.

Miltu masā veido iedobi un tajā ielej ķirbju/olu masu. Visu izmaisa. BET!!!!!! Tikai tik ilgi, līdz milti iemaisīti masā. Ilgāk nemaisa!!!!!!!!!!! Citādi keksiņi nebūs gaisīgi:)

Formītēs mīklu pilda ne līdz pašai augšai, jo keksiņi uzpūtīsies. Cep 190 grādos apmēram 10- 15min, kamēr paliek zeltaini.

Un tad gaida, kad atdzisīs:) Jo auksti tie ir gardāki :)

Ņammm:)

p.s. Izgājušogad es pildījumā liku krēmsieru, kas sakults ar 1 olu, 3 ēd.k cukura, riekstiem, sviestu un kanēli:) 

"Pipars&Oga". Bauda vēderam un dvēselei!

Zane Kilbloka "Pipars&Oga. Uzkodas"

Iesējuma tips: cietie vāki

Augstums x platums, cm: 30 x 18,5 Neikdienišķs izmērs, bet bildes šādā izmērā lieliski izceļas grāmatā

Svars (g): 774

128 lpp. Ne visās lapās ir receptes. BILDES, bildes, BILDESSSSS super!

Mazas, mīļas, apaļas, kantainas, garenas, uz iesmiņiem, sainīšos, asas, saldas, skābas, noslēpumainas un pasakainas. Tās ir uzkodas. Tās ir Zanes Kilblokas uzkodas grāmatā „Pipars&Oga”.

„Kāpēc manas grāmatas nosaukums ir “Pipars un oga”? Ar ogām, kas aug Latvijā, es gribu uzsvērt tieši šīs zemes ēdienu gatavošanas tradīcijas, jo te augošo ogu garša nav salīdzināma ar citām. Turklāt ogas mani vienmēr ir iedvesmojušas un saistījušas ar krāsas un garšas īpatnībām, Savukārt pipars ir svešzemnieks, kas man asociējas ar citzemju ēdienu gatavošanas tradīcijām. Tas ir savdabīgs, pikants, ar asumiņu. Abi kopā – pipars un oga – veido drosmīgu un visai neparastu salikumu gluži tāpat kā modernais un senais. Un tā, apvienojot paaudžu paaudzēs koptās ēšanas tradīcijas ar vismodernākajiem garšu salikumiem, esmu radījusi grāmatu, kurā iekļautas nelielas, krāsainas uzkodas ar tik dažādām garšas niansēm, ka tās katru ēdēju spēj pārvērst baudītājā.”

Latvieši ir ēdāju tauta. Mums patīk labi paēst un pirms labas paēšanas mums patīk labi uzkost uzkodiņas. Kopš sevi atceros, vecāki un vecvecāki manā bērnībā, viesus vienmēr sagaidīja ar maizītēm (vienkārši uz pusēm sagrieztas maizes šķēles ar desu, sieru vai olu) vai rosolu, vai rosolu groziņos. Jo nevienam prātā neienāca ķēpāties ar miniatūra uzkodām, sak, no tā jau cilvēks tāpat nebūs paēdis.  Bet izrādās, ir jēga ķēpāties ar mini uzkodām, jo jāpabaro jau ne tikai cilvēks, bet arī gars...dvēsele. Un Dvēsele „ēd” ar acīm, ar smaržu un garšas kārpiņām cilvēka mutē. 

Fantastiski skaista grāmata ar dievīgām uzkodu receptēm. Šo grāmatu es bieži atvēršu un izmantošu. Ja man sākumā šķita, ka ar uzkodām ir baigā ķēpa – mazi mini groziņi, kurus pa spēkam piepildīt ar gardām lietām tikai cilvēkam ar mini pirkstiņiem. Mini maizītes ar mini tomātiņiem, mini pastētītēm, mini odziņām... tagad, kad es pati iemēģināju roku mini padarīšanā, skaidrs ir tas, ka nākamreiz manās mājās, kad atbrauks viesi, uzkodās nebūs vienkārši uz pusēm pārgrieztas maizes ar lasi, desu, sieru un dārzeņiem, nebūs pa fikso sašņikāti dārzeņi ar mērci atsevišķā bļodā. Es pacentīšos un piestrādāšu, jo tas ir kas jauns – tas ir kas citādāks un pavisam ekskluzīvi. Katra uzkoda kā viens kumoss, katrs kumoss vesels mākslas darbs.

Fotogrāfiju autoram Mārim Zemgalietim milzīgs paldies no manis personiski par baudas sniegšanu manām acīm!

Ak jā - un rekur mana "uz fikso" minimaizīte: ar fetas sieru, saulē kaltētiem tomātiem eļļā un pipariņiem;) 

"Eņģeļu impērija" - vai mēs esam lelles Dievu rokās?

Augstums x platums, cm: 21 x 14,5 - normāls grāmatas izmērs:)

Svars (g): 596 - cukura pakas smagums:)
480 lpp. - Daudz lpp, bet lasās zibenīgi:)

„Eņģeļu impērija” – Bernāra Verbēra triloģijas otrā grāmata. Pirmo neesmu lasījusi, nolēmu sākt tieši ar eņģeļiem, tad pāriet uz trešo daļu („Mēs – Dievi”) un iespējams, tikai pēctam izlasīt arī pirmo daļu „Tanatonauti”.

Vai esat kādreiz domājuši, kas ar mums notiek, kad nomirstam? Laikam jau visi esam par to aizdomājušies. Lasot „Eņģeļu impēriju”, brīžam nospriedu – Ak, Dievs, un, ja nu tiešām TUR AUGŠĀ viss ir tik sarežģīti, bet jau nākamajā brīdī saprotu -  autors atklāti visu ironizē. Smalka ironija, humors un iespēja, lasot, prātā  visu smalki vizualizēt. 

Grāmatas galvenais varonis nomirst, nonāk debesīs un tad tik sākās ņigu ņegu. Divas tiesas, kurās viņu aizstāv viņa paša sargeņģelis. Ar otro piegājienu  galvenais varonis tomēr ticis pie pietiekama punktu skaita, lai kļūtu par eņģeli un viņam uztic 3 dvēseles, kuras jāvada dzīvē, jāpalīdz un jāpiepilda katru vēlēšanos.  Galvenā varoņa uzdevums, panākt, lai vismaz viena no šīm dvēselēm, pēc nāves uz Zemes, iegūtu nepieciešamo punktu skaitu tur augšā - debesīs. 

Zinātniskā fantastika.  Ļoti aizraujošā veidā iespējams sekot pa gadiem līdzi katras dvēseles (cilvēka) dzīvei, notikumiem, attīstībai. Aizraujoši redzēt KĀ eņģeļi cenšās cilvēkiem palīdzēt, kādas metodes izmanto. Viss ir ļoti skaisti, līdz brīdim, kad TUR AUGŠĀ sāk notikt lietas, kuras jau smeļas pāri normālai fantastikai. Es pati piederu pie tiem, kuri tic, nojauš, zina, ka katram ir savs sargeņģelis, jeb enerģija, kas mums palīdz, bet nespēju iedomāties, ka Eņģelis ir „cilvēcīga” un saprātīga būtne bez miesas, būtne, kura pati brīžam nezina kas ir pareizi vai nepareizi, būtne, kurai var viendien labpatikties mazliet paceļot pa savu eņģeļu pasauli un paņemt „atvaļinājumu” no palīdzēšanas savām Zemes dvēselēm. Manā galvā tas nespēj salīmēties kopā. Bet ne par to ir stāsts. Ļoti patika grāmatā aprakstītā Visuma struktūra – tas kā ir iekārtota pasaule, aizsaule, citas galaktikas, kas zem kā ir pakārtots un kam pakļauts. Ir tik daudz grāmatu par eņģeļiem, bet šī ir citādāka. Fantastika mijās brīžam ar totālu šizofrēniju (mans subjektīvai viedoklis... bet man patika;) ) , aizraujošu humoru un lieliskām „Absolūto un relatīvo zināšanu enciklopēdijas” nodaļām. 

Grāmata laba - fantastikas un "ku-kū" cienītajiem dikti ies pie sirds!

No grāmatas sižeta varētu izveidot interesantu filmu!

„Kad mazajam Ēriksonam bija septiņi gadi, viņš vēroja, kā tēvs mēģina iedzīt kūtī telēnu. Tēvs stipri vilka aiz virves, bet telēns ietiepās un atteicās iet uz priekšu. Mazais Eriksons icus sāka smieties par tēvu. Tēvs viņam teica:” Ja jau tu esi tik gudrs, tad izdari to labāk.”

Eriksonam ienāca prātā nevis vilkt to aiz virves, bet apiet telēnam apkārt un paraut viņu aiz astes.

Telēns tūlīt metās uz priekšu un iegāja kūtī.”

„Tiklīdz mēs kaut ko vairs nevēlamies, tas notiek. Eņģeļiem tas nozīmē atpūtu. Kad viņiem vairs neko nelūdz, tie mierīgi var strādāt.(..) Nav nekā tāda, bez kā nevarētu iztikt. Vēl nav tāda cilvēka, kas būtu kļuvis laimīgs, jo pēkšņi dabūjis darbu, naudu vai mīlestību, kuru vēlējies. Īsta laime ir negaidīts notikums, kas daudzreiz pārsniedz cilvēka vēlmes. Mēs visu laiku uzvedamies kā Ziemassvētku vecīši. Tie, kuri lūguši elektrisko vilcienu, to arī saņem. Bet tie, kuri neko nav lūguši, var saņemt daudz vairāk. Pārstājiet visu laiku prasīt, un jūsu vēlmes piepildīsies.”